nās zvīņas, tā ar plunkšķi pazuda atpakaļ ezerā, un no vietas, kur viņa bija ienirusi, pa ūdens virsmu izplatījās koncentriski apļi.
Monika peldēja uz muguras tik ilgi, kamēr ūdens sāka kļūt vēss. Tad viņa cieši, cieši samiedza acis un, atvērusi tās, atkal bija atpakaļ vannas istabā.
Vannas ūdens patiesi bija sācis atdzist.
Monika piecēlās un, atgriezusi karsto krānu, pagaidīja, kamēr ūdens atkal bija kļuvis pietiekami silts. Tagad bija pienācis laiks koraļļu rifiem.
Dziļi ieelpojusi, Monika aizturēja elpu, pagriezās ūdeni uz vēdera un atvēra acis…
Viņai gandrīz sareiba galva.
Tik raibu ainu viņa vēl nekad nebija redzējusi. Likās, ka ūdens virmo gluži kā dzivs tas bija tik pārpilns saules gaismas, ka izskatījās vairs ne zaļš, bet gan zeltains. Zivis, raibas kā papagaiļi, peldēja šurpu turpu, un tām pa vidu, lēnām kustinādami savas airveida kājas, slīdēja mazie bruņurupuči. Garas, tievas zivtiņas ar tādiem pašiem tieviem, gariem snuķīšiem, kas Monikai atgādināja adatas, cienīgi peldēja cauri raibo zivju un bruņurupuču bariem, un likās, ka tūlīt, tūlīt kāds neuzmanīgāks bruņurupucītis uz tām uzdursies. Lejā gulēja resnas, krāsainas jūraszvaigznes un slinki kustināja savas starainās rokas, bet kādam jūras augam, kas bija izskatījies pavisam brūns un gaužām neinteresants, piepeši izplauka seši koši sarkani ziedi it kā tur, jūras dibenā, pēkšņi būtu uzsprāgusi svētku raķete…
Pēc kāda laika redzētie brīnumi bija Moniku tā apžilbinājuši, ka viņai vajadzēja atgriezties vannas istabā, lai atpūtinātu acis.
Viņa aizvēra acis un iznira.
Un atkal viņa bija atpakaļ vannas istabā. Šis pārmaiņas allaž bija tik straujas, ka Monika vienmēr apmulsa, un pagāja kāda minūte, iekams viņa atjēdzās.
Šodienai pietiks, Monika nosprieda. Viņa nekad nemēdza divreiz vienā un tajā pašā vakarā atgriezties rifos vai mežezerā.
Monika noziepējās veselas trīs reizes, jo likās, ka gandrīz divu nedēļu ilgā nemazgāšanās par labu nav nākusi. Pirms skalošanās dušā viņa izklaidīgi izrāva korķi no vannas cauruma, par to vispār nepiedomādama. Viņa skalojās ilgi un pamatīgi, laiku pa laikam aizvērdama acis un iztēlodamās, ka stāv zem liela, silta ūdenskrituma…
Pa to laiku ūdens plūda melnajā caurumā.
Virs tā griezās parastais ūdens virpulis, un driz vien vanna bija gandrīz tukša…
Brīdī, kad Moniku sāka vilkt uz cauruma pusi, viņa stāvēja zem dušas ar acīm ciet un caur ūdens šļakatām kaut ko dungoja…
Kad viņa sajuta, ka tiek rauta prom, viņa nez kāpēc pat īpaši neizbijās. Un īstenībā jau ari nebija laika izbīties. Pagāja varbūt divas sekundes, kuru laikā Monikai bija tāda sajūta, it kā viņa peldētu, kristu vai lidotu pa drusciņai no visa… Un tā kā acis viņa joprojām nebija atvērusi, tad nekā arī nebija ko redzēt.
Un tad viņa vairs nepeldēja, nekrita un nelidoja.
Bija iestājies klusums.
Viņa bija klāt.
OTRĀ NODAĻA meŽs
Taisi vaļā acis un uzģērb kaut ko mugurā, teica vecīga balss, un Monika tūlīt paklausīja. Tās iepletās pavisam platas, kad viņa ieraudzīja to, ko ieraudzīja.
Viņa sēdēja ar zāli apaugušā laucītē, un visapkārt pletās mežs. Kur vien sniedzās skatiens, bija tikai koki un koki, un aiz tiem vēl vairāk koku. Kāds viņai bija aplicis apkārt mīkstu frotē dvieli, jo viņa, tikko no vannas nākusi, vēl bija pavisam slapja.
Viņai pretī stāvēja mazītiņa vecenīte. Auguma ziņā viņa patiesi nebija garāka par Moniku. Bet tā tik un tā bija vecenīte. Viņai mugurā bija dzeltena blūzīte un gari, tumši svārki, bet virs sirmajiem matiem uzsiets puķains lakatiņš. ?
