- Vai tu gribēsi iet vannā vai dušā? Meža Veča jautāja Monikai.
- Dušā, tā atteica, un Bens sāka kāpties atpakaļ, bet Monika aizvēra vannas istabas durvis, lai suns nevarētu izsprukt.
- Tikai neaizmirsti sakrāmēt mantas, atgādināja Meža Veča, atgriezdama krānu. Vai vēstule tev ir? viņa vēl noprasīja.
Monika izņēma salocīto un maisiņā paslēpto vēstuli no kabatas. Ir.
- Labs ir, tad kāp dušā un tiekamies rīt, sacīja Meža Veča, paiedama nost no vannas. Un paņem pie reizes to suni, es ar viņu pagājušo reizi tik tikko tiku galā.
- Nāc šurp, Ben, Monika uzsauca, iekāpdama vannā, un, lai kā Bens pretojās, viņš tika pa pusei ievilkts, pa pusei iestumts vannā, un drīz viņi abi ar skaļu blarkšķi pazuda vannas caurumā.
.
PIEKTĀ NODAĻA alukĒmi
Atgriezusies savā vannas istabā, Monika vispirms pārbaudīja, vai pa ceļam vēstulei nav noticis kas slikts. Bet nē vēstule joprojām atradās maišelī, un Monika nolika to patālāk no vannas uz plauktiņa, kamēr pati sagatavoja vannas istabu vecāsmātes apskatei. Dabūt Benu laukā no vannas nepavisam nenācās grūti, jo viņš pats ar slaidu lēcienu no tās izmetās ārā, līdzko sajuta cietu pamatu zem savām ķepām.
Vispirms Monika satvēra viņa purnu, pievilka to sev tuvāk un uzmanīgi paošņāja. Nē… likās, ka tas vairs nesmirdēja… Bens nosprauslājās un uzmanīgi atbrīvoja savu galvu no Monikas tvēriena. Tā kā zaļais krokodils nekur nebija manāms, tad, Benaprāt, viņam te vairs nekas nebija meklējams, un viņš centās tikt no vannas istabas ārā. Bet durvis bija aizkrampētas un viņam nekas neizdevās.
Sēdi mierā, uzšņāca Monika, un suns apsēdās pie durvim, joprojām ar ilgu pilnu skatienu lūkodamies uz durvju rokturi.
Monika nelikās par suni ne zinis un paņēma lielo, netīro bļodu, ko vecāmāte bija paredzējusi Bena mazgāšanai. Tad viņa to izskaloja, lai izskatītos, ka kaut kas tajā ir ticis mazgāts, un nolika atpakaļ uz grīdas. Pēc tam viņa rūpigi izmazgāja vannu, uzmanīdamās, lai tajā nepaliktu neviena pati Bena spalviņa, kā vecāmāte to bija piekodinājusi…
Likās, ka viss bija kārtibā.
Monika saģērbās, iebāza kabatā vēstuli un attaisīja durvju krampīti. Bens tūlīt pielēca kājās un pirmais izspraucās ārā, līdzko Monika atvēra durvis.
Dzīvoklis likās tumšs un kluss. Nez, kur visi bija palikuši… Varbūt aizgājuši pastaigāties…? Nē, tad jau drizāk viņi tā agrāk aizgājuši gulēt… Monika iespruka savā istabā un izvilka no skapja apakšas lielo ceļojumu somu.
Tā.. .Tagad vajadzēja izdomāt, ko viņa ņems līdzi… Septiņiem mēnešiem vajadzēja diezgan daudz ko, bet visu viņa šā vai tā nevarēja paņemt. Monika atrāva skapja atvilktnes un sāka sviest apģērbus uz gultas, kamēr Bens, noilgojies pēc radio, sēdēja pie tā un grozīja kloķi, tā arī nespēdams atrast neko dziedamu…
Brīdī, kad pāri istabai lidoja kārtējais Monikas džemperis, lai piezemētos uz gultas līdzās pārējiem, atvērās durvis, un tajās parādījās vecāmāte.
Monika izbailēs aizcirta skapi, bet drēbju kaudzi uz gultas viņa nekādi nevarēja noslēpt.
- Tā, tā… noteica vecāmāte, diezgan pārsteigti aplūkodama milzīgo drēbju kalnu. Bens izlaida kloķi no zobiem un pagrieza galvu, lai paskatītos, kas tur ienācis, bet, kad izrādījās, ka tā ir tikai un vienīgi vecāmāte, viņš atkal ķērās pie radio.
- Vai tu taisies kurp doties?
Monika izvilka no kabatas vēstuli, kas joprojām stāvēja maisiņā, un pasniedza to vecaimātei. Helga uzaicināja pie sevis uz laukiem, viņa piesarkusi sacīja.
