Kaut kas tāds ar Moniku vēl nekad nebija atgadījies, un viņa jutās ļoti nelādzīgi.
- Vai tik es nekļūstu slima, viņa pie sevis spriedelēja un pielika roku pie pieres, lai paraudzītu, vai neceļas temperatūra. Bet piere bija slapja no ūdens un neko nevarēja saprast…
- Droši vien tā ari ir, Monika nolēma. Rīt es būšu pavisam slima un tad veselu nedēļu nedrīkstēšu celties no gultas, un vecāmāte mani dzirdīs ar visādām žurkuzālēm… Brrr… viņa nodrebinājās, iedomājoties šādu šausmīgu iespēju.
Zaļais krokodils tupēja uz vannas un uzmanīgi klausījās.
- Nu, kas ir? Monika viņu uzrunāja. Vai tu šodien gribi peldēties?
Izskatījās, ka krokodils to grib gan.
Monika nogrūda viņu no vannas malas, un tas ar plunkšķi iekrita ūdenī. No cauruma viņa vēderā sāka nākt gaisa burbuļi, un krokodils pamazām sāka pildīties ar ūdeni un grimt.
- Vai tu tagad nirsti vai slīksti? Monika viņam vaicāja. Tur, lejā, taču šodien nav nevienas zivs! Tad jau laikam tu tomēr slīksti… viņa izzvejoja nogrimušo krokodilu un ar skaļu žļurkstoņu izspieda no viņa ūdeni.
- Tev vienreiz jāiemācās peldēt, Monika viņam sacīja. Kur tas redzēts tāds liels un briesmīgs krokodils un nemāk peldēt!
Pa sienu skrēja Bendžamins.
- Ei! Monika viņam uzsauca, un zirneklis sāka skriet vēl ātrāk. Vai tu negribi peldēties? Es tevi varētu pavizināt laiviņā, un, pagrābusi vienu no savām spēļu laiviņām, viņa kārdinoši pavicināja to zirneklim gar degunu. Tas panikā pamuka savā parastajā paslēptuvē zem izlietnes.
- Šodien visi ir sliktā omā, nosprieda Monika. Un es ari, jo manas zivis ir pazudušas, un viņa pikti ķērās pie mazgāšanās.
Kad viņa beidzot izrāva korķi, viņa bija gandrīz aizmirsusi, par ko visu dienu bija domājusi. Tikai tad, kad ūdens virpulis sagriezās tik nikni kā vēl nekad, izdvesdams tādu kā paukšķim līdzīgu skaņu, Monika salēcās aiz pārbīļa un paskatījās un vannas caurumu. Tas likās tik melns kā nekad agrāk, un piepeši Monikai likās, ka aiz tā nebūt nesākas kaut kas tik parasts kā notekcaurule… Pēkšņi viņai tas likās tumšs un bezdibenīgs kā melnais caurums, par kuru viņa bija dzirdējusi, ka tajā pazūdot lietas… Ūdens virpulis griezās kā vilciņš un šņāca.
Monika tikai stāvēja un blenza uz to. Brīžiem viņai likās, ka caurumā kaut kas kustas, bet viņa sevi norāja, iegalvodama, ka tas ir tikai aizplūstošais ūdens.
Ūdenslīmenis vannā kritās ļoti strauji, un tikai pēdējā brīdī Monika atcerējās, ka bija iecerējusi kādu izmēģinājumu.
Viņa paķēra krokodilu un iemeta to sīkajā ūdens peļķē, kas vēl bija palikusi vannā. Nu jau vannas caurums aprija ūdeni ar milzīgu troksni, Monikai pat
Hkās, ka tas sajūsmā čāpstinās… Krokodils ar asti pa priekšu tika pierauts pie virpuļa, kas griezās virs vannas cauruma. Tad viņš sāka griezties uz riņķi. Vannas caurums nožākstijās un rāva krokodilu vēl tuvāk sev.
Turies, turies, savilkusi dūrites, Monika uzmundrināja krokodilu.
Krokodils jau ari centās turēties pretim, bet spēks, pret kuru viņam bija jācīnās. izrādījās pārāk liels, un viņš tika vilkts aizvien tuvāk un tuvāk vannas caurumam.
Un tad notika kaut kas savāds. Kad pēdējās ūdens lāses pazuda caurumā, uz mirkli iestājās klusums. Krokodils gulēja šķērsām pāri vannas caurumam un, šķiet, atpūtās pēc nogurdinošās cīņas. Bet tad piepeši no cauruma atskanēja blarkšķis, gaisā uzšāvās ūdens stabs, un krokodils tapa sagrābts no jauna. Vispirms ūdens stabs turpat gaisā sagriezās un atkal pārvērtās virpulī, kurš paķēra krokodilu un uzsvieda to gaisā. Un tad krokodila aste pazuda melnajā vannas caurumā. Ūdens virpulis šņāca un griezās, un griezdamies vilka krokodilu aizvien dziļāk un dziļāk vannas caurumā.
