- Labs ir, es sāku, Monika teica un, aizvērusi acis, iedomājās vecmāmiņas…
Tas it nemaz nebija grūti, jo, kopš tās reizes, kad viņa tās bija pirmo reizi
visas kopā ieraudzījusi, viņa par tām domāja visai bieži. Arī tagad viņa atsauca atmiņā, kā visas četras vecmāmiņas bija gulējušas tur, tumšajās aluķēmu klintīs…
Tūlīt viņa sajuta sev apkārt drēgno alu gaisu un, atvērusi acis, ieraudzīja, ka atrodas vecmāmiņu guļamistabā jeb tajā klinšu alā, kurā stāvēja viņu gultas. Šoreiz alas vidū bija parādījies galds, kas izskatījās kā uz diviem klinšu bluķiem uzstutēta akmens plāksne, un tam apkārt stāvēja četri krēsli. Krēslos sēdēja vecmāmiņas un noņēmās ap dārgakmeņu kaudzīti, kas bija nobērta galda vidū. Vienīgā gaisma nāca no pāris svecēm, kas stāvēja sienās klinšu gropēs, un no resnas, baltas sveces uz galda.
Vecmāmiņas šķiroja dārgakmeņus un slīpēja tos, kā izskatījās, pēc savas gaumes un patikšanas. Diez vai, Monika domāja, vecmāmiņām bija kāda sajēga par to, kā jāslīpē dārgakmeņi…
Pagara auguma, tumšmataina vecmāmiņa pat mēģināja iestiprināt kādu sarkani zaigojošu akmentiņu darinājumā, kas izskatījās pēc saktas, taču tas viņai nekādi negribēja izdoties. Monikas pašas vecmāmiņa, kuras sirmie mati šoreiz bija savākti ciešā mezglā pakausī, apvīlēja kādu milzīgu akmeni, līdz tas sāka atgādināt zirdziņu, kas pacēlies uz pakaļkājām.
Viņas darbojās pilnīgā klusumā, un Monikai likās, ka šis paradums aizgūts no alukēmiem, kas ari mēdza strādāt, neizdvešot ne skanas.
Monika labu laiku stāvēja un nolūkojās uz vecmāmiņām, bet, kad tās vēl arvien nebija bildušas ne vārda, Monika nolēma iet palūkot, kas jauns pie pašiem aluķēmiem. Pagriezusies viņa devās uz tumšās ejas pusi, un viņas soļi dobji dipēja pret akmens klonu.
- Laikam es tomēr vēl neesmu īsti uztrenējusi Aci, pie sevis purpināja Monika. Patiesībā man nekas nebūtu jāsajūt un nebūtu jādzird manis radītās skaņas, jo manis taču šeit nemaz nav… Un tomēr es visu laiku jūtu gan to auksto, nemīlīgo gaisu, gan dzirdu savus soļus… Hmm… Drīz es sākšu redzēt arī savu ēnu… Un viņa, cieši iedomājusies par to, ka viņas taču šeit nemaz nav, paskatījās lejup.
Tā kā sveču gaisma tagad plūda viņai no muguras, ēnai būtu bijis jābūt priekšā. Taču uz alas klona nekā nebija. Monika bija itin kā spoks, kas pārvietojās, gaismai spīdot cauri ķermenim tā, ka nekāda ēna nebija iespējama. Taču viņai pat gaisma nespīdēja cauri, jo nebija jau nekā, kam spīdēt cauri… Tas bija visai savādi… Monika nodrebinājās un atrāva skatienu no zemes.
Izgājusi cauri tumšajam tunelim, kas savienoja alas, viņa nonāca vienā no alām, kurā notika rotaslietu izgatavošana. Protams, ka šeit netika pārmīts ne vārds… Vīlusies Monika izgāja cauri zālei, kur aluķēmi aizņemti līkņāja pār saviem darbagaldiem, un iegāja nākamajā tunelī. Tas viņu izveda slīpētāju darbnīcā. Arī šeit darbs notika bez mazākās domu apmaiņas, un, brīdi pastāvējusi, Monika devās uz kambari, kur notika rotaslietu šķirošana pa lādēm. Viņai likās, ka vecais aluķēms ar ķērpju matiem un viņa kompanjons varētu būt nedaudz runīgāki.
Atradusi mazo kambarīti, Monika palūkojās iekšā. Vecais aluķēms patiesi bija tur. Brīdī, kad Monika ieskatījās kambarī, viņš bija noliecies pār zemē nobērto rotaslietu kaudzi. Taču šoreiz viņam bija cits palīgs, nevis tas, ko Monika bija redzējusi iepriekšējā reizē. Šis bija paliela auguma būdīgs aluķēms ar tādiem sejas vaibstiem, kas lika domāt par bokseri, kuram vismaz sešas reizes dažādos virzienos bijis salauzts žoklis… Viņš strādāja ātri un likās pilnīgi noslēdzies sevī un darbā.
