- Atkal viņa bļaustās, žēlojās Arvils, bāzdams atpakaļ maisā izbirušās konservu kārbas. Ei, vai kāds nevarētu man atnest virvi, ar ko aizsiet šo maisu, es pats vairs netieku ārā!
Monika ieskrēja istabā pēc auklas, bet Ralfs ietrausās blakus Arvilam.
- Te taču nav, kur likt kājas, viņš žēlojās.
- Es saku, piekrita Arvils. Tagad ir vēl ļaunāk nekā toreiz, kad mēs pārvācāmies uz Mežsarga māju…
Mežsargs atnesa būri ar aluķēmu, kurš vienā mierā saritinājies gulēja kaktā.
- Kurš to turēs? vaicāja Mežsargs, mulsi lūkodamies uz pārblīvēto karieti.
- Dod to man, sacīja Ralfs un paņēma būri. Nu viņu vispār vairs nevarēja redzēt. Ruta iespiedās blakus Ralfam un neērti iegrozīja kājas starp divām milzu somām.
- Kas tur ir iekšā? viņa vaicāja, nemierīgi dīdīdamās. Kaut kas šausmīgi ciets… Es tā nenosēdēšu ne pusceļu…
- Konservu kārbas… nevērīgi attrauca Meža Veča, iesviezdama Rutai klēpī nākamo suņusēņu kasti. Ruta saviebās.
- Kādas konservu kārbas? nesaprata Arvils. Konservu kārbas bija jau tajā maisā, kas izbira.
- Citas konservu kārbas… attrauca Meža Veča un, sniegam gurkstot, aizjoza pēc trešās sēņu kastes.
- Ak, kā mēs pārēdīsimies, savaikstījis pārlaimīgu ģīmi, noteica Arvils.
- Konservi brokastīs, konservi pusdienās, konservi vakariņās… un, ja gadījumā kādam nakts vidū iegribās kaut ko iekost laipni lūdzam, konservi vienmēr ir pa rokai…
Ralfs iesmējās un pastūma nedaudz tālāk būri ar aluķēmu, jo suņusēnes nesmaržoja diez cik labi sevišķi, ja bija tik tuvu degunam…
Monika atvadījās no Ērlas un arī iekāpa karietē. Blakus Rutai bija palicis tieši tik daudz brīvas vietas, cik varētu pietikt kādam sevišķi kārnam jenotam. Tur nu tagad Monika mēģināja iespiesties.
- Kad es pārbraukšu, viņa sacīja Ērlai, vienlaikus iegrozīdamās starp Rutu un karietes durvīm, tu mani vairs nepazīsi, jo es būšu saplacināta.
- Kā bute… piebilda Arvils.
- Kad tad jūs būsiet atpakaļ? vaicāja Ērla.
- Meža Veča saka, ka pēc kādām divām nedēļām, paskaidroja Monika.
- Es teicu, ka ceļš varētu aizņemt divas nedēļas, precizēja Meža Veča.
- Bet, kad mēs būsim atpakaļ, to nu gan es nezinu. Visticamāk, ka nekad… viņa pesimistiski nobeidza.
Bens lēkāja ap karieti un, luncinādams asti, rēja.
- Ben, šurp! iesaucās Mežsargs, kad bija aizslēdzis mājas durvis un iekārtojies pasažiera vietā uz priekšējā sēdekļa. Bens nelika sevi lūgties un ar vienu lēcienu bija Mežsargam blakus. Izkāris mēli un sajūsmā elsdams, viņš tūlīt uzlika priekšķepas uz karietes priekšējā paneļa un, kā likās, nepacietīgi gaidīja brauciena sākumu.
- Vai visi ir savās vietās? sauca Meža Veča un, kad visi bija atbildējuši apstiprinoši, pienāca pie karietes, nesdama rokās nenosakāmas krāsas un vecuma segu. Tad viņa to izpurināja, un gaisā uzvirmoja pelēks putekļu mākonis. Arvils un Ruta nošķaudījās, bet Ērla pamuka tālāk. Tad Meža Veča uzklāja segu bērniem, tā ka ārā rēgojās tikai viņu galvas un suņusēņu kastes. Bērni labprāt būtu no segas atbrīvojušies, bet, tā kā viņiem bija jātur vai nu kastes, vai būris, viņi nekā nevarēja pasākt.
- Kas tev tas par zirgu deķi? jautāja Arvils. Es negribu, ka tu man sedz virsū tādu putekļu krātuvi. Tā sega izskatās tā, it kā tur būtu vākti putekļi jau kopš pasaules rašanās…
- Es zinu, man vajadzēja to iepriekš izdauzīt, piekrita Meža Veča. Bet, tā kā es aizmirsu to izdarīt, tad nāksies vien iztikt ar tādu, kāda ir! Mēs to varēsim izdauzīt šovakar, kad apstāsimies.
