- Ā, un, kad viņš gāja garām vienam tādam caurumam, jūs viņu ierāvāt! iesaucās Monika.
- Ierāvām…? večiņa sarauktu pieri brīnījās. Nu, ja tu ļoti vēlies, vari nosaukt to ari tā…
Kad Monika bija beigusi tīrīt Bena kažoku, viņa piecēlās kājās, nopurināja no džinsiem zāles stiebrus un jautāja: Un ko mēs tagad darīsim?
- Ja tu esi beigusi bakstīties ap to suni, večiņa teica, ar nepatiku noraudzīdamās, kā Bens, skaļi riedams, uzklūp kādam krūmam, mēs varētu beidzot doties ceļā.
- Uz kurieni? Monika jautāja. Es nevaru te nez cik ilgi blandīties apkārt, mana vecāmāte satrakosies, kad ieraudzīs, ka manis nav mājās! Protams, ja viņa to vispār pamanīs…
- Paklau, večiņa teica un, acīm jautri zibot, paskatījās uz meiteni, vai tiešām tu joprojām domā, ka viņa ir tava vecāmāte?
Monika iepleta acis un kādu brīdi pārdomāja. Tad viņa teica: Ak tad nav gan… Nu ja, man jau kādu laiku bija tādas aizdomas… Un kas tad ir mana vecāmāte? Droši vien tu pati! viņa iesaucās un sāka ziņkārīgi blenzt uz večiņu.
Bet tā tikai nosprauslājās un atcirta: Nekad mūžā! Es neesmu vecāmāte ne tev, nedz ari kādam citam! Man tā apšaubāmā laime, paldies Dievam, ir gājusi secen…
- Ak tā… novilka Monika. Un kas tad ir mana vecāmāte? Un kur vīna ir?
- Tur jau ir tā lieta, ka viņa ir kaut kur izčibējusi, teica večiņa un noplātīja rokas. Kaut kā vienā brīdī viņa samainījās ar to veču, pie kuras tu tagad dzīvo, bet pati pazuda. Un tagad viņa te kaut kur klejo…
- Ak šitā, atkal noteica Monika. Tad jau viņa ir jādabū rokā. Citādi vēl aizklīdis pavisam prom…
- Kā tad, piekrita večiņa.
- Bet vienalga, man jāiet mājās, pēc brīža teica Monika. Tā tagadējā vecāmāte gaužām ātri saniknojas.
- Par to tu vari neuztraukties, teica vecenīte. Mēs tevi nogādāsim atpakaļ tajā pašā brīdī, kad atgādājām šurp. Vai tu esi kaut ko dzirdējusi par ceļošanu laikā?
Monika sarauca pieri un apsvēra dzirdēto. Skaidrs, ka viņa bija dzirdējusi. Viņa taču nebija nekāda muļķe daudzās no tām grāmatām, kuras viņa bija lasījusi, bija rakstīts par ceļošanu laikā, un viņa zināja tikai to, ka tur viss bija iespējams. Tāpēc viņa par mājām vairs neuztraucās.
- Tad jau viss kārtībā, Monika teica un pasvilpa Benam. Tas atskrēja un sāka mežonīgi luncināt asti. Viņš nojauta, ka nu tik būs kārtīga izskriešanās.
Večiņa un Monika devās ceļā, un Bens, skaļi riedams uz vāverēm, aizdrāzās viņām pa priekšu.
Diena bija silta un saulaina. Te nebija ne miņas no tā aukstā, vēju izpūstā un lietus izmērcētā rudens, no kura Monika bija ieradusies. Šeit laiks vairāk atgādināja vasaras vidu. Augsti koki ar resniem stumbriem stiepa pretī zilajām debesīm savas kuplās, koši zaļās lapotnes, un tām cauri spīdēja spilgti balta saules gaisma. Vieglajai vēsmiņai sašūpojot koku zarus, saulstari mirgoja tā, it kā arī tos kustinātu vējš, un dzelteni saules zaķi lēkāja pa sūnām un pāri viršiem un brūklenājiem. Nebija nekādu brikšņu vai nokaltušu koku, tikai skaisti, veci ozoli, kļavas un dižskābarži, bet zem kājām mīkstu sūnu klājums. Tas vairāk atgādināja parku nekā parastu mežu.
Laiku pa laikam gājējām virs galvas nošvīkstēja spārni, un kāds liels, melns putns pārlaidās no viena koka otrā.
Vienu brīdi Moniku pārņēma sajūta, it kā kāds viņu vērotu. Tāda pati sajūta, kā kad Bendžamins tupēja uz vannas istabas griestiem. Viņa sarauca pieri un piesardzīgi paraudzījās visapkārt. Paslēpies aiz kāda resna dižskābarža
stumbra, tā ka tikai galva vien rēgojās laukā, uz viņu lūkojās maziņš, jocīgs jenots. Ieraudzījis, ka Monika ir viņu pamanījusi, jenots noraustīja savu pelēko purniņu un nošķaudījies pazuda aiz koka.
