- Hallo, atbildēja Helgas vecāmāte.
- Labvakar, vai Helga mājās? jautāja Monika.
- Kur tad šī citur būs, pasmējās Helgas vecāmāte. Monika, tu? Tūlīt pasaukšu Helgu.
Varēja dzirdēt, kā telefona klausule tiek nolikta uz galda un kā Helgas vecāmāte aizšļūkā prom no telefona, saukdama: Helga, tev Monika zvana! Tad atskanēja skrejošu soļu dipoņa, telefona klausule tika pagrābta, un Helga aizelsusies sauca klausulē: Monika? Kas jauns?
Klusā balsī, lai neiztraucētu vecomāti un lai tā nejustu kārdinājumu iznākt no savas istabas paklausīties, par ko tiek runāts, Monika sacīja: Klausies, man uz nedēļu jāpazūd! Un manējie domās, ka es braucu pie jums uz laukiem. Kad jūs izbraucat?
- Rīt no rīta. Tātad tu brauc uz turieni? sajūsmas pilnā balsī vaicāja Helga.
- Jā, jā… Bet es nevaru tagad neko stāstīt… Katrā ziņā, ja kas es esmu pie tevis!
- Labs ir, sarunāts, attrauca Helga un vairāk jautājumus neuzdeva, kaut arī vai dega no ziņkāres uzzināt, kas jauns noticis Mežā.
- Pēc nedēļas es tev visu pastāstīšu, čukstēja Monika. Bet iedomājies tikai tad es būšu pusgadu par tevi vecāka!
Ar šo noslēpumaino paziņojumu viņa beidza sarunu un, nometusi klausuli,
devās atpakaļ uz savu istabu, kur tūlīt iekrita gultā un aizmiga.
Nākamās dienas priekšpusdiena pagāja, Monikai pārbaudot ceļasomu un domājot, vai kaut kas svarīgs nav aizmirsts. Kad viņa par to ieminējās Benam, tas pieskrēja pie radio un mēģināja izraut no sienas vadu. Sagrābis to zobos, suns nepārprotami lika manīt, ka te ir gan viena svariga manta, ko Monika, šķiet, ir pavisam aizmirsusi. Monika tik tikko pārliecināja suni izlaist vadu no zobiem.
Kad likās, ka viss ir paņemts (bez tam nebija ko domāt, ka somā varētu iedabūt iekšā vēl kaut ko), bija arī pienācis pusdienlaiks. Monika bija stipri izbadējusies, jo kopš Mežsarga klimpām nebija neko ēdusi par šodienas brokastīm viņa ar visu kravāšanās drudzi bija pavisam aizmirsusi.
Virtuvē galds jau bija uzklāts, un vectēvs sēdēja un šķirstīja avīzi, bet vecāmāte nokāsa kartupeļus. Monikai ienākot virtuvē, vectēvs pacēla acis no avīzes un ar galvu pamāja meitenei, bet vecāmāte cauri tvaiku mākonim
sacīja: Jā, starp citu… Monika šodien brauc pie draudzenes uz laukiem un paliks tur visu nedēļu.
Vectēvs izbrīnījies parāva uz augšu uzacis un palūkojās uz Moniku, bet viņa nodūra skatienu un sāka ar dakšiņu bakstīt savu tukšo šķīvi. Nez kāpēc likās, ka vectēvs īsti netic šim «braucienam uz laukiem»…
- Tās meitenes vecāmāte ir uzrakstījusi man vēstuli, sacīja vecāmāte, nolikdama nokāsto kartupeļu katlu atpakaļ uz plits.
- Tiešām? Vai es varu to apskatīt? no ilgās klusēšanas čerkstošā balsī jautāja vectēvs.
Monikai no brīnumiem pavērās mute, bet vecāmāte kā atspole apmetās riņķī un ieplestām acīm neticīgi vērās uz vectēvu. Tas patiešām bija varens pārsteigums, jo Monika nemaz neatcerējās, kad pēdējo reizi dzirdējusi vectēvu runājam…
- Kā nu ne, kā nu ne… viņa nopurpināja, joprojām skatīdamās uz vectēvu tā, it kā viņš būtu piepeši pārvērties par krupi. Viņa bridi parakņājās pa priekšauta kabatām un izvilka saņurcītu vēstuli. Āre, te tā ir… viņa teica un pasvieda vēstuli vectēvam, kurš to rūpīgi izlasīja. Tā kā ne vectēvs, ne vecāmāte nepazina Helgas vecāsmātes rokrakstu, tad nevajadzēja uztraukties par to, ka viņi varētu atklāt krāpšanos. Tomēr Monika uztraucās tik un tā.
Beidzot vectēvs atdeva vēstuli vecaimātei, kas tūlīt izmeta to miskastē. Likās, ka vectēvu vēstule ir pārliecinājusi, jo viņš vairs neko neteica un atkal pievērsās avīzei.
