Tādēļ es nekad nebeigšu daudzināt Pitagoru127, kas agrāk bijis gailis un eksistējis vēl citos visādos veidos — kā filozofs, vīrietis, sieviete, valdnieks, vienkāršs pilsonis, zivs, zirgs, varde un, šķiet, pat kā sūklis, tomēr atzinis, ka nekas nav nelaimīgāks par cilvēku, jo visi pārējie bijuši apmierināti ar dabas robežām, vienīgi cilvēks centies pārkāpt sava likteņa nolemtās robežas.
Arī cilvēku vidū viņš [Pitagors] vienkāršos ļaudis uzskata daudzējādā ziņā par augstākiem, nekā mācītos un augstmaņus. Viņa izpratnē Grills bija daudz prātīgāks par «gudrgalvi Odiseju», kad gribēja labāk rukšķēt cūkkūtī nekā doties pretim daudzām briesmām. Šajā ziņā, man šķiet, Homērs, blēņu tēvs, ar mani ir vienisprātis, kad visus mirstīgos arvien dēvē par «nožēlojamiem un nelaimīgiem», bet savu Odiseju, šo gudrības paraugu, dēvē par «nelaimes sisto», toties nekad tā negodā nedz Parīdu, nedz Ajantu, nedz Ahilleju128. Kādēļ gan tā? Vai ne tādēļ, ka Odisejs bija viltīgs un izveicīgs, neko nedarīja bez Pallādas padoma, pārspēja visus gudrībā un pārāk tālu novērsās no dabas vadības?
Tādējādi tie mirstīgie, kuri cenšas iegūt gudrību, atrodas sevišķi tālu no laimības. Divkārši muļķi ir tie, kuri, aizmirsuši, ka piedzimuši kā vienkārši cilvēki, cenšas būt līdzīgi nemirstīgajiem dieviem un, sekojot gigantu129 paraugam, uzsāk ar zinātnes palīdzību karu pret dabu; turpretī tie, man šķiet, ir sevišķi laimīgi, kas, būdami ļoti tuvu dzīvnieku dabai un muļķībai, nestājas ne pie kā tāda, kas ietu pāri cilvēka spējām. Labi, tagad es centīšos jums to pierādīt nevis ar stoiķu loģikas slēdzieniem, bet gan ar vienkāršu un visiem saprotamu piemēru.
Nemirstīgie dievi! Vai ir kas laimīgāks par tiem, ko ļaužu priekšā dēvē par ākstiem, nejēgām, plānprātiņiem, vientiešiem, kas, manuprāt, ir ļoti skaistas iesaukas? Šis apgalvojums varbūt sākumā jums šķitīs muļķīgs un aplams, tomēr tas ir strikti patiess. Tie pirmām kārtām ir brīvi no nāves bailēm, kas — Jupiters man liecinieks! — nav niecīgs ļaunums. Tie nepazīst sirdsapziņas pārmetumus, nebaidās no veļu nostāstiem, neuztraucas par spokiem un viņpasaules gariņiem, nejūt bailes no nākotnē draudošām likstām, nevaldzina prātus cerībā uz nākotnes labumiem. Vārdu sakot, tos neplosa neskaitāmās rūpes, kurām pakļauta šī dzīve. Tie nepazīst nedz kaunu, nedz bailes, nedz godkāri, nedz skaudību, nedz mīlestību. Ja arī tie beidzot ir gājuši vienu soli tālāk līdz dzīvnieciskai nesaprātībai, tad tomēr, kā to atzīst pat teologi, tie nav nodarījuši pārkāpumu.
Neprātīgais gudriniek, apsver labi, cik daudz rūpju un raižu dienām un naktīm nomāc tavu garu! Savāc kopā visas savas dzīves likstas, tad tu īsti sapratīsi, cik daudz ciešanu mani vientiesīši nemaz nesajūt! Pievieno šeit vēl to, ka ne jau tikai viņi paši vienmēr priecājas, jokojas, dzied un smejas, bet arī visiem citiem sagādā priekus, jautrību, patiku un smieklus, kur vien parādās, it kā ierastos no dieva žēlastības, lai iepriecinātu cilvēkus viņu dzīves bēdās. Tādēļ jau arī notiek tas, ka visi, kaut gan ļaudis arvien cits pret citu ir dažādi noskaņoti, vienprātīgi uzskata tos par saviem draugiem, uzaicina tos pie sevis, pacienā, apmīļo, apskauj, sniedz palīdzību, ja noticis kāds negadījums, piedod visu, ko tie runā vai dara. Neviens viņiem nedara nekā ļauna, pat plēsīgie zvēri, sajuzdami dabiski viņu nekaitīgumu, sargās tiem uzbrukt. Patiešām, tie ir svēti dieviem un it īpaši man, tā ka ne bez pamata visi parāda tiem šo godu.
