Tomēr, kad Monika izvilka no kabatas saspiestās sviestmaizes, suņa oma uzlabojās, un viņš, piešķiebis galvu un saslējis savas plušķainās ausis, saspringti lūkojās uz maizītēm.
Monika iestūķēja vienu sviestmaizi mutē, bet otru iedeva sunim. Kādu bridi viņi abi sēdēja un badīgi čāpstināja. Bens ar savu sviestmaizi tika galā ievērojami ātrāk nekā Monika un tagad kāri lūkojās, kā meitene sakošļā pēdējos maizes kumosus.
- Tu nu gan esi badakāsis, Monika teica sunim, kad bija norijusi beidzamo kumosu. Ja vien spētu, tu būtu gatavs izraut man maizi no mutes laukā!
Suns sabozās par tik nepelnītu apvainojumu un, uzgriezis meitenei muguru, uzsita ar ķepu pa sarkano pogu radio labajā apakšējā stūri. Radio ieslēdzās, un no tā atskanēja pamatīga šņākoņa. Bens jau gribēja ķerties pie kloķa, kad Monika radio atkal izslēdza.
Suns ierējās, bet Monika, notupusies viņam blakus zemē, apņēma suņa galvu ar abām rokām un ieskatījās tā brūnajās, valgajās acīs.
- Tagad nav laika niekoties ar radio, viņa teica. Man ar tevi jāaprunājas. Vai saproti? Jāaprunājas!
Joprojām turēdama suņa galvu rokās, viņa pakustināja to uz augšu un uz leju, it kā suns sacītu «jā». Suns klusām iepīkstējās un mēģināja nemanāmi atbrīvot savu galvu. Monika palaida viņu vaļā un, sakrustojusi kājas, apsēdās uz grīdas sunim pretim.
- Vai tu atceries vannas caurumu? Monika vaicāja Benam. Toreiz, kad tu ielauzies vannas istabā, gandrīz apēdi manu krokodilu un sadzēries ziepjūdeni?
Bens, izdzirdējis pieminam krokodilu, dusmīgi ieņurdējās.
- Ahā! iesaucās Monika. Tu atceries!
Brīdi padomājusi, viņa, nedaudz apmulsusi, piezīmēja: Bet toreiz taču tam priekšā bija korķis, vai ne? Tad kā tu to vari atcerēties? un viņa aizdomīgi uzlūkoja suni. Tas atgūlās un nolika galvu uz priekšķepām. Ja jau viņam neļāva
klausīties radio, viņš vismaz kādu brītiņu nosnaudīsies…
Bet Monika neļāva viņam gulēt.
- Ei, nemiegojies! viņa uzsauca un sabukņīja suni. Tas pavēra vienu aci un gari nopūtās.
- Kā tu domā, vai visi vannu caurumi ir tādi kā mūsējais? Monika sunim vaicāja.
Suns domāja vienīgi to, ka viņš diezgan sen savā ēdiena bļodiņā nav redzējis nevienu kārtīgu kaulu. Sviestmaize arī bija laba, bet kauls tomēr bija labāks. Un viņš sāka sapņot, ka kādu vakaru Monika ienāks istabā, un viņas pidžamas kabatas būs piestūķētas pilnas ar garšīgiem kauliem… Un viņi sēdēs un grauzīs tos visu cauru nakti, bet pēc tam paslēps dažus pagultē nebaltām dienām…
- Tas ūdens virpulis… domīgi teica Monika. Tas it kā nāca no cauruma. Un tad tā jocīgā skaņa… it kā kāds ar salmiņu nosūktu putas no kokteiļa glāzes malām, kad pats kokteilis ir jau izdzerts.
Suns piekrītoši ieņurdējās. Viņš nesaprata, par ko iet runa, bet negribēja dabūt vēl vienu bakstienu sānā…
- Kā tev šķiet, vai caurums var izsūkt tikai ūdeni? Monika jautāja.
Bens pacēla pinkainās uzacis, likdams manīt, ka nav īsti izpratis jautājumu.
- Es domāju ja ūdenī būtu palicis, piemēram, krokodils vai caurums neaprītu ari viņu?
Atkal tas krokodils… Benam sāka likties, ka krokodils beidzot ir sastrādājis kaut ko nelāgu. Nu nebija jau nekāds brīnums… Viņš jau no paša sākuma bija nojautis, ka krokodilam nevarēja uzticēties! Tagad droši vien Monika atļaus viņam izrēķināties ar to nelieša zvēru!
Bens paslējās uz priekšķepām un ierējās.
Monika iepleta acis. Tu domā? Domā, ka viņš apritu krokodilu?
Tagad Benam bija pilnīgi skaidrs, ka pie visa vainīgs krokodils. Viņš pielēca kājās un sāka nikni riet.
