- Tev nepatīk rokenrols? brīnījās Monika. Viņai pašai tas ļoti patika.
Vecenīte tādā pat izbrinā iepleta acis. Ko tu runā! viņa iesaucās. Kā
var nepatikt rokenrols?! Lieta tā, ka tad, kad es dzirdu rokenrolu, man vienmēr jālēkā līdzi, bet tagad es negribu lēkāt es gribu ēst!
Salikusi šķīvjos kaut ko, kas izskatījās pēc zirņu biezputras ar desiņām, viņa teica: Saki savam sunim, lai viņš beidz niekoties un nāk ēst.
Monika izbrinita noraudzījās, kā vecenīte noliek zemē sunim tādu pašu zupas šķīvi kā viņām.
- Tu dosi sunim ēst no tāda šķīvja? Monika jautāja.
Vecenīte neizpratnē uz viņu palūkojās.
- No kāda? Kas tad šķīvim vainas? Jebšu tavs suns ēd tikai no porcelāna
bļodiņām?
- Tieši otrādi. Viņam ir parasta suņu bļoda.
- Ja tu būtu kādu laiku iepriekš paziņojusi, ka tev ir suns, kuram pie tam ir nepieciešama parastā suņu bļoda, es droši vien būtu tādu iegādājusies, vecenīte zobgalīgi teica. Bet tagad viņam būs jāiztiek ar tādu pašu šķīvi kā mums. Galu galā, es visu mūžu esmu ēdusi no šiem traukiem un neesmu žēlojusies, ka man nav parastās Meža Večas bļodas…
Beidzot viņas apsēdās pie galda. Tā patiešām bija zirņu biezputra ar desiņām.
- Tātad tu esi Meža Veča? Monika prasīja. Un kā tevi sauc?
- Es nezinu, vecenīte, kas bija izrādījusies esam Meža Veča, attrauca. Neviens man to nekad agrāk nav jautājis.
Monika apjuka. Kā var nezināt, kā tevi sauc? Un kā var nodzīvot mūžu tā, ka neviens nepajautā, kā tevi sauc?
- Un pēc kā tad es izskatos? Meža Veča šķelmīgi jautāja.
- Kā pēc kā? nesaprata Monika.
- Nu, tu jautāji, kā mani sauc. Kā es varu zināt, kā mani sauc? Tev taču tas labāk redzams!
Monika nezināja, ko atbildēt.
- Nu, vai es izskatos pēc Kleopatras? Vai pēc Luīzes? Vai varbūt pēc Māricas?
Monika nezināja, kādai jāizskatās Kleopatrai, bet nez kāpēc viņai likās, ka noteikti ne šādi… Tāpat viņai likās, ka Meža Veču noteikti nesauc par Luīzi. Un kas par vārdu bija Mārica???
Brīdi padomājusi, Monika pakratīja galvu. Nē, viņa teica. Ja tev visu laiku nav bijis vārda, tad labāk lai tā ari paliek. Un tu noteikti neizskaties pēc Kleopatras, viņa drošības labad vēl piebilda.
Meža Veča izskatījās sarūgtināta un iebāza mutē pamatīgu karoti biezputras. Kādu brīdi viņa skumīgi čāpstināja un tad sacīja: Droši vien tev taisnība. Ja es neizskatos ne pēc kā, tad jau labāk lai paliek ari tas pats nekas.
- Nav jau tā, ka tu neizskaties galīgi ne pēc kā, teica Monika.
- Pēc suņa, novilka Meža Veča.
-Ko?
- Pēc suņa. Es neizskatos pēc suņa. Vismaz pēc Bena noteikti ne.
- Ne jau pēc suņa. Tu izskaties pēc vecmāmiņas.
Meža Veča galīgi pārbijās. Nu nē! viņa iesaucās. Tikai ne pēc vecmāmiņas! Es negribu būt nekāda vecmāmiņa! Tev ir pašai sava vecmāmiņa, kas tepat kaut kur blandās apkārt ej un sameklē viņu, bet mani liec mierā!
- Kāpēc tu negribi būt vecmāmiņa? jautāja Monika.
- Klīst visādas runas… teica Meža Veča. Vecmāmiņām esot jālutina savi mazbērni, jāatdod viņiem savas konfektes un tā tālāk… Man pašai garšo savas konfektes, man nav tās jāatdod kaut kādiem mistiskiem mazbērniem…!
jau mistiskiem. Saviem! teica Monika.
- Mistiskiem vai saviem… burkšķēja Meža Veča. Kāda tur starpība? Jebkurā gadījumā konfektes būs aprītas, un es varēšu sēdēt un grauzt nagus, kamēr tie nelādzīgie mazbērni lielīsies, kurš no viņiem apēdis visvairāk… Meža Veča šausmās nodrebinājās.
Monika bija apēdusi savu biezputru un tagad viltīgi palūkojās uz Meža Veču. Vai tev ir konfektes? viņa tai pavaicāja.