Pat vislielākie valdnieki ir tā iecienījuši viņus, ka daudzi no tiem negrib nedz sēsties pie galda, nedz spert soli, nedz vispār pavadīt kaut brīdi bez viņiem. Tie savus vientiesīšus vērtē pat ievērojami augstāk par saviem drūmajiem filozofiem, ko allaž goda pēc mēdz uzturēt. Kādēļ pastāv šī priekšrocība, tas, man šķiet, viegli saprotams un par to nav jābrīnās, jo minētie filozofi mēdz ziņot valdniekiem tikai nepatīkamas lietas un, lepni uz savām mācībām, bieži nebaidās ievainot maigās ausis ar asu patiesību. Turpretī āksti sagādā to, kas valdniekiem tīk visvairāk — jokus, smieklus, priekus, līksmību. Ņemiet vērā vēl šo vienu nepeļamo muļķu īpašību — tie ir vienīgie, kas atklāti un patiesi. Kas tad ir teicamāks par patiesību? Lai gan Alkibiāds Platona dialogā izsakās, ka patiesība ir vīna un bērnišķības pavadone, tomēr visa uzslava pienākas man, kā to liecina Eiripīds130, kuram ir šāds daudzināts izteiciens par mani: «Muļķis runā muļķības.» Vientiesītis rāda uz savas sejas un izteic savos vārdos visu, kas tam uz sirds. Toties gudrajam ir divas mēles, kā to atzīmējis jau minētais Eiripīds: viena runā patiesību, otra izteicas, ievērojot laiku un apstākļus. Šādas rīcības nolūks ir melnu pārvērst par baltu, ar to pašu muti pūst aukstu un karstu131, pavisam citu slēpt savā sirdī un pavisam citu — izteikt vārdos. Bet arī valdnieki visā savā labklājībā, man šķiet, tajā ziņā ir ļoti nelaimīgi, ka viņiem nav personas, kas teiktu patiesību, un viņi ir spiesti glaimotājus uzskatīt par draugiem. Taču kāds teiks, ka valdnieku ausīm patiesība ir nepanesama un tieši tādēļ viņi izvairās no prātīgajiem, baidīdamies, ka negadās kāds vaļsirdīgāks, kurš iedrošinās teikt vairāk patiesa nekā patīkama. Jā, tā tiešām ir — valdnieki neieredz patiesību. Bet savāda lieta! Mani muļķīši ir tādi, ka valdnieki ar prieku uzklausa ne vien viņu patiesību, bet arī tīšus zaimus. Toties, ja šādus vārdus teiktu prātīga vīra lūpas, tie vestu viņu pie karātavām. Bet āksta mutē šie paši vārdi sagādā tikai lielu jautrību. Ir taču patiesībai kāds īsteni pievilcīgs spēks, ja tā nevienu neaizvaino, bet šo spēku dievi devuši tikai vientiesīšiem. Lūk, kādēļ šīs sugas ļaudis tā patīk sievietēm, jo tās ar savu dabu vairāk tiecas uz baudām un blēņām. Turklāt vēl, lai viņām būtu kādas darīšanas būdamas ar šādiem ļaudīm, kaut arī palaikam visnopietnākās, tomēr viņas uztver it visu kā joku un rotaļu, jo tik atjautīgs ir šis dzimums, it īpaši savas muļķīgās rīcības aizsegšanā.
Tagad es atgriezīšos atpakaļ pie muļķu laimes. Tie pēc ļoti jauki aizvadītas dzīves, nebaidīdamies un nejuzdami nāvi, aizceļo tieši uz Elisija laukiem132, lai tur iepriecinātu svētlaimīgās un vienaldzīgās dvēseles ar savām rotaļām. Tagad iesim vēl tālāk un salīdzināsim jebkura prātnieka likteni