Monika iesmējās. Viņa vēl nekad nebija redzējusi dzīvu jenotu. Ha! Tu redzēji to jenotu? viņa priecīgi sauca. . | §
- Vistu bende un olu zaglis… nikni burkšķēja vecenīte. Man riebjas uz viņiem skatīties, bet, par nelaimi, viņu ir saradies tik daudz, ka nevar neskatīties…
Tad viņa uzsita knipi, it kā viņai nupat kaut kas būtu ienācis prātā. Klausies, viņa teica Monikai, vai tavs suns nevarētu nomedīt jenotu?
- Nu nē… Monika novilka, nedomāju vis. Nedomāju, ka viņš vispār jel ko varētu nomedīt, ja nu vienīgi zaļo krokodilu…
- Ja jau viņš var nomedīt krokodilu, tad jenots būtu tīrais nieks! priecīgi iesaucās vecenīte.
- Nē, taču… Tas ir gumijas krokodils, paskaidroja Monika.
- Tu turi mājās suni, kas medī gumijas krokodilus? brīnījās večiņa. Un kam tev tas vajadzīgs? Vai tu ej ar viņu izlaupīt rotaļlietu fabriku, vai ko tamlīdzīgu?
- Protams, nē! sašutusi attrauca Monika.
- Nu labi. Tātad tavs suns neder jenotū medībām… Tikai neceri, ka es iegādāšos simts gumijas krokodilu, lai tavam sunim būtu, ko plosīt…
Monika samulsusi paraudzījās uz večiņu. Ko viņa tur runāja? Neko nevarēja saprast… Beidzot viņa nolēma nepievērst vecenītei uzmanību galu galā katram bija savas dīvainības…
Viņas gāja un gāja, līdz Monikai jau sāka apnikt.
- Uz kurieni mēs ejam? viņa jautāja.
- Pie manis uz mājām, teica vecenīte. ' kā tu, bet es jau kādu laiku gHbu ēst.
Monikai likās, ka arī viņa labprāt kaut ko apēstu. Pa ceļam viņa bija salasījusi sauju melleņu, bet no tām jau īpaši paēst nevarēja.
- Un kur tad tu dzīvo? viņa jautāja. Visapkārt bija viens vienīgs mežs, neizskatījās, ka te kāds varētu dzīvot…
- Skaidrs, ka ne alā, attrauca vecenīte.
- Kāpēc tu tā jautā? Vai tad es izskatos pēc tādas, kas varētu dzīvot zaru būdā vai kādā kokā?
Monika uzmanīgi aplūkoja vecenīti. Nē, viņa pavisam noteikti neizskatījās pēc tādas, kas varētu dzīvot kokā. Ja nuļ vienīgi kādā ļoti mājīgā koka dobumā…
- Es dzīvoju savā mājā, teica vecenīte.
- Tur tajā, un viņa norādīja ar roku uz priekšu.
Monika palūkojās uz priekšu un patiešām starp kokiem vīdēja kaut kas līdzīgs mājai.
Tuvāk pienākot, kļuva skaidrs, ka māja ir diezgan dīvaina. Tā izskatījās visai juceklīga. Mājai bija krietni daudz visādu piebūvju, spārnu un tornīšu, un visas šīs mājas daļas bija savā starpā savienotas ar ejām, no kurām dažas gāja pa ārpusi kā balkoni. Šur tur gar mājas ārsienu vijās koka kāpnes, pa kurām varēja uzrāpties pa taisno uz kādu no otrā vai trešā stāva istabām.
Kāda resna priede auga mājai pašā vidū, un likās, ka māja tai ir apbūvēta apkārt. Vietā, kur gāja priedes stumbrs, balkonā bija izzāģēts caurums tā, lai stumbrs varētu augt, kur tam jāaug, bet kāpnes, kas ieslīpi savienoja divus šaurus tornīšus, lokveidīgi apvijās ap stumbru.
Netālu no ieejas mājā pie kāda no vecuma izbalējuša koka stumbeņa bija piestiprināta pastkastīte, kas izskatījās kā dīvainās mājas miniatūra kopija. Vecenīte pieskrēja pie tās, norāva jumtu un, iebāzusi tajā roku līdz pat elkonim, kādu brīdi pa to rakņājās. Tad viņa roku izvilka acīmredzot vēstuļu šodien nebija, un izklaidīgi uzlika jumtu atpakaļ.
Monika bija apstājusies un pavērtu muti nopētīja māju. Visbeidzot viņa noteica: Tā nu gan ir… Kas to uzcēla?
- Es pati. Bet tā vēl nav pabeigta. Dažreiz man šķiet, ka to vispār nav iespējams pabeigt… Tā māja tikai aug un aug arvien lielāka, un pamazām apaug mežu… Redzi to priedi? vecenīte norādīja uz koku. Monika pamāja. Tā priede piederas pie mājas. Un māja piederas pie priedes. Reiz kāda vētra mēģināja koku nolauzt, bet māja stājās pretim un vētrai nekas nesanāca. Tā nu priede stāv vēl šodien.