- Ak, pareizi! iesaucās Monika un domigi sarauca uzacis. Un ko tad lai dara?
- Mežsarg, vai tev nav kāds ūdens necaurlaidīgs maisiņš? jautāja Meža Veča. Tikai skaties, lai tas būtu bez caurumiem.
Mežsargs aizgāja pameklēt, kas atrodams atvilktnēs, kur glabājās viņa saimniecības mantas, un pēc brītiņa atgriezās ar veselu kaudzi maisiņu. Apsēdies uz dīvāna blakus bērniem, viņš ņēmās tos piepūst, pārbaudīdams, vai tie nav cauri. Visbeidzot, kad lielākā daļa maišeļu tapa izbrāķēti, viņš tomēr vienu sadabūja un iedeva to Monikai. Meža Veča tikmēr bija uzrakstījusi arī pārējās vēstules.
Ārā bija vēl gluži gaišs, bet Meža Veča sāka rosīties, likdama manīt, ka laiks doties atpakaļ.
- Mēs nevaram ar karieti braukt pa tumsu tai nav apgaismojuma, viņa sacīja. Tāpēc būtu pavisam labi, ja mēs varētu tagad braukt projām. Rīt mēs atkal visi tiksimies, viņa sacīja bērniem. Un vēl kas… Paņemiet visi tās mantas un drēbes, kas jums būs vajadzīgas turpmākos septiņus mēnešus, bez tam ņemiet vērā, ka pēc vairākiem mēnešiem būs ziema…
- Ar ziemas drēbēm tā kā nebūtu nekādu problēmu pie mums taču ir rudens, sacīja Ralfs. Toties visas manas vasaras drēbes palika mājās pie mammas.
- Nu tad aizņemies kaut ko no drauga, ieteica Meža Veča.
Ralfs pamāja ar galvu, bet vēl arvien izskatījās domīgs. Arī Ruta, šķiet, likās par kaut ko noraizējusies, bet neko tomēr neteica. Toties Monika un Arvils bija visai priecīgi satraukti. Ne vienam, ne otram no viņiem nebija žēl aizbraukt no mājām uz septiņiem mēnešiem tādas pārmaiņas varēja būt tikai uz labu, jo mājās, kurās viņi dzīvoja, nemaz tik jauki nebija…
- Nu tad labi, sacīja Meža Veča. Ja viss ir skaidrs, tad līdz ritam! un viņa metās ārā pa durvīm. Monika vēl atvadījās no pārējiem bērniem, Mežsarga un, pasaukusi Benu, sekoja Meža Večai.
Atpakaļceļš noritēja bez jebkādiem starpgadījumiem. Pat pūpēžveidīgos nekur nemanīja, un Meža Veča sāka šķendēties, ka tad, kad viņi esot vajadzīgi, viņu nekur neesot… Šur tur krūmos gan kaut kas nočabēja, bet, vai tas bija jenots, vai kāds cits meža zvērs, nevarēja zināt, jo neviens no krūmiem laukā nelīda. Monika lūkojās uz visām pusēm, vai nemanīs kādu vecmāmiņu, bet nekā… Bez tam, tā kā saule jau laidās lejup, viss mežs atkal bija ēnu izraibināts un ļoti iespējams, ka vecmāmiņa varēja viņus novērot, pati palikdama nepamanīta.
- Kāpēc tā vecmāmiņa aizmuka? beidzot jautāja Monika, kad abas kādu gabalu bija braukušas klusēdamas.
- Nav ne mazākās nojausmas… sapīkusi atteica Meža Veča. Viņai nepavisam negribējās to tagad apspriest ar Moniku, bet meitene nelikās mierā.
- Kā tad mēs viņas lai atrodam, ja viņas nemaz negrib tapt atrastas?
- Gan jau citas grib… Šī droši vien bija kāda ļoti īpatnēja vecmāmiņa…
- Ceru, ka tā nebija manējā… domīgi noteica Monika. Varbūt, ka tā bija Arvila vecāmāte, kas negrib atgriezties pie tā dusmīgā vectēva ar simtiem jūrascūku…
- Bet tas jau nemaz nav viņa īstais vectēvs, Moniku pārtrauca Meža Veča. Ja viņa vecāmāte atgrieztos, tad neīstais vectēvs pazustu kā nebijis un atgrieztos tur, kur ir viņa īstā vieta!
- Ak tā… Skaidrs… novilka Monika, kaut gan īsti skaidrs tas viņai nebija gan.
Kariete grabēdama šāvās pa taisno pāri saknēm, meklēdama nevis līdzenāko, bet gan taisnāko ceļu, un Monikai bija nelabas aizdomas, ka viņa diez vai nākamajā dienā varēs apsēsties… Bens atkal bija nogūlies zemē starp priekšējo un pakaļējo sēdekli, lai kariete pie kāda kārtējā palēciena neizkratītu viņu pavisam ārā… Un tikai Meža Večai, šķiet, karietes kratīšanās nelikās nekas īpašs, jo viņa sparīgi stūrēja pāri pat pašām lielākajām saknēm.