- Trula radība… nosprieda Monika, ar nepatiku vērdamās uz neglīto aluķēmu. Veltīgi nogaidījušies, kā viņai pašai likās, kādas pāris stundas, viņa beidzot vīlusies aizvēra acis un iedomājās Mežsarga istabu…
- Nu, kas tur bija?
- Ko labu redzēji?
- Kā mūsu vecmāmiņas?
- Vai viņi vēl arvien ir tur? jautājumi bira viens aiz otra, bet Monika tikai pakratīja galvu.
- Skaidrs, ka viņi vēl arvien ir tur. Un viņi izskatās pēc tādiem, kas tur būs vēl veselu mūžību vai nedaudz ilgāk. Viņi tur sēž un noņemas ap saviem akmeņiem tāpat kā līdz šim, un klusē tā, it kā viņu pašu mēles būtu pārakmeņojušās.
- Tad jau labi, nosprieda Ralfs. Tad tik mēs varam doties turp.
- Un cerēsim, ka tad, kad mēs ieradīsimies, viņiem būs tik daudz darba, ka viņi mūs nemaz nepamanīs… drūmi piebilda Arvils.
- Lai nu kā, sacīja Ruta un iesmējās, mēs vismaz dosim viņiem iemeslu kādai sarunai!
*
Nākamajā rītā visi brokastoja pulksten sešos, un Meža Veča vēl ar sviestmaizi rokās izskrēja ārā uzmest pēdējo skatienu karietei. Pēc mirkļa viņa iebrāzās istabā, saukdama:
- Tu atkal neesi izdarījis to, ko es lūdzu! Es taču teicu, lai tu piekar priekšā lampiņas, citādi mums nāksies sliet naktsmītni, tiklīdz satumsīs!
- Ak! Mežsargs uzslējās kājās un, piegājis pie skapja, sāka pa to rakņāties, pusi no skapja satura izgāzdams uz grīdas. Āreče, te tās ir… Lampas būs gatavas desmit minūtēs! un viņš izbrāzās pa durvīm ar veselu lampiņu virteni rokās.
- Tā! Meža Veča nervozi sacīja, nostājusies istabas vidū un iespiedusi rokas sānos. Vai jūs esat gatavi? Vai mantas saliktas? Kur ir būris ar aluķēmu?
- Viss ir salikts, būris ir pie šķūņa, atteica Ralfs.
- Un sunusēnes?
- Arī ārā.
- Un kur ir pūpēžveidīgo mazuļi? Kur tie ir?
- Maisā, šķūnī, tikpat melanholiskā kaijas balsī kā līdz šim atteica Ralfs.
- Tad varam iet. Sāciet jau kravāties, es tikmēr te ātri nokopšu galdu… Ātrāk, ātrāk!
- Kas viņai noticis? jautāja Arvils, kad viņi kāpa lejā uz savām istabām pēc somām. Kāda starpība, vai mēs izbraucam piecas minūtes agrāk, vai vēlāk, ja reiz jābrauc tik un tā veselu nedēļu…
Turpmāko stundu visi šaudījās iekšā ārā, piepildīdami karieti ar somām, tā ka drīz likās tās sāni teju, teju izspiedīsies uz āru…
- Jā, žēl, ka tā nav no gumijas, nosprieda Arvils, kritiski aplūkodams piestūķēto karieti. Tad vismaz būtu cerība, ka mēs tur kaut kā vēl iespiedīsimies, bet tagad…
Arī Moniku māca stipras šaubas par to, vai karietē pietiks vietas vēl kādam, kad visas vietas jau bija aizņēmuši milzīgie mantu kalni. Kaut ari bērniem bija katram tikai pa vienai somai ar siltajām drēbēm un zeķēm, ziemas telts un pārtika aizņēma milzīgi daudz vietas. Bez tam bija vēl jārēķinās ar Benu, jo Monika atkal neklausījās nekādos iebildumos un kategoriski pieprasīja ņemt suni līdzi. Par jenotu un Ralfa šinšillu bija apsolījusi parūpēties Ērla, un, kad karietē tika iekrauta pēdējā soma ar konserviem un žāvēto gaļu, viņa bija klāt.
- Kā klājas ceļotājiem? viņa līksmi vaicāja, kad bija sasveicinājusies ar Benu, jenotu un «Ralfa žurku», kuri visi metās viņu sagaidīt.
- Ļoti saspiesti, no karietes puses atskanēja mokpilns vaids, un Ērla tikai tagad pamanīja Arvilu, kurš centās iespiesties starp divām milzīgu somu grēdām. Au! viņš iebrēcās, kad kāds maiss paspruka vaļā, un viņam pār kājām žvadzēdamas sagāzās konservu kārbas.
Ap stūri parādījās Meža Veča, stiepdama vienu suņusēņu kasti.
- Sēdieties iekšā! viņa sauca. Jūs četri aizmugurē, mēs ar Mežsargu priekšā. Ā, Ērla labrīt… Sēdieties, sēdieties, jums būs jāpietur sēņu kastes, mēs nevaram atļauties tās pazaudēt!