Kādu mirkli vecenīte stāvēja un aplūkoja māju tā, it kā redzētu to pirmo reizi. Tad viņa palēcās un uzsauca Monikai: Ejam, ejam, nav ko čammāties! un palēkdamās iemetās iekšā mājas neskaitāmo piebūvju, trepju un balkonu mudžeklī. Monika steigšus viņai sekoja, lai neapmaldītos, kamēr Bens, par kaut ko sajūsmināti luncinādamies, pinās viņai pa kājām.
Mājas iekšienē izrādījās tāds pats kāpņu un istabu juceklis, kāds ārpusē, un Monika tikai pēc koka pakāpienu čīkstoņas spēja izsekot, kur aizskrējusi večiņa.
Visbeidzot viņa ienāca kādā telpā, kas izskatījās pēc virtuves. Gar sienām ar līkām naglām bija piesistas vairākas rindas koka plauktu, kuri bija pieblīvēti ar dažnedažādām burkām, skārda kārbām un māla bļodām. Virtuves tālākajā un tumšākajā kaktā rēgojās ar malku kurināma plīts, bet tai blakus uz gridas stāvēja ūdens spaiņi. Virtuvē bija papilnam visādu dīvainu kaktu un negaidītu pagriezienu tā bija tikpat greiza un juceklīga kā visa pārējā māja.
Monika sāka lūkoties apkārt pēc kāda ķebļa, uz kā apsēsties, bet vecenīte, to pamanījusi, iesaucās: Nē, nē! Tu labāk savāc savu suni, ej uz istabu un pagaidi tur, kamēr es te uztaisīšu kaut ko ēdamu!
- Ko tu taisīsi? Monika jautāja.
- Vēl nezinu… Bet tu ej vien!
- Kur tā istaba ir?
- Ej pa šo koridoru, vecenīte pamāja ar roku uz kādu tumšu kaktu, un pašā galā jau tā būs.
Monika devās uz to pusi, kur, pēc vecenītes vārdiem, vajadzēja būt koridoram, un patiešām aiz stūra sākās tumša eja, kuras viņā galā vīdēja kaut kas gaišāks. Monika pasauca suni un devās prom pa koridoru. Tas bija šaurs un tik tumšs, ka meitene tik tikko redzēja, kur spert soli. Pat suns likās piesardzīgs un lēnām sekoja savai saimniecei pa pēdām. Koridors laikam bija izklāts ar tepiķi, jo grīda zem kājām likās diezgan mīksta, tā ka pat soļu skaņas tajā noslāpa. Beidzot gājiens bija galā, un viņi iznāca diezgan plašā istabā.
Gar sienām līdz pat griestiem stiepās grāmatu plaukti, bet šur un tur stāvēja mīkstie atzveltnes krēsli un dīvāni, visi pārvilkti ar samtainu, tumši sarkanu drānu. Pie katra krēsla un dīvāna bija pa stāvlampai. Acīmredzot viss bija iekārtots tā, lai cilvēks, izvēlējies grāmatu, varētu vienalga kur apsēsties un palasīt. Viņā stūri stāvēja paliels galds ar daudzām atvilktnēm, un, kad Bens ieraudzīja, kas uz tā atrodas, viņa ausis satraukumā saslējās, un viņš izdvesa sajūsminātu kaucienu.
Uz galda stāvēja pats lielākais radio, kādu Monika jebkad bija redzējusi, un tam zem frekvenču rādītāja bija kloķis, kas tik liels un apaļš bija izveidots nepārprotami tikai viena vienīga iemesla pēc lai Bena zobiem būtu pēc iespējas vieglāk to satvert…
Izgrūdis vēl vienu apslāpētu kaucienu, kas skaidri pauda sajūsmu par neticamo veiksmi, Bens lieliem lēcieniem piedrāzās pie radioaparāta un, rūkdams sakampis zobos kloķi, metās to grozīt šurpu turpu.
- Nenāktu par ļaunu radio vispirms ieslēgt, teica Monika. Protams, ja vien tu nevēlies to tāpat vien pakošļāt…
Suns izlaida no zobiem apžļurgāto kloķi un sāka pētīt radio, lai saprastu, kā tas ieslēdzams. Tomēr Monika pareizo pogu atrada pirmā un nospieda to. Tūlīt no radio atskanēja briesmīga šņākoņa, pie tam vēl pamatīgi skaļa. Monika nogrieza to klusāk, un Bens, kas piešķiebtu galvu un saspicētām ausīm bija vērojis meitenes izdaribas, atkal ķērās pie kloķa.
Labu laiku nenotika nekas, tikai šņākoņa kļuva te klusāka, te skaļāka. Un tad visbeidzot suns kaut kam uzdūrās. Tagad radio izdvesa dīvainu, daudzu balsu dziedātu sērīgu dziesmu. Bens ierūcās un atkal sakampa kloķi.
