izņēma sešus šķīvjus, kurus sarindoja uz galda.
- Kur tev stāv karotes? viņa jautāja pēc tam, kad bija kādu laiku bez panākumiem vandījusies pa visām pamanāmajām atvilktnēm.
- Te, apakšā, sacīja Mežsargs un, atvirzīdamies no pavarda, pamāja uz kādu atvilktni, kuru Meža Veča vēl nebija ieraudzījusi. Meža Veča izņēma karotes un salika arī tās uz galda.
- Bērni, pie galda! viņa uzsauca, un bērni piecēlās no dīvāna.
- To jenotu gan labāk atstāj turpat, viņa teica, kad Ruta, cieši apskāvusi mazo jenotēnu, jau gribēja to ņemt līdzi pie galda. Ruta bailīgi pavērās uz Meža Veču un negribīgi nolika jenotēnu atpakaļ uz dīvāna, kur tas saritinājās kamoliņā un, šķiet, tūlīt sāka snaust. Meža Veča dusmīgi uz viņu noblenza un nopurpināja pie sevis kaut ko par to, ka visi mazie jenoti ar laiku izaug lieli un zaglīgi…
Kad visi bērni bija sasēdušies pie galda, apsēdās arī Meža Veča, un Mežsargs no milzīgā katla salika visiem šķīvjos klimpas. Arī Bens pienāca un lūdzoši skatījās uz Mežsargu, vienlaicīgi izdvesdams rūcoši smilkstošas skaņas. Mežsargs domīgi uz viņu paskatījās un tad vaicāja:Vai viņš ēd klimpas? Jo nekā cita man nav.
- Viņš ēd visu ko, atteica Monika. Suņu barība gan viņam nezin kādēļ patīk vislabāk, bet es domāju, ka viņš ēstu arī klimpas.
Mežsargs piecēlās no galda un aizgāja pēc bļodiņas Benam. Ielicis tajā trīs klimpas, viņš nolika bļodiņu zemē, un suns tūlīt pieskrēja tai klāt un sāka ošņāt. kas labs tur salikts…
Kādu brīdi visi, ieskaitot Benu, badīgi ēda. Kad pirmais izsalkums bija remdēts, sākās sarunas. Meža Veča pasūdzējās Mežsargam par korinšu krūmiem, kas gandrīz aizsprostojuši viņas šķūnīša durvis.
- To nedrīkst pieļaut, viņa sacīja. Ja es tūlīt pat kaut ko nepasākšu, vīni iesakņosies tā. ka nebūs ko redzēt, un es varēšu atvadīties no visām mantām, kas glabājas šajā šķūnī, un sākt būvēt jaunu…
- Un ko tu gribi no manis? nesaprata Mežsargs.'
- Kā ko? Pūpēžveidīgos, protams, — teica Meža Veča, brīnīdamās, kā gan Mežsargs var būt tik neattapīgs. Es negribu noņemties ar izciršanu, viņa sacīja. Tas aizņemtu briesmigi daudz laika, un tagad taču es nevaru veltīt visu savu laiku cīņai ar korinšu krūmiem. Kaut jenots viņus rāvis…
- Man pašlaik nav nevienas liekas kastes pūpēžveidīgo, sacīja Mežsargs. Tad ir jāiet Mežā un tie jāsaķer. Varbūt mums būs kāds brīvs brītiņš, tad bērni varēs palīdzēt.
Meža Veča izskatījās loti vīlusies, ka netiks pie pūpēžveidīgajiem tūlīt, kā bija iecerējusi. Sabozusies viņa jau gribēja pastāstīt jaunākās ziņas par jenotu nodarīto skādi viņas vistu kūtij, kad viņas skatiens atdūrās pret mazo jenotēnu, kas gulēja uz dīvāna un mierīgi šņāca.
- Un tu vēl viņus speciāli audzē, viņa pārmetoši teica. Itin kā jenotu jau nebūtu gana Mežā tev vēl mājās vajag kādu turēt.
- Nu tur nu es neko nevarēju darīt, Mežsargs paskaidroja. Pie šī jenotēna mani aizveda viens no lielajiem jenotiem. Viņš tur gulēja brikšņos zem kāda krūma un izskatijās pamests savā vaļā droši vien kaut kas nelāgs noticis ar viņa vecākiem, un tā nu man nācās viņu paņemt. Es taču nevarēju atstāt viņu tur guļam.
- Vai tad ar jenotiem arī var notikt kaut kas nelāgs? iesmējās Meža Veča. Es domāju, ka kaut kas nelāgs notiek tikai ar vistām. Pie tam nepārtraukti…
Kamēr Mežsargs un Meža Veča diskutēja par jenotiem, Ralfs metās izprašņāt Moniku.
- Vai tu jau sen esi šeit? viņš vaicāja, ar karoti saknaibīdams savas klimpas mazākos gabaliņos.
- Otro reizi, atteica Monika. Pirmo reizi es te biju vakar pēc Meža laika… tas ir, pagājušo nakti… tas ir… viņa galigi sapinās savos paskaidrojumos, jo nevarēja īsti saprast, pēc kura laika vadīties.
