Visbeidzot halāts bija kaut kā nebūt uzstīvēts, un vismaz lielākā daļa mēteļa bija pasargāta no nosmērēšanās, kas, ceļojot cauri kanalizācijai, bija neizbēgama.
Nu, kā ir, Ben, esi gatavs? satrauktā balsī jautāja Monika, bet tas bija gluži lieki. Bens jau sen bija bijis gatavs.
Monika satvēra somu, pievilka to sev klāt, ar otru roku apķēra Benu un uzkāpa uz kanalizācijas lūkas.
Nekas nenotika.
Nebija nekādu dīvainu sajūtu, itin nekā. Viņa vienkārši jutās kā Monika, kas, ģērbusies vecāsmātes halātā, gaišā dienas laikā pašā pilsētas vidū stāv uz kanalizācijas lūkas un gaida nezin kādus brīnumus, kamēr cilvēki, ejot viņai garām, satraukti sačukstas un atskatās…
- Kaut kas dumjš… Monika nopurpināja un nokāpa no lūkas. Pietupusies viņa mēģināja iebāzt pirkstus starp restēm, joprojām ar otru roku pieturēdama somu.
- Meitenīt, vai tev tur kaut kas iekrita? jautāja kāds virs, kas bija apstājies un ar izbrīnu nolūkojās, kā Monika grābstās gar kanalizācijas lūkas restēm.
Monika satrūkās un izrāva roku no lūkas. Pirksti bija nosmērēti ar kaut ko melnu un glumu. Pretīgumā saviebusies, Monika noslaucīja roku vecāsmātes halātā.
- Nē, nē… Viss kārtībā…
- Nu, ja tu tā saki… virs šaubīdamies noteica un devās projām.
Monika piecēlās kājās un apstulbusi noraudzījās uz lūku. Ko nu lai dara?
Skaidrs, ka Meža Veča otrā galā droši vien gaida, ka viņa ies vannā… Bet viņai taču vajadzētu iedomāties, ka, ja viņa brauc pie Helgas uz laukiem, viņa nevar iet vannā… Bet varbūt vienkārši ir pārāk agrs… Parasti viņa bija nokļuvusi Mežā, kad šeit jau bija pavēls vakars, bet tagad bija vēl pavisam agra pēcpusdiena… Varbūt viņai vajadzētu iet pastaigāt pa pilsētu, kamēr nedaudz satumsīs… Bet viņa taču nekur nevarēja aiziet ar šo te smago somu…
Monika pilnīgā bezpalīdzībā lūkojās uz lūku. Bens skaļi rēja.
Un tad pēkšņi viņai likās, ka lūkas dziļumā samanāma kaut kāda kustība… tāpat kā toreiz vannas caurumā… Monika pieliecās tuvāk, lai labāk varētu saskatīt. Jā, tur nepārprotami kaut kas virmoja, un brīžiem uzplaiksnīja tādas kā gaismas atblāzmas.
- Cerams, ka tie nav vienkārši santehniķi… Monika sacīja Benam.
Bet tie nebija santehniķi, jo nākamajā mirklī Monika sajuta, ka viņu kāds nepārvarams spēks rauj klāt pie lūkas, un viņa pēdējā brīdī vēl paspēja saķert savu somu un ar otru roku nogrābt Benu…
Un tad viņu pārņēma jau pazīstamā dīvainā sajūta, kas nebija ne īsti krišana, ne īsti lidošana, bet kaut kas no abiem diviem… vienu mirkli uzvirmoja šausmīga smaka… viņa juta, ka Bens paraujas sānis un atbrīvojas no viņas tvēriena… viņa mēģināja uzsaukt «Ben!», bet vārdi nenāca pār lūpām… un nākamajā mirklī viņa jau nobumsījās zālē pie Meža Večas mājām…
Tūlīt viņai blakus zālē nobūkšķēja netīrs un diezgan smirdīgs Bens, un zobos viņš turēja milzīgu beigtu žurku…
- Fui, Ben! iebrēcās Monika. Tūlīt spļauj ārā!
Bet Bens tikai ieņurdējās, izvairīgi atmeta galvu uz sāniem un ar visu savu guvumu iemuka krūmos.
Blakus atskanēja skaļi smiekli, un tikai tad Monika pamanija pārējos bērnus. Gan Ralfs, gan Ruta un arī Arvils jau bija te un tagad uzjautrināti skatījās uz to vietu krūmos, kur bija pazudis Bens.
- Monika, kas tev ir mugurā? izbrīnījies sauca Arvils, un Monika piesarkusi norāva lakatu un veco halātu, kas bija nosmērējies gluži melns.
Tad viņa novilka arī mēteli un pēkšņā panikā iedomājās, ka soma ir palikusi uz ielas… Bet nē tur jau tā gulēja, nokritusi turpat blakus zālē, un arī izskatījās stipri cietusi, kā jau viss, kam bija nācies iziet cauri kanalizācijai.