Kad krokodils bija ierauts jau līdz pusei, Monika beidzot atjēdzās un iekliegdamās metās krokodilam palīgā. Sagrābusi to aiz garā deguna, viņa rāva to
ārā. Iesākumā tas padevās diezgan grūti, bet tad piepeši krokodils tapa palaists vaļā, un Monika ar krokodilu rokā pastreipuļoja atpakaļ.
Ar laiku neuzticība pārauga bailēs, jo, dienām ritot, Monika sāka piedomāt notikušajam visādus sīkumus…
Nākamajā dienā pēc krokodila atbrīvošanas, viņai sāka likties, ka redzējusi caurumā
Vannas caurums bija kluss un mierīgs. Ūdens virpulis j bija pazudis, un tagad vannas caurums likās gluži parasts vannas caurums, no kura sākas tikai notekcaurule. Tomēr Monika nevarēja aizmirst, ka tas bija grasijies aprit krokodilu. Un kopš šī brīža viņai radās neuzticība pret vannas caurumu.
pavīdam kaut ko līdzīgu pūķa galvai. Viņa bija apvaicājusies Benam, vai viņš nav ko dzirdējis par caurulēs dzīvojošiem pūķiem, bet Bens par atbildi bija tikai nožāvājies.
Citudien Monika varēja apzvērēt, ka redzējusi melnu, nagainu ķepu, kas bija sagrābusi krokodila asti brīdī, kad tas tika rauts iekšā…
Veselu nedēļu Monika ne reizes nebija bijusi vannā.
Apkārtējiem tas, protams, likās dīvaini.
Vecāmāte par to ļoti brīnījās, taču, tā kā Monika ar savu ikvakara vannošanos bija tērējusi šausmīgi daudz ūdens, par ko bija jāmaksā vecaimātei, tad šāda pārmaiņa tika uzskatīta par vēlamu. Savukārt vectēvs ja arī viņš kaut ko par to visu domāja netika bildis ne vārda. Bija jānotiek kaut kam nopietnākam par Monikas nevēlēšanos iet vannā, lai viņš atsāktu runāt.
Tomēr pēc nedēļas un trim dienām vecaimātei sāka likties, ka Monikas uzvedība nu jau kļūst pārāk dīvaina.
- Tev kādreiz ir jāiet vannā nomazgāties, viņa tai teica.
- Es varētu mazgāties bļodā, sabozusies bija atteikusi Monika.
Tas nu reiz bija par traku!
Pat vectēvs sāka pārdomāt, vai viņam nenāktos bilst kādu vārdu, bet tad nolēma vēl nedaudz pagaidīt…
Pēc nedēļas un piecām dienām Monikai pašai sāka likties, ka nenāktu par ļaunu nomazgāties. Viņa, protams, nedomāja, ka no netīrības varētu rasties blusas, bet pārliecinātaian§ par to tomēr nebija… Bez tam viņa bija noilgojusies pēc mežezera, raibajām zivīm un smieklīgajiem, sīciņajiem bruņurupucīšiem, kurus viņa nu jau tik sen nebija redzējusi.
- Baidīties no vannas cauruma patiesi var tikai zīdaiņi! viņa sev teica. Zīdaiņi un suņi (protams, ne jau tādi suņi kā Bens). Un tā kā es neesmu ne viens, ne otrs, tad man nav ko baidīties, tā nospriedusi, viņa devās uz vannas istabu un atgrieza ūdens krānu.
Kad vanna beidzot bija pilna, Monika tajā iekāpa un ienira siltajā ūdenī.
Un tūlīt visas muļķīgās bailes pagaisa kā nebijušas, un viņa jutās tik labi kā vēl nekad. Viņa ienira un iznira, un sprauslāja kā ronis, un ņēmās pa vannu tā, ka ūdens šļakstījās uz sienām, uz grīdas, bet Bendžamins, par mata tiesu izvairījies no kādas ūdens šalts, galīgi pārbijies, nolīda zem izlietnes un panikā sāka aust juceklīgus tīklus.
Iztrakojusies Monika nogūlās uz ūdens un aizvēra acis. Un tajā pašā acumirklī viņa sajuta siltus saules starus kutinām degunu un dzirdēja, kā mežā pilnās balsīs dzied putni, bet ezera ūdeņi klusām šļakstinās, skalodamies pret krasta niedrēm… Laimīgi smaidīdama, Monika atvēra acis.
Jā, viņa bija atgriezusies!
Debesis bija koši zilas, un saule kā spoža, dzeltena acs mirdzēja tām pašā viducī un atspīdēja rāmajā ezera virsmā. Veselas trīs zilgani zaļas, metāliski mirdzošas spāres rūkdamas aizšāvās pāri ezeram un nozuda vilkvālīšu audzē pretējā krastā. Netālu no Monikas ezera gludā virsma piepeši novirmoja, sakustējās, un no ūdens izšāvās sīka zivtiņa. Nomirdzinājusi saulē savas sudrabai-