Vecmāmiņa no pasaku grāmatas, nodomāja Monika un pie sevis iespurdzās.
Vecmāmiņai līdzīgā sīciņā vecenīte turēja rokās krekliņu ar īsām piedurknēm, zilas džinsu bikses ar lencēm, zeķes, kurpes un apakšbikses. To visu viņa tagad sniedza Monikai.
- Varbūt mājās tu esi pieradusi staigāt plika, vecenīte teica, bet te tomēr ir Mežs un būtu labāk kaut ko uzvilkt.
- Tās nav manas drēbes, Monika teica.
- Ja tu esi paņēmusi līdzi savējās laipni lūdzu, velc tās! Bet, ja tev to nav, vecenīte piebilda, tad velc vien šīs pašas.
Monika paņēma pasniegtās drēbes un saģērbās. Viss derēja kā nomērīts. Jocīgi, viņa nodomāja. Es nemaz nebiju gribējusi iedomāties kaut ko tādu…
Tomēr šis mežs un šī vecenīte nemaz neatgādināja fantāziju. Viņi bija pārlieku īsti. Taču tas Monikai nez kāpēc nešķita dīvaini, un tas vien jau bija neparasti…
Ja jau es esmu šeit, Monika pie sevis nosprieda, tad droši vien man te ir jābūt.
Vecenīte uzjautrināta viņu vēroja un beidzot pavaicāja: Vai tad tu tiešām neko negribi zināt?
- Ko tad? jautāja Monika.
- Nu, piemēram, kā tu šeit nokļuvi, bilda vecenīte.
Monika sakrunkoja pieri un brīdi padomāja. Tas nu gan man ir skaidrs, viņa teica. Saprotams, ka pa vannas caurumu.
Vecenīte izbrīnā nosvilpās caur zobiem. Tas nu gan Monikai likās dīvaini…
- Tik tiešām, tu esi viens prātīgs bērns, večiņa nogrozīja galvu.
- Man jau sen radās aizdomas par to vannas caurumu, Monika stāstīja.
- Un tad es parunāju ar Benu, un viņš man piekrita, man šķiet, ka ari viņam ar to bija bijusi darīšana. Un tad tas gandrīz iesūca krokodilu, tāpēc es nobijos. Domāju, tur iekšā sēž pūķis vai kas tamlīdzīgs… Katrā ziņā, ne jau nu vecmāmiņa, un viņa atkal iespurdzās.
- Ar krokodilu bija pārpratums, večiņa īdzīgi teica. Neba nu man bija savajadzējies tavu krokodilu. Man ir pašai savs! viņa sabozās. Tad viņa turpināja: Bet ko tu tur teici, ka tu runāji ar Benu?
- Bens ir mans suns, paskaidroja Monika. Liels un pinkains, un šausmīgi smuks!
- Tam, ka viņš ir liels un pinkains, es piekritu, murmulēja večiņa. Bet, kas attiecas uz to smukumu…
- Mans suns! Monika piepeši iesaucās. Mans suns palika mājās!
- Nekur viņš nepalika, teica večiņa un uzsvilpa. Tūlīt no ceriņu biezokņa izjoņoja Bens un, vēzēdams asti kā putekļu slotu, metās pie Monikas.
- Kā tu ar viņu varēji runāt, to es nesaprotu, večiņa runāja, neizpratnē raudzīdamās uz Benu, kas patlaban lēkāja ap Moniku, no prieka skaļi riedams.
- Es ar viņu noņēmos, līdz man mute izžuva, bet viņš tā arī neizdvesa nevienu sakarigu vārdu…
Bens uzrēja večiņai.
- Kā tu dabūji šurp Benu? beidzot Monika brīnījās. Viņš taču nebija iegājis vannā?
Večiņa ar nicinājumu noraudzījās uz pinkaino suni. Viņa melnajā kažokā bija saķērušies sīki dadzīši un nokaltuši zāles stiebri. Bez tam suns izskatījās tā, it kā būtu izvārtījies dubļos, kas pēc tam saulē izkaltuši…
- Nu nē… vecenīte teica. Viņš nav no tiem, kas varētu iet vannā. Vai kas vispār jelkad mazgātos… viņa klusām piebilda.
Monika bija nometusies zemē līdzās sunim un patlaban izlasīja no viņa kažoka dadžus. Suns tā jocīgi smirdēja… Nudien, šī smaka bija gluži neciešama… Monika saviebās un nošķaudījās.
- Toties viņš ir no tiem, večiņa turpināja, kas labprāt ložņā pa miskastēm un izošņā kanalizācijas caurumus…