Vecāmāte šodien likās gauži labā omā. Jādomā, viņa priecājās par to, ka veselu nedēļu nevajadzēs skatīties ne uz Moniku, ne uz Benu… Bet tad viņa uzmeta sunim nīgru skatienu, laikam iedomādamās, ka Monika varētu viņu atstāt mājās. Bens sēdēja pie savas bļodas un kraukšķināja suņu barību, nelikdamies ne zinis par vecāsmātes piktajiem skatieniem.
- Vai tu to suni arī ņemsi līdzi? vecāmāte jautāja.
- Kā tad, attrauca Monika, paņemdama savu šķīvi un pieceldamās no galda, lai ietu uzlikt sev kartupeļus.
Vecāmāte apmierināti nokrekstējās, piekrāva sev pilnu šķīvi ar kartupeļiem un uzlēja tiem virsū gaļas mērci. Arī Monika šodien uzlika uz sava šķivja vairāk ēdamā nekā parasti, jo iedomājās, ka nez kad vēl nākamo reizi dabūs paēst…
Vecāmāte izsmējīgi noskatījās uz Monikas piekrauto šķīvī un jautāja: Vai tavas draudzenes mājās tev nedos ēst, vai?
Monika nosarka un nomurmināja, ka dos gan, bet līdz lauku mājām esot tālu jābrauc. Vecāmāte likās mierā, un tālāk pusdienas noritēja bez komentāriem no vecāsmātes puses.
Tūlīt pēc pusdienām Monika atkal iespruka savā istabā un apskrēja ar acīm istabu. Tā likās kārtibā… Cik jocīgi, ka viņa brauc prom uz tik ilgu laiku… Ilgākais, cik viņa agrāk bija bijusi prom no mājām, bija četras dienas, kad viņa patiešām ciemojās pie Helgas laukos. Bet tas bija bijis pirms diviem gadiem.
Beidzot viņa paņēma somu, kas izrādījās vēl smagāka, nekā bija licies, un izvilka to koridorā. Tad viņa izslēdza istabā gaismu un devās uz ārdurvīm, cerot, ka vecaimātei neienāks prātā pavadīt viņu lidz Helgas mājai.
Protams, ka vecaimātei nebija ne mazākā nolūka darit kaut ko tādu. Pašlaik viņa bija ērti iekārtojusies atzveltnes krēslā pie televizora un dzēra savu pēcpusdienas tēju. Kad Monika gāja garām, vilkdama pa grīdu smago somu, viņa tikai uzmeta meitenei pār plecu izklaidīgu skatienu un nevērīgi pamāja ar roku atvadas. Vectēvs bija savā istabā, bet Monika pat neiegāja atvadīties, jo viņai bija aizdomas, ka vectēvs varētu izrādīt nopietnu interesi par viņas pavadīšanu. Pēc tam, kad viņš tā bija ieinteresējies par to vēstuli…
Koridorā Monika žigli uzrāva mugurā mēteli, uzlika cepuri, paķēra šalli un cimdus, ko sabāza kabatās un centās klusām un nemanāmi izsprukt no dzīvokļa, j
Viņa krietni nomocījās, kamēr nodabūja pa trepēm lejā smago somu un, beidzot tikusi uz ielas, kādu brīdi stāvēja un atpūtās.
Bens priecīgi lēkāja meitenei apkārt un tad aizmetās prom pa ielu uz kanalizācijas lūkas pusi. Visbeidzot Monika nopūtās un devās sunim pakaļ.
Kad viņa nonāca pie lūkas, Bens jau bija nogūlies tai blakus un izošņāja aiz restēm noslēptos labumus. Žurku varēja saost vēl labāk nekā toreiz… bez tam likās, ka viņš nebija vienīgais suns, kuru tā ir ieinteresējusi… Bens saoda, ka te nupat, nupat ir bijuši divi kolliji, viena takšu kucīte un pretējās mājas negantais krancis… Uzodis savu sāncensi, Bens saslēja ausis un ierējās.
Monika satraucās: Kas ir, Ben? Kaut kas nav labi?
Bet Bens tikai paskatījās uz meiteni un paluncināja asti.
Monika saviebusies skatījās uz melnajām, netīrajām kanalizācijas lūkas restēm un domāja, kā gan tur ir iekšpusē… ja jau pat no ārpuses tās ir tik atbaidošas…
Tad Monika noņēma cepuri, izņēma no kabatas šalli un cimdus un sabāza to visu somas ārējās kabatās. Viņa atvilka somas rāvējslēdzēju un izņēma kaut ko tādu, kas izskatījās pēc nolietotas grīdas lupatas, bet kas patiesibā bija vecāsmātes vecais mājas halāts. Apsējusi ap galvu vienu no vecāsmātes lakatiem, kuru viņa vairs nevalkāja, Monika mēģināja uzstīvēt virs sava mēteļa vecāsmātes halātu. Cilvēki, kam tobrīd gadījās iet garām, izbrīnīti noraudzījās, kā maza meitene, stāvēdama pie milzīgas ceļasomas, velk mugurā kaut ko pilnīgi neizprotamu, bet viņai blakus guļ melns, pinkains suns un bāž purnu kanalizācijas lūkā…