Ruta piepeši sarauca degunu. Kas te smird? viņa vaicāja, un arī Ralfs un Arvils, paošņājuši gaisu, saviebās.
Monika bija sarkana kā biete. Man nācās iet caur kanalizāciju… viņa negribigi sacīja, bet, tā kā pārējie bērni, šķiet, nesaprata, par ko viņa runā, viņai nācās paskaidrot sīkāk. Parasti es nācu caur vannas caurumu, bet, tā kā mājinieki domāja, ka es eju pie draudzenes, tad es, saprotams, nevarēju nākt kā parasti… Un tā kā Bens jau agrāk bija iemēģinājis kanalizācijas lūku…
Bērni sāka smieties. Ja Monika būtu varējusi nosarkt vēl vairāk, viņa noteikti to būtu izdarījusi, bet tas, liekas, vairs nebija iespējams. Bens rūkdams ņēmās pa krūmiem ar savu žurku, bet Monika stāvēja, blenzdama lejup uz kādu dzeltenu ziediņu, kas auga viņai tieši pie kājām.
Mājas durvis atsprāga vaļā, un tajās parādījās Meža Veča. Ātrāk! viņa sauca. Prom uz vannu!
Monika saprata, ka šis sauciens varēja būt domāts tikai un vienīgi viņai (un varbūt vēl Benam, bet Bens to šā vai tā ignorēja…), un viņa, atstājusi somu mētājamies turpat zālē, aizmetās garām bērniem uz māju.
- Sveiki, sveiki, sacīja Meža Veča, kad Monika skrēja tai garām. Ej vien augšā, tu jau zini, kur ir vannas istaba. Kas gan tajās jūsu kanalizācijās var tik briesmīgi smirdēt…?
Monika jau skrēja augšup pa kāpnēm, kad viņai kaut kas iešāvās prātā. Vai mani gadījumā nevar nejauši aizraut atpakaļ uz mājām? viņa pajautāja.
- Gadījumā nevar. Šeit nekas nenotiek nejauši, tā ka tu vari būt mierīga.
Tā iedrošināta, Monika turpināja skriet augšup. Izrādījās, ka vanna jau bija sagatavota ūdens viegli kūpēja, un vanna bija pilna ar viegli rožainām un ārkārtīgi smaržīgām putām, bet blakus vannai uz krēsla stāvēja tīras drēbes. Monika iekāpa vannā un, kad bija kādu laiciņu tajā pagulējusi, sāka mazgāties un noziepējās veselas trīs reizes, izmazgādama matus divreiz… drošs paliek nedrošs…
Kad viņa nonāca lejā, viņas soma jau bija ienesta iekšā, un vecāsmātes halāts un lakats, kas kanalizācijā bija cietuši visvairāk, bija pazuduši no acīm. Palūkojusies uz savu somu, Monika samulsa.
- Baidos, ka man tā sanāca diezgan smaga, viņa kā atvainodamās teica.
- Smaga? Meža Veča iesaucās. Ja tu domā, ka tava soma ir smaga vai ka tev ir pārāk daudz mantu, paskaties labāk, kas ir citiem! un viņa pamāja uz istabas kaktu.
Monika paskatījās un ieplēta acis. Istabas kakts bija pilns ar somām, kastēm, maisiem un čemodāniem. Milzīgā mantu kaudze slējās gandrīz līdz pat griestiem un bridī, kad Monika to novērtēja, kāda kaste nogāzās no pašas kaudzes
augšas un atsprāga vaļā… no tās izgāzās vesela kaudze grāmatu un izbira pa visu istabu…
- Lielākā daļa mantu ir Rutas. Izņemot kastes… tajās ir Ralfa grāmatas… Sazin kur viņš tās dabūjis laikam aplaupījis bibliotēku… Viņš, nabags, šķiet, ir iedomājies, ka viņam te būs laiks lasīt… un Meža Veča nosmīkņāja vien. Kā gan cilvēks desmit mūža gados var savākt tik nejēdzīgi daudz mantu… viņa vēl nogremzās, lūkodamās uz Rutas somām un čemodāniem.
- Ej ārā pie pārējiem, es drīz nākšu, Meža Veča teica Monikai. Tūlīt mēs iesim ķert pūpēžveidīgos es nevaru gaidīt, kamēr tie aizsprostos arī manu māju… Tu ej… ej vien… viņa mudināja, redzēdama, ka Monika nekur neiet un ieplestu muti klausās, ko viņai stāsta. Man te vēl jāsadabū šādas tādas mantiņas… lai mums labāk ķertos…
Beidzot Monika devās lejā un izgāja ārā. Ralfs, Ruta un Arvils tupēja zālē un par kaut ko strīdējās.