- Nu jā, skaidrs, novilka Ralfs, piestūķējis pilnu muti ar klimpām. Mežsargs mums jau izstāstīja par visām tām lietām ar ceļošanu laikā un tā tālāk. Vai vismaz mēģināja izstāstīt… viņš klusākā balsī vēl piebilda. Bet Mežsargs bija tā aizrāvies, skaidrojot Meža Večai par vistām kā par obligātu jenotu diētas sastāvdaļu, ka vienalga neko nebūtu dzirdējis. Bet man vienalga nekļuva skaidrs, kur tad mēs īsti tagad atrodamies. Un tev?
- Nē. Es tikai sapratu, ka Mežs ir tāda pati pasaule kā mūsu Zeme, bet, kur tas īsti atrodas…
- Tu domā, ka Mežs ir tā kā cita planēta? satraukti ievaicājās Ruta, arī iesaistīdamās sarunā.
Monika un Ralfs abi reizē paraustīja plecus.
- Kas to lai zina… Vajadzēs to viņiem vēl kādreiz pajautāt. Un kā mūsu vecmāmiņas gadījušās |eit? Vai to tu saprati? Ralfs taujāja.
- Man šķiet, te ir kaut kas tāds, kas viņas pievilina, tikai es nezinu, kas īsti, atteica Monika. Diez vai tie būtu pūpēžveidīgie… viņa piebilda un iesmējās.
- Kas? vienlaicīgi iesaucās Ralfs un Ruta. Vienīgi Arvils joprojām izskatījās nobijies un sēdēja atstatu no visiem, skatīdamies tikai savā šķīvī un klusām ēzdams klimpas.
- Pūpēžveidīgie tie ir tādi balti radījumi, tādi kā izplūduši pūpēži, un viņi joņo pa Mežu, smiedamies, spiegdami un grauzdami klaiņojošo koku saknes. Tagad Meža Veča grib, lai tie nograuztu saknes korinšu krūmiem, kas saskrējuši ap viņas šķūni.
Ralfs un Ruta sēdēja pavērtām mutēm no tādas informācijas gūzmas. Acīmredzot Mežsargs nebija viņiem stāstījis neko par pūpēžveidīgajiem un koku noslieci uz klejošanu, tāpēc Monika pāris vārdos viņiem izstāstīja, cik nu viņa pati par to visu zināja. Šoreiz pat Arvils pacēla acis no sava klimpu šķīvja un blenza uz Moniku, kamēr tā runāja.
- Ak šitā, noteica Ralfs, kad Monika beidzot apklusa. Izskatās, ka šis ir viens patiesi dīvains Mežs… Es nemaz nebrīnītos, ja mēs tagad atrastos kaut kādā nezināmā zvaigžņu sistēmā… Jocigi tikai, ka viņi te runā mūsu valodā…
- Tas nav nekas jocīgs, iejaucās Meža Veča. Un mēs neatrodamies nekādā nezināmā zvaigžņu sistēmā, nemaz neceri…
Ralfs patiesi izskatījās apbēdināts. Likās, ka viņam nepavisam nebūtu bijis nekas pretim pabūt kaut kur izplatījuma viņā galā…
Tomēr neko vairāk Meža Veča tā ari nepaskaidroja, varbūt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pati neko vairāk nezināja… Galu galā viņa mainīja sarunas tēmu. Bērni, jūs jau zināt, ka jums būs uz kādu laiku jāpārvācas uz šejieni, kamēr mēs sameklēsim jūsu vecmāmiņas.
Monika, Ralfs un Ruta pamāja, bet Arvils izskatījās visai domīgs.
- Tāpēc man ir jāzina, kur jūs katrs dzīvojat, lai es varētu izgudrot jūsu prombūtnei attaisnojošus iemeslus. Par tevi jau es kaut ko zinu, Meža Veča teica Monikai, bet man vienalga vajadzēs uzzināt vēl šādus tādus sīkumus. Piemēram, vai tev ir kāda draudzene, kura patiešām varētu tevi uz ilgāku laiku aicināt ciemos?
- Ir, uzreiz iesaucās Monika. Viņu sauc Helga, un mēs mācāmies vienā klasē.
- Ar ko kopā viņa dzīvo? Ar vecākiem, vecvecākiem?
- Ar mammu, tēti un vecmāmiņu, teica Monika. Es visbiežāk esmu satikusi vecmāmiņu, un arī mana vecāmāte ir viņu redzējusi. Kaut gan diezgan pasen…
- Tas nekas derēs! Tātad es uzrakstīšu vēstuli no Helgas vecmāmiņas, ka tu kādu brīdi teiksim, nedēļu ciemosies pie viņiem. Vai viņiem ir kādas lauku mājas vai kas tamlīdzīgs?
- Ir gan, priecīgi atteica Monika. Pie tam man šķiet, ka viņi drīzumā taisījās uz turieni braukt un palikt tur līdz rudens brīvlaika beigām.