Kādu bridi atkal skanēja parastā šņākoņa, bet tad piepeši visu istabu piepildīja spalga dziedāšana. Kāds visai izjusti jodelēja.
Bens ienīda tikai divus mūzikas veidus klavieres un jodelēšanu.
Tāpēc viņš ar tādu niknumu sagrāba zobos kloķi un pagrieza to tik strauji, ka tas nolūza, un Bens ar visu kloķi zobos pastreipuļoja pāris soļu atpakaļ un, zaudējis līdzsvaru, sāniski apsēdās uz tepiķa.
- Brīnišķīgi, teica Monika. Tagad tu esi nograuzis večiņas radio kloķi. Un ko tu tagad domā darīt?
Suns iesmilkstējās un, joprojām turēdams kloķi zobos, piegāja pie radio, pielika kloķi vecajā vietā un palaida to vaļā. Tomēr kloķis ne par ko negribēja turēties klāt un nokrita zemē, savukārt jodelētājs jodelēja tā, ka pat logu rūtis sāka džinkstēt.
Monika izslēdza radio, un istabā iestājās klusums.
Bens piegāja pie kloķa un ar purnu pagrūda to zem galda.
Monika iespurdzās.
Bens, savilcis purnu vienās krunkās, drūmi glūnēja uz radioaparātu. Viņam bija kauns par to, ka viņš salauzis svešu radio, tomēr daudz lielāks kreņķis bija tādēļ, ka tagad viņš vairs nevarēs atrast nevienu labu kaucamo dziesmu.
Monika piegāja pie viena no grāmatu plauktiem un sāka pētīt grāmatu muguriņas. Grāmatu šeit bija šausmīgi daudz. Likās, ka plauktos nav pilnīgi nevienas brīvas vietiņas. Grāmatas bija tik cieši saspiedušās cita pie citas, ka Monikai likās pat ja viņa gribētu kādu izvilkt, viņa to nemaz nevarētu izdarīt.
Grāmatu nosaukumus nebija iespējams izlasīt. Lielākai daļai uzraksti no vecuma bija pavisam izbalējuši, bet citām vispār aizmugurē nekas nebija rakstīts. Vairums grāmatu bija briesmīgi biezas, un Monika nodomāja, ka droši vien vajag veselu mūžību, lai tās izlasītu…
Bens nopūtās un nogūlās zemē, uzlicis galvu uz priekšķepām. Radio bija neglābjami samaitāts, tas nu viņam bija skaidrs.
Pie sevis murmulēdama, istabā ienāca vecenīte. Viņa nesa milzīgu terīni ar kaut ko karstu, un gar terīnes vāka malām spraucās garaiņi.
Kad viens tāds garainis bija sasniedzis Bena degunu, suns, dedzīgi ošņādams gaisu, tā ka melnais, mitrais degungals raustījās vien, pielēca kājās un sāka pieglaimīgi luncināt asti.
Monika sašķobījusies viņu vēroja. Tad viņa teica: Bens gribēja padziedāt, bet galu galā gandrīz norija radio kloķi.
- Labi, ka viņš to tomēr neizdarīja, teica vecenīte, uzlikdama terīni uz galda un paņemdama no skapja trīs šķīvjus. Man nav rezerves kloķa.
Paskatījusies uz radio, viņa sarauca pieri un domīgi jautāja:
- Vai tu esi pārliecināta, ka viņš to neaprija?
- Pilnīgi pārliecināta, atteica Monika, un suns, lūkodamies pārmaiņus te uz Moniku, te uz vecenīti, vainīgi iesmilkstējās un pārstāja luncināties.
- Ko tad viņš ar to kloķi izdarīja? vecenīte jautāja.
- Pagrūda zem galda, Monika paskaidroja. Piegājusi pie galda, viņa nometās četrrāpus un izzvejoja no galda apakšas pazudušo priekšmetu. Tas bija aplipis ar putekļiem, un Monikai likās, ka viņa redz suņa zobu pēdas.
- Zem galda sen neviens nav tīrījis, teica večiņa. Bet es taču nevarēju zināt, ka tieši šodien tavs suns iedomāsies tur paslēpt kloķi…
Viņa paņēma no Monikas kloķi, noslaucīja savos svārkos un, piegājusi pie radio, uzbāza to uz puļķīša, kas tur rēgojās kloķa vietā. Šoreiz tas turējās. Vecenīte apmierināti iebubinājās un ieslēdza radio. Atskanēja dvēseli stindzinošas skaņas šķiet, jodelētājs tikai tagad bija īsti iejuties savā lomā…
Bens nikni rūca un metās pie radio.
- Tikai neapēd kloķi, vecenīte viņu brīdināja. Un, kad mainīsi stacijas, esi tik labs un neliec mums klausīties rokenrolu.