Monika satraukti vēroja Benu. Likās, ka viņš grib tai kaut ko pateikt… Bet ko gan tādu suns varēja zināt? Viņš taču ne reizes pat nebija redzējis, kā caurums iesūc vannas ūdeni… Bet, kas zina…? Viņi bija paņēmuši Benu, kad tas jau bija pavisam liels suns kas zina, ko viņš bija piedzīvojis agrāk… Varbūt visa viņa agrākā ģimene bija iesūkta vannas caurumā un tagad klīda tumsā un smirdoņā pa pilsētas kanalizācijas nebeidzamajiem tuneļiem…
Monika nodrebinājās. Tas bija pārlieku biedējoši…
Ben^nožāvājās. Pēkšņi viņam likās, ka krokodils varētu pagaidīt ari līdz rītdienai…
- Labi, beidzot noteica Monika. Pagaidīsim vēl kādu laiku un pavērosim, kā vannas caurums uzvedīsies.
Viņa norāva gultas pārsegu un, savīstījusi murskulī, nosvieda to zemē. Tūlīt pat pienāca Bens un uzgūlās tam virsū, bet Monika ielīda gultā un saritinājās mazā kamoliņā. Miegainā balsī novēlējusi sunim labunakti, viņa tūlīt aizmiga. Ari Bens aizmiga un redzēja sapni, kur viņš vannā cīnās ar niknu, zaļu krokodilu, bet uzvarētājam kā balva paredzēta milzīga bļoda ar gardu gardajiem kauliem…
Nākamajā dienā Monika nevarēja palikt mierā ne mirkli. Vienīgais, ko viņa vēlējās, lai ātrāk pienāktu vakars un viņa varētu sākt pētīt vannas caurumu. Vecāmāte, kas bija pieradusi, ka Monika augu dienu sēž savā istabā un vai nu spēlējas ar suni, vai lasa grāmatas, tagad izjuta viņu kā neierastu traucēkli.
- Vai tu nevari nedīdīties? vecāmāte jautāja Monikai, kad tā pie pusdienu galda gandrīz aizlidināja pa gaisu savu kotleti.
Vectēvs kā vienmēr klusēja un tikai uzmeta meitenei izklaidīgu skatienu.
- Nezinu, ir tāda sajūta, it kā kaut kas kņudētu, Monika attrauca.
Vecāmāte aizdomīgi uz viņu paskatījās. Kur tev kņud? viņa jautāja. Vai
tik tu neesi dabūjusi blusas? Pie visa vainīgs tas plušķa suns… viņa murmināja. Kad tu pēdējo reizi viņu mazgāji?
- Ko tad? nošļupstēja Monika, piestūķējusi pilnu muti ar kotleti.
Vecāmāte īgni viņu vēroja. Benu, protams, viņa paskaidroja. Un lūdzama nerunā ar pilnu muti.
- Es viņu vispār nemazgāju, čāpstinādama kotleti, teica Monika. Viņš ir pārlieku liels, bez tam viņam garšo ziepjūdens.
Vecāmāte saviebusies kādu bridi blenza uz meiteni un tad klusēdama turpināja pusdienot.
Pēc pusdienām Monika skriešus metās uz savu istabu un, par lielu atvieglojumu vecaimātei, līdz pat pašam vakaram no turienes neiznāca. Līdzko satumsa, Monika devās uz vannas istabu un, rūpīgi aizbāzusi ar korķi vannas caurumu, sāka laist vannā ūdeni. Bens, cerību pilns, bija devies viņai līdzi un, kad viņa vēra vaļā vannas istabas durvis, mēģināja paspraukties viņai garām, bet Monika pagrūda viņu malā. Suns paspēja tikai ievērot zaļo krokodilu, kurš izaicinoši tupēja uz vannas malas un ar izsmieklu viņu uzlūkoja. Suns ieņurdējās, bet tad durvis viņam deguna priekšā aizcirtās, un viņš, bezpalīdzībā smilkstēdams, palika tupam ārpusē.
Tovakar vannošanās noritēja neparasti ātri. Sākumā Monika vēl mēģināja peldēt, bet, kad, peldot uz muguras, viņa atvēra acis, viņai virs galvas bija tikai nomelnējušie vannas istabas griesti. Tad viņa apgūlās uz vēdera un atvēra acis zem ūdens. Un atkal nebija ne miņas no ierastās zemūdens pasaules. Viņa redzēja tikai vienmuļu ūdeni un vannas dibenu. Un vannas cauruma korki.
- Cik muļķīgi, Monika vīlusies izsaucās.
Tajā brīdī vannas istabai garām gāja vecāmāte un dzirdēja Monikas izsaucienu.
- Meiten, vai tu tur runā pati ar sevi? Tas nav labi, vecāmāte burkšķēja.
- Kur palikušas visas zivis? U n maziņie bruņurupuči? Monika sauca.
- Atkal pazaudējusi savas rotaļlietas… vecāmāte īgni murmināja. Droši vien tas blusainais suns tās sagrauzis visā mājā viens vienīgs juceklis… tā kurnēdama, viņa aizgāja nostrostēt vecotēvu, kurš bija uz viņas mīļākās porcelāna apakštases izbēris pelnus no savas pīpes.