Meža Veča nez no kurienes bija sadabūjusi divas kakla siksniņas ar tādiem kā rokturīšiem un tagad, piegājusi pie aploka vārtiem, nošmaukstināja ar lūpām. Ēzelīši pacēla galvas, un viņu purniņos bija tik neviltots pārsteigums, it kā viņi tikai nupat būtu savu saimnieci pamanījuši. Droši vien viņi bija bijuši tik aizņemti, uzmanot savas ausis, ka nebija bijis laika pievērst uzmanību kam citam.
Meža Veča saņēma vienu ēzelīti aiz garās, pūkainās auss un vieglītiņām pavilka to uz savu pusi. Ēzelītis sākumā atspērās ar visām četrām, bet tad, laikam nodomājis, ka auss taču galu galā var arī notrūkt, pietipināja pie Meža Večas. Tā aplika viņam ap kaklu siksniņu un tad tāpat pievilināja otru ēzelīti.
- Gatavs ir, paziņoja Meža Veča. Varam jāt.
Viņa atvēra aploka vārtus un, turot ēzelīšus aiz siksniņu rokturiem, izveda tos laukā. Ēzelīši slāja pavisam nesteidzīgi, nokārtām galvām likās, ka tie tik tikko spēj kustināt kājas…
Monika sarauktu pieri viņus vēroja un tad teica: Neizskatās, ka uz taviem ēzeļiem varētu jāt.
- Tieši tāds ir viņu nolūks tādiem izskatīties, smīnēdama paskaidroja Meža Veča. Viņi ir varen viltīgi, šie mazie, mīļie ēzelīši… Bet es viņus pazīstu pārāk labi. Patiešām, viņi nemaz tik gudri nav, ja domā, ka es vēl varētu uzkerties uz šādām vinu viltībām.
Viens ēzelītis laikam nojauta, ka runāts tiek par viņiem, un tagad pavisam nedaudz paslēja uz augšu vienu pūkaino ausi, lai labāk varētu sadzirdēt.
Meža Veča pabakstīja uz viņu ar pirkstu un sazvērnieciski pačukstēja Monikai: Redzi? Vai tagad saproti, ko es domāju?
Monika pamāja. Ēzelītis nolaida ausi un atkal izskatījās tikpat nelaimīgs un izmocīts kā pirmīt. Bet Meža Veča nebija piešmaucama. Veikli viņa uzsēdās mugurā vienam ēzelītim un, turēdama otru aiz siksniņas, sauca Monikai: Rāpies tik viņam mugurā!
Monika tā ari darīja. Līdzko viņa bija ēzelītim mugurā, likās, it kā viņa muguriņa ieliektos. Monika izbijusies vaicāja Meža Večai: Vai es neesmu viņam par smagu? Varbūt man labāk vajadzētu iet kājām?
- Nekādā zinā! attrauca Meža Veča. Tas ir tikai viens no vina trikiem.
Pagaidi, kad viņi būs patiešām noguruši, tad tu redzēsi veselu izrādi!
- Patiešām? brinījās Monika. Viņai nebūtu nekas pretim noskatīties, kā ēzelīši rāda trikus.
- Jā, Meža Veča turpināja. Tad viņi nokrīt zemē, apguļas uz muguras, tirinādami kājas gaisā tā, it kā pēdējā stundiņa viņu ēzeļu mūžā būtu klāt, un vaid kā no pašiem dvēseles dziļumiem… Dažreiz viņi pat pamanās izspiest kādu putu, ko pārlaist pār lūpu, vilks vien zina, kā viņiem tas izdodas…
Kad ēzelīši saprata, ka nekāda krāpšanās nepalīdzēs šodien palikt aplokā, viņi kļuva mundrāki. Garās ausis uzšāvās gaisā, un, galvas pacēluši, ēzelīši diezgan žirgti rikšoja prom pa taku taisni mežā iekšā, bet Bens cilpoja viņiem pakaļ, kņadzinādams zobus uz sīkajiem dzeltenajiem tauriņiem, kas bariem vien lidinājās ap viņiem.
Likās, ka ir jau pavēla pēcpusdiena, jo saule bija nolaidusies zemāk un tagad ieslīpi spīdēja cauri priežu un egļu stumbriem, kas krustām šķērsām meta pāri sūnām un mētrām savas garās ēnas. Viss mežs bija gaismu un ēnu izraibināts, tā ka brīžiem nevarēja saprast, vai zemē guļ un melnē kāds krituša koka stumbrs, vai ari tā ir tikai attālāk augošās egles tumšā ēna…
Tuvojoties vakaram, meža krēslainākajās vietās sāka pulcēties odu mākoni. Pavisam ?
bez skanas tie vietumis virpuļoja virs mellenājiem, un, ja ēzelīšiem gadījās izskriet
cauri tādam mākonim, vini vēl ilgi pēc tam sprauslāja un čāpstināja… Visu mežu piepildīja dažnedažādas skaņas. Šķiet, ka, dienai ejot uz beigām, neviens meža zvērs nebūt netaisījās doties pie miera. Gluži otrādi. Mēt-
ras nočabēja vien, kad tām pāri aizlēca kāda varde vai krupis, bet dažreiz, Benam par lielu satraukumu, pat ari zaķis. Dziļāk biezoknī brakšķēja zari acīmredzot tur savās darīšanās devās kāds lielāks dzīvnieks, bet no koka uz koku pārlaidās tie paši lielie, melnie putni, kurus Monika bija ievērojusi jau pirmīt.