Vecāmāte paņēma vēstuli, izbrīnīti aplūkoja maisiņu un, izņēmusi salocīto papīra lapu, atlocīja to un izlasīja.
Monika, piesarkdama arvien vairāk, stāvēja un gaidīja, kas nu būs. Jo, godīgi sakot, viņai nebija ne jausmas, ko darīt tad, ja vecāmāte piepeši aizliegs viņai braukt pie Helgas.
- Tā, tā… vecāmāte vēlreiz noteica. Ak tad uz septiņām dienām… Vai tad tev uz skolu nebūs jāiet?
- Nē, vēl ne… Vēl ir rudens brīvlaiks, paskaidroja Monika.
- Ak tā… novilka vecāmāte un apklusa. Monika aizturētu elpu gaidīja, ko viņa nolems. Tad jau, man šķiet, tu vari braukt.
Monika atviegloti nopūtās, un vecāmāte aizdomīgi uz viņu paraudzījās. Kāpēc tu tā pūt? Un kam tev vajadzīgas visas tās vasaras drēbes? viņa aplūkoja drēbju kaudzi, kur starp džemperiem un jakām mētājās arī vasaras krekliņi un šorti.
- Mmm… ēēē…-Monika minstinājās. Mēs domājam spēlēt pārģērbšanos, vina beidzot izspēra.
- Vai tad tu neesi par lielu, lai spēlētu pārģērbšanos? jautāja vecāmāte, bet tad atmeta ar roku. Ak, nu bet galu galā kas man… Spēlē, ko gribi… Kad tev jābrauc?
- Rīt pēc pusdienas, Monika izspēra pirmo, kas iešāvās prātā, bet tad viņa iedomājās ko šausminošu.
- Labi, labi… izklaidīgi noteica vecāmāte un jau grasījās iet ārā no istabas, bet tad piepeši pagriezās atpakaļ, it kā būtu kaut ko atcerējusies. Monikai sāka dauzīties sirds… ja nu vecāmāte būs pārdomājusi…
- Vai tu suni nomazgāji? vecāmāte aizdomīgi jautāja.
Monika atkal atviegloti uzelpoja. Jā, jā. Un bļodu es atstāju vannas istabā, viņa atbildēja.
Vecāmāte paostīja gaisu. Jā, šķiet, ka viņš vairs tā nesmird, viņa noteica un visbeidzot patiešām izgāja no istabas. Monika skaļi noelsās un apsēdās gultā.
- Vienu brīdi man likās, ka viņa nekur mūs nelaidīs, viņa teica Benam. Tas piekrītoši ieņurdējās. Bet tad Monika atcerējās, ko bija pirmīt iedomājusies, un prieks par to, ka vecāmāte bija tik viegli viņu palaidusi, nedaudz noplaka.
Viņa taču nevarēja iet vannā! Viņa nevarēja teikt vecaimātei, ka brauc pie Helgas uz laukiem, un tad ar visu suni un ceļasomu ieiet vannas istabā un izčibēt… Un par tikšanu vannas istabā tā, lai neviens to neredzētu, nebija ko domāt… Bez tam vecāmāte noteikti gribēs viņu personigi izlaist pa durvīm, lai pieskatītu, ka durvis pēc tam tiek aizslēgtas… Tātad palika tikai viena iespēja…
- Kanalizācija… drūmi noteica Monika un sapīka. Savukārt Bens pavēcināja asti un satraukti ierējās.
- Jā, kādi prieki, vai ne? ironiski noteica Monika.
Viņa paņēma somu un sāka sviest tajā drēbes, bet tad, brīdi padomājusi, izkrāmēja tās atkal ārā un sāka vandīties pa skapi. Visbeidzot viņa izvilka no tā pāris lielus drēbju maisus, kuros salika drēbes, pirms to likšanas somā.
- Maz cerību, ka tas pasargās no smakas… viņa murmināja. Bet tomēr labāk tā, nekā vispār bez nekā…
Pārējos maisos viņa salika apavus ziemas zābakus un vasaras sandales, kā arī krosenes. Pa vidu drēbēm mazākos
maisiņos Monika ievīstīja vairākas grāmatas, un, kad beidzot soma bija pilna, viņa tik tikko jaudāja to pacelt.
Kad kravāšanās bija pabeigta, Monika saprata, cik ļoti viņai nāk miegs, bet pirms gulētiešanas bija jāizdara vēl viena lieta…
Viņa no savas istabas devās uz koridoru, kur stāvēja telefons. Par laimi, gan vecāmāte, gan vecaistēvs bija savā guļamistabā, un tās durvis bija aizvērtas. Monika atstāja koridora durvis vaļā, lai laicīgi pamanītu, ja kāds tuvosies, un uzgrieza Helgas numuru.