Te piepeši Monika ieraudzīja, ka ceļam priekšā guļ resns baļķis acīmredzot viņi tagad brauca pa citu ceļu, jo, turp braucot, viņa tādu baļķi neatcerējās manījusi. Un tad viņa ar šausmām saprata, ka Meža Veča baļķi laikam nav pamanījusi, jo stūrē tam taisni virsū… Sākumā viņa izbailēs sastinga, bet tad atjēdzās un, saķērusi Meža Veču aiz piedurknes, iebļāvās: Uzmanies baļķis!
- Redzu turies! tāpat atkliedza Meža Veča un turpināja stūrēt baļķim virsū.
Monika ieķērās rokturī un aizvēra acis. Pāris mirkļus vēlāk atskanēja briesmīgs krakšķis, karietei uzskrienot virsū baļķim. Monika juta, ka tiek sviesta uz priekšu, un, tikai pateicoties rokturim, viņa noturējās savā vietā. Bens atkal atšļūca uz priekšu un atdūrās pret Monikas kājām, bet Meža Veča sajūsmināta kaut ko auroja. Monika uzdrošinājās atvērt acis un saprata, ka viņi lido pāri baļķim… un tad kariete triecās pret zemi un aizripoja tālāk, bet baļķis palika viņiem aiz muguras.
- Urā! kliedza Meža Veča un, atlaizdama stūri, sāka plaukšķināt. Es zināju! Es zināju, ka mana kariete to izturēs!
Monika kā apstulbusi vērās Meža Večā, bet Bens pārbijies smilkstēja.
- Kāpēc tu tā izdarīji? Monika beidzot jautāja. Kariete taču varēja salūzt!
- Jā, bet nesalūza, vai ne? smējās Meža Veča. Šī ir viena varen izturīga kariete, viņa sacīja un lepni paplikšķināja pa stūri, šai karietei neviens baļķis nav šķērslis!
9 9
Monika tikai nodrebinājās un vairs neko nejautāja, klusībā cerot, ka atlikušajā ceļā viņiem priekšā vairs negadīsies neviens baļķis, kuram Meža Večai būtu kārdinājums pārlēkt…
Kad beidzot starp kokiem kļuva redzama Meža Večas māja, Monika bija tā sakratita, ka viņai sāpēja galva, un laikam jau Bens jutās tāpat, jo neizrādīja ne mazāko vēlēšanos izkāpt, bet tikai gulēja, laiku pa laikam nopūzdamies.
Pati Meža Veča gan izskatījās tā, it kā nupat būtu izbaudījusi lepnu lepno braucienu ar limuzīnu, un, ņipri izlēkusi no karietes, sauca: Mudīgi, mudīgi! Kāpiet laukā!
Monika lēnām piecēlās un saprata, ka viņa ne tikai nevarēs nosēdēt likās, ka viņa vispār nevarēs pakustēties vismaz turpmākās divas dienas. Ari Bens uzsvempās kājās un, tā dīvaini gorīdamies, izkāpa no karietes. Lēnām viņi devās pakaļ Meža Večai, kas rikšoja viņiem pa priekšu, ik pa brīdim atskatīdamās un mudinādama viņus kustēties ātrāk.
- Kāpēc mums tā jāsteidzas, ja tu vari izdarīt tā, ka vesels mēnesis šeit ir kā viena diena pie manis? jautāja Monika, kad viņi stāvēja pie durvīm un Meža Veča rakņājās pa kabatām, meklēdama atslēgas.
- Tāpēc, ka tas nemaz nav tik viegli izdarāms, un man būs diezgan ko noņemties ar jums četriem, kad pienāks laiks. Tāpēc es negribu piepūlēties tagad, kad bez tā ļoti labi var iztikt, Meža Veča atteica un beidzot izvilka no kabatas atslēgas un atslēdza durvis.
- Kāpēc tu slēdz ciet durvis? Monika brīnījās. Vai tad te, Mežā, ir zagļi?
- Vēl ļaunāk… atteica Meža Veča. Nekad nevar būt drošs par to, ko var nākties sastapt Mežā. Tāpēc labāk ir aizslēgt durvis, nekā kādu dienu pārrasties mājās, lai konstatētu, ka to ir apsēdušas milzu šinšillas… vai vēl kas sliktāks…
- Vai Mežsargs arī vienmēr slēdz ciet durvis?
- Reizēm. Bet viņam nudien nav ko zaudēt viņa māja jau tāpat ir pilna ar jenotiem, šinšillām un sazin ar ko vēl… tā ka diezin vai atradīsies kāds, kas tur gribēs nejauši ienākt…
Meža Veča devās pa taisno augšā uz vannas istabu, un Monika saprata, ka tūlīt būs jādodas uz mājām. Savukārt Bens nojauta, ka var sekot kaut kas tik nelāgs kā duša un ne par ko negribēja kāpt augšup pa trepēm, kamēr Monika stumšus neuzstūma viņu augšā.