- Uz kurieni mēs ejam? jautāja Monika, glaudīdama sava ēzelīša pūkaino ausi.
- Meklēt tavu vecmāmiņu, protams, atteica Meža Veča. Vai tad tu jau esi aizmirsusi?
- Skaidrs, ka nē, teica Monika. Es gribēju zināt, vai tev ir kāda nojausma, kur viņa varētu būt?
- Un tev? atjautāja Meža Veča.
Monika sabozās. Kā gan viņa to varēja zināt? Viņa taču bija pavisam svešā mežā, un viņai nebija ne mazākās sajēgas, kur te varētu paslēpties vecmāmiņa.
- Ja tu būtu vecmāmiņa, teica Meža Veča, uz kurieni tu dotos?
Monika domāja. Bet, lai cik ļoti viņa necenstos, viņa nekādi nevarēja iedomāties, ka viņa varētu būt vecmāmiņa. Un tad jau nevarēja arīdzan iztēloties, ko viņa tādā gadījumā darītu…
- Nezinu, viņa teica. Un kur ietu tu?
- Tur, uz kurieni mēs tagad ejam, atteica Meža Veča.
- Āāā… novilka Monika. Tas gan nebija visai izsmeļošs paskaidrojums, viņa nodomāja. Bet viņai bija slinkums izprašņāt Meža Veču. Kad būšu klāt, gan jau tad arī izpētīšu, kur tad īsti klāt es esmu, viņa domāja. Viņai mācās virsū miegs, jo, būdama savās mājās, viņa jau sen gulētu. Bet te pat saule vēl nebija norietējusi… Un vecmāmiņa arīdzan nebija atrasta, tā ka gribot negribot bija vien jātur acis vaļā.
- Kāpēc taviem ēzelīšiem nav vārdu? viņa beidzot jautāja, kad abas kādu gabalu bija jājušas klusēdamas.
- Kāpēc lai viņiem tie būtu? brīnījās Meža Veča.
- Tad tu varētu viņus pasaukt vārdos, un viņi atskrietu!
- Viņi neatskrietu, drūmi paziņoja Meža Veča. Un es klaigātu, kamēr man aizsmaktu balss un visa meža radība saskrietu skatīties, kas man vainas, kamēr abi šie razbainieki sēdētu kaut kur krūmos un sprauslātu…
- līīīāāā! teica Monikas ēzelītis, noraustīja kreiso ausi, un pats tūlīt satrūkās.
- Tieši tā, teica Meža Veča. Un vispār ja pat man nav vārda, kāpēc lai šādiem mošķiem tas būtu?
Monikai gan nelikās, ka tie būtu kaut kādi mošķi. Viņai tie likās paši skaistākie ēzelīši, kādus viņa jebkad bija redzējusi.
Te piepeši tepat blakus nočabēja krūmi, un Bens sāka neganti riet.
Kaut kas pelēki melns izjoza cauri krūmājam un aizmetās pāri klajumam uz biezokņa pusi. Vienu bridi, skrienot pāri klajumam, viņš sastinga un paskatījās šurp, tāpēc Monika paspēja skrējēju kārtīgi nopētīt. Tas bija diezgan tukls, pelēki melni strīpots jenots, un zobos viņš nepārprotami stiepa baltu vistu…
- Ak tu, pagāns! iebrēcās Meža Veča.
Jenots ar vistu zobos pazuda biezoknī. Spriežot pēc tā, cik ātri viņš aizmuka, viņam acīmredzami uz vistu nebija nekādu tiesību. Un, šķiet, viņš to ļoti labi apzinājās.
Bens joprojām skaļi rēja, bet jenotam pakaļ tomēr neskrēja. Viņš laikam nebija īsti pārliecināts, ko šajā mežā drīkst medīt un ko ne.
- Mana labākā vista! izmisusi sauca Meža Veča. Pagalam ir!
Kādu bridi viņa nikni pie sevis kaut ko purpināja. Vai tiešām man būs jāpārvācas uz dzīvi vistu kūtī tikai tādēļ, lai tas pagāna jenots nevarētu aizstiept visu, ko un kad vien tam iepatīkas?! Tu redzēji, cik viņš bija resns? Meža Veča dusmīgi piebilda. Pilns vēders ar manām vistām. Tagad atliek tikai cerēt, ka viņš kādu dienu kļūs tik resns, ka vairs nejaudās paskriet… Un tad es viņu noķeršu!