Meža Veča savukārt ļoti aizdomīgi nopētīja Moniku. Vai tad es izskatos pēc tādas kārumnieces, ko? viņa atjautāja.
- Vispār jā, Monika teica.
- Nu ja, noteica Meža Veča. Kādu bridi viņa domāja un tad sacīja: Nu labi. Tā kā tu neesi mans mazbērns, tad dabūsi arī kādu konfekti.
Viņa piegāja pie galda, uz kura stāvēja radio, un parāva vienu no daudzajām atvilktnēm. Tad viņa atgriezās pie Monikas un pasniedza viņai kādu kārbu. Tā bija tik pilna ar šokolādes konfektēm, ka Monika noelsās vien. Nekad mūžā viņa nebija redzējusi tik lielu šokolādes kārbu. Vismaz mājās tāda nekad nebija manīta…
- Tikai neizēd visu, citādi tev būs nelabi, Meža Veča vēl piekodināja. Tici man es to saku pēc pieredzes.
- Pavisam nelabi? Tā kā Benam pēc ziepjūdens? Monika jautāja.
- Kā Benam pēc kā? Meža Veča nesaprata, un Monika pastāstīja viņai, kā Bens reiz bija nolēmis izdzert vannu un kā tas viss bija beidzies. Meža Veča, noklausījusies stāstu, iespurdzās: To jau no viņa varēja sagaidīt…
Labu laiku abas sēdēja un ēda šokolādi, kamēr Bens gulēja turpat līdzās un ik pa brīdim gari nopūtās. Ar radio viņam galīgi nebija veicies. Likās, ka piepeši visa pasaule gribēja vai nu tikai jodelēt, vai plinkšķināt klavieres, un tās jau nu nebija viņa suņa ausij tīkamākās skaņas.
Visbeidzot Meža Veča savāca netīros traukus un aiznesa tos uz virtuvi. Monika dzirdēja, kā viņa tos ar lielu troksni iesviež izlietnē. Un tad Meža Veča atkal parādījās istabas durvis. Ejam! viņa uzsauca. Nav ko vilkt to lietu garumā, citādi vēl tava vecāmāte aizklīdis līdz nezin kurienei!
- Vai tad tu traukus nemazgāsi? Monika jautāja.
- Nē, attrauca Meža Veča. Lai tie drusku pakalst. Un varbūt, kamēr mēs būsim projām, atnāks kāds rūķītis un tos nomazgās…
- Te ir rūķīši? Monika pārsteigta iesaucās.
- Vispār jau nav manīti, Meža Veča negribīgi atzina. Bet vienmēr jau var cerēt, ka kāds, neviena nepamanīts, tomēr te klejo. Kā tava vecmāmiņa, viņa vēl iesmējās.
Tad viņa apcirtās riņķi uz papēža un aizskrēja.
Monika metās viņai pakaļ, un Bens, pielēcis kājās, savukārt aizmetās pakaļ Monikai.
Kad Monika un suns izskrēja laukā, Meža Veča viņus jau gaidīja.
- Un kur mēs tagad iesim? Monika jautāja.
- Mēs neiesim, teica Meža Veča. Es esmu par vecu, lai cauru dienu skraidītu apkārt. Mēs izmantosim transportu.
- O! iesaucās Monika. Vai tev ir mašīna?
- Kas? brīnījās Meža Veča. Nē, viņus nesauc par Mašīnu ne vienu, ne otru. Runādama viņa bija sākusi iet ap māju, un Monika gāja līdzi. Viņus vispār nesauc nekā.
Kad viņas bija izmetušas līkumu līkumus ap visiem mājas negaidītajiem stūriem un kad Monika bija vairākas reizes paklupusi pret kādu no kāpņu apakšējiem pakāpieniem, kas bija apauguši ar zāli un sūnām tā, ka tos vairs nevarēja pamanīt, Meža Veča beidzot apstājās. Viņas laikam atradās mājas otrajā pusē, un tur, par lieliem brīnumiem Monikai, bija neliels aplociņš, pa kuru slāja divi mazi ēzelīši.
- Transports, teica Meža Veča un pamāja uz ēzelīšu pusi.
Monika iesmējās. Vai tad tas ir kāds transports? viņa jautāja. Tie ir tikai divi sīciņi ēzeliši.
- Tev un man viņi ir pietiekoši lieli. Un Bens var skriet pats savām kājām. Galu galā viņam to ir veselas četras vairāk nekā vajadzīgs…
Bens ierējās. Viņam nepavisam nelikās, ka viņam būtu vairāk kāju nekā vajadzīgs…
Ēzelīši nesteidzīgi tipināja uz riņķi. Tie bija jauki, brūni ēzelīši ar milzīgām, pūkainām ausīm. Izskatījās, it kā ausīm piemistu pašām sava saprašana, jo laiku pa laikam kāda no tām noraustījās, un tad viens vai otrs ēzelītis, kuram tad nu attiecīgā auss piederēja, izbrīnā nosprauslājās un sāka skatīties uz visām pusēm vai tik auss klusām nelāvās kaut kur prom…