Tomēr, man liekas, es dzirdu filozofu iebildumus:: «Tā jau ir nelaime — viņi saka — padoties Muļķībai, maldīties, vilties, nevīžot.» Tieši otrādi, tas nozīmē būt cilvēkam. Es te nesaskatu nekādu nelaimi, jo tadi jūs esat piedzimuši, tādi izaudzināti, tā pieradināti un vispār tāds ir visu liktenis. Kas eksistē pats savā dabiskajā stāvokli, tam tas nav nekāda nelaime. Tad jau jūs varētu dēvēt cilvēku par nožēlojamu tikai tādēļ vien, ka viņš nevar ne laisties kopā ar putniem, ne staigāt uz četrām kajam kā pārējie dzīvnieki vai apbruņots ar ragiem kā vērši. Patiešām, tad jau jūs tādā veidā varētu arī pat visskaistāko zirgu saukt par nelaimīgu tādēļ, ka tas nav nedz mācījies gramatiku, nedz ēdis plāceņus, vērsi — par nožēlojamu tādēļ, ka tas neder vingrošanas mākslai. Tāpat kā zirgs nav nelaimīgs gramatikas nezināšanas dēļ. Jo arī cilvēks nav nelaimīgs savas muļķības dēļ, jo tāda ir viņa daba. Bet te jau atkal uzmāksies asprātīgie vārda varoņi, teikdami: «Cilvēkam it īpaši ir piešķirtas spējas apgūt mākslas un zinātnes, lai, balstoties uz tām, atsvērtu ar prātu to, ko daba viņam liegusi.» Bet vai gan ir kaut mazliet patiesības apgalvojumā, ka daba, kas izrādījusies tik rūpīgi modrīga par knišļiem un turklāt vēl par zāli un puķītēm, tikai pie cilvēka snaudusi, tā ka kļuvušas nepieciešamas mākslas un zinātnes, kuras Teuts123, šis cilvēka dzimumam lielākais naidīgais ģēnijs, izgudrojis cilvēkam par lielāko postu, tik maz noderīgas tā labklājībai, ka pašas kaitē tiem mērķiem, kuru dēļ tās it kā īsti būtu izgudrotas, kā to ļoti asprātīgi pieradījis Platona dialogā kāds ļoti prātīgs ķēniņš sakarā ar rakstības izgudrošanu124. Tātad zinātnes ir parādījušās pasaulē līdz ar citiem cilvēka dzīves posta cēloņiem. Tam pamatu likuši tie paši, no kuriem ceļas visas kaites, proti, daimoni: šo nosaukumu tie dabūjuši no savām zinātnēm, it ka būtu daēmoni, tas ir, «zinātāji» (Erasms te lietojis tulkojumā neatdarināmu grieķiski latīnisku vārdu spēli. Grieķu vārds «daimon» (gars, krist, «ļaunais gars») latīņu rakstībā «daemon». Bet grieķiem ir arī vārds «daēmon» — «zinātājs», «zinātnieks». — Tulk.)
Zelta laikmetā vienkāršā ļaužu cilts dzīvoja bez kādām zinātnēm, sekojot vienīgi dabas dzenuļu un instinktu vadībai. Kam gan bija vajadzīga gramatika, kad visiem bija viena un tā pati valoda un visi runāja tikai tāpēc, lai varētu cits citu saprast? Kam noderēja dialektika, kad nebija nedz pretinieku, nedz domstarpību? Kur bija liekama retorika, ja cits citam neradīja nekādus sarežģījumus? Kam gan bija vajadzīga likumu pārzināšana, kad vēl nebija ļaunu paražu, kuru dēļ neapšaubāmi radušies labi likumi? Senie ļaudis savukārt bija daudz bijīgāki, jo nepētīja bezdievīgā ziņkārībā dabas noslēpumus, zvaigžņu izmērus, to kustības, iedarbību un slēptos lietu cēloņus. Ļaudis uzskatīja par noziegumu to, ja mirstīgais cilvēks centās zināt vairāk, nekā tam lemts. Neprātīgā doma pētīt to, kas atrodas aiz debesu robežām, nevienam pat prātā nenāca. Bet, kad pamazām izzuda zelta laikmeta vienkāršība, vispirms ļaunie ģēniji, kā jau teicu, izgudroja mākslas un zinātnes, gan nedaudzas, un pie tam tās atzina tikai daži. Vēlāk haldieši savā māņticībā un grieķi ar savu zinātkāro prātu izgudroja neskaitāmas lietas, īstās gara mocības, tik lielā mērā, ka tikai gramatika vien bija jau pietiekama mūžīgai dzīves sodībai.