- Nu, vai zini, noteica Arvils un vēlreiz nošķaudījās. Kam mums tā vispār vajadzīga?
- Tas ir polārkrūkļa mizas pārsegs, paskaidroja Meža Veča. Ar īpašu tehnoloģiju vilnas dzijā iestrādātas polārkrūkļa mizas šķiedras. Bez tā mēs vispār nevarētu nekur doties, jo nosaltu jau pirmajā dienā, nekur tālu netikuši.
Tagad viņa bija iekāpusi savā vietā pie stūres un ņēmās vilkt polārkrūkļa mizas segu uz karietes priekšpusi, kur sēdēja viņi ar Mežsargu. Izrādījās, ka sega patiešām ir milzīga pietiekami liela viņiem visiem.
Meža Veča apmierināta iedarbināja karieti, kas sparīgi ierūcās, un, visiem
mājot atvadas Ērlai, Rutas jenotam un Ralfa šinšillai, kariete pagriezās un cēli aizslidēja.
Diena likās gaužām jauka. Debesis bija koši zilas, bet nebija tik auksts kā saulgriežu dienā. Kariete itin viegli slīdēja pāri apsnigušajiem priežu pakalniem, un bērni, lūkodamies apkārt un priecādamies par straujo braucienu, pavisam aizmirsa par šaurību, kādā viņiem bija jāsēž. Lai cik putekļaina, polārkrūkļa mizas sega patiešām bija noderīga, un bērniem bija tāda sajūta, it kā viņi sēdētu siltā istabā. Vienīgi degungali nosala, tāpēc laiku pa laikam viņi pabāza zem segas ari galvas.
Kad ap pulksten desmitiem pamodās aluķēms un pieprasīja brokastis, Arvils ar cēlu žestu iebīdīja viņa būra atvilktnītē atgrieztu konservu kārbu.
Kad brauciens sāka kļūt vienmuļš, jo priežu pakalni izzuda un pārgāja tīreļveida līdzenumā, bērni sāka sevi izklaidēt ar dziedāšanu, līdz aluķēms sāka lūgties, lai viņi apklust.
- Man nav nekas pret dziedāšanu, sacīja aluķēms, kurš jau bija sācis skrullēt augšā savas pūkainās ausis, lai varētu tās izmantot kā aizbāžņus, bet šī nudien nav dziedāšana.
- Pilnībā piekrītu, sacīja Mežsargs, palūkodamies atpakaļ un apveltīdams aluķēmu ar atzinīgu skatienu.
Bērni sākumā gribēja protestēt, bet viņiem, patiesību sakot, jau arī bija apnicis dziedāt, tāpēc viņi nolēma uzspēlēt kādu iedomāšanās spēli. Pirmā iedomājās Ruta.
- Dzīvs vai nedzīvs? prasīja Monika.
- Nedzīvs, atteica Ruta un iesmējās.
- Cik liels? jautāja Ralfs.
- Apmēram tāds, un Ruta paplēta rokas, norādīdama, cik liels ir minētais priekšmets.
- Kā ļoti maza vista, secināja Arvils, un Ruta atkal nez kāpēc iesmējās.
- Tā taču nav ļoti maza vista? aizdomīgi jautāja Arvils.
- Nē taču. Es taču teicu, ka tas ir nedzīvs, Ruta paskaidroja.
- Beigta maza vista. Beigts cālis, minēja Arvils, bet Ruta smējās kā kutināta.
- Beidziet minēt, iejaucās Ralfs. Kāds tas ir apaļš vai kantains, ciets vai mīksts?
- Ne apaļš, ne kantains. Iekšpusē ciets, no ārpuses mīksts, atbildēja Ruta, smaidīdama līdz ausīm.
- Kādā krāsā? vaicāja Monika.
- Melnā.
- Vai tam ir spalvas? pēkšņi jautāja aluķēms.
- Jā, atteica Ruta un bargi paskatījās uz aluķēma būri.
- Klabiķis, minēja aluķēms. Ruta klusēja.
Monika ar Ralfu saskatījās un gandrīz vienā balsī iesaucās:
- Vecās Lojas klabiķa izbāzenis!
- Uzminējāt… novilka Ruta un izskatījās apvainojusies, ka viņas mīkla tik ātri atminēta.
Viņi spēlēja vēl vairākas stundas un beigās tā aizrāvās, ka spēlē iesaistījās ne vien aluķēms, bet arī Mežsargs un Meža Veča. Pusdienas viņi ēda egļu mežā, un pēc konserviem un silta buljona, ko Mežsargs veikli uzvārīja uz ātri iekurta ugunskura, viņi atkal devās tālāk. Tuvojoties krēslai, Mežā saradās arvien vairāk pūpēžveidīgo, kas spiegdami joņoja pār balto kupenu virsmu, bet ne jenotu, ne citu zvēru nemanīja. Bet viņi jau arī brauca pārāk ātri, lai kaut ko pamanītu.