Taču starp šīm pašām zinātnēm it sevišķi vērtīgas ir tās, kas atrodas iespējami tuvāk veselajam saprātam, tas ir, muļķībai. Teologa vēders kurkst badā, fiziķis trīc aiz aukstuma, astrologus zobo, dialektiķus atstāj neievērotus. Vienīgi «vērtīgāks daudzkārt ir ārsts par lielāku kareivju baru125». Bet arī šajā arodā jo kāds ir nevīžīgāks, bezkaunīgāks un neapdomīgāks, jo vairāk to ieredz pat augstākajās aprindās. Taču ārstniecība, it īpaši tādā veidā, kā ar to šimbrīžam daži nodarbojas, nav nekas cits kā zemu glaimu piedēklis, ne mazāks, patiešām, kā retorika. Tūdaļ pēc ārstiem, bet varbūt pirms tiem, tuvākā vieta ierādāma likuma burta kalpiem; šo arodu — es pati negribu neko teikt — filozofi lielā vienprātībā mēdz izzobot kā ēzelisku. Tomēr saskaņā ar šo ēzeļu atziņu tiek izspriestas gan svarīgākas, gan arī mazsvarīgākas lietas. Viņu darba lauks aizvien paplašinās, turpretī teologs, kas izokšķerējis visas dievības noliktavas, grauž lupīnu un ved nebeidzamu karu pret blaktīm un utīm. Kā visiecienītākās mākslas un zinātnes ir tās, kurām vislielākā radniecība ar Muļķību, tā vislaimīgākie cilvēki ir tie, kuriem izdevies pilnībā atturēties no katras saskares ar zinātnēm, lai sekotu tikai dabai — savai vadītājai, kas neviļ nevienā vietā, ja vien negrib lēkt pāri mirstīgo likteņa ierādītajām robežām. Daba nemīl nekādus viltojumus, un daudz labākus panākumus gūst tas, ko nav sabojājusi nekāda māksla.
Tā, lūk! Vai tad jūs neredzat, ka no visām pārējām dzīvnieku sugām vislaimīgāk dzīvo tās, kuras stāv vistālāk no katras dresūras un pakļaujas tikai dabas vadībai? Kas gan ir laimīgāks un apbrīnojamāks par bitēm? Un tomēr tām nav pat visu jutekļu! Ko līdzīgu arhitektūra sasniegusi ēku celšanā? Kurš filozofs jebkad nodibinājis līdzīgu valsti? Turpretī zirgs ar saviem jutekļiem ir tuvu cilvēkam un, dzīvodams zem viņa jumta, dalās ar cilvēku visās likstās. Patiešām, lai netiktu pārspēts sacīkstē, tas bieži vien sasprindzina visus spēkus, bet kara laukā, cīnoties par uzvaru, tas tiek sadurts un kopā ar savu jātnieku kož zemi. Es te nemaz neatgādināšu stingros laužņus, asos piešus, staļļa cietumu, pletni, rungu, pinekļus, jātnieka smagumu, īsi sakot, to visu verdzības traģēdiju, kurai tas labprātīgi padevies, kad, sekodams spēkavīru paraugam, cenšas straujā triecienā atriebties ienaidniekam126. Cik apskaužama toties ir mušu un putnu dzīve, jo tie pilnīgi brīvi var sekot dabiskajiem instinktiem, ja vien iespēj izvairīties no cilvēku izliktajām lamatām! Taču, tiklīdz putnus iesprosto būrīšos un pieradina atdarināt cilvēku balsis, tie drīz zaudē savu dabisko krāšņumu. Tik lielā mērā dabas veidojumi ir pārāki par to, kas rodas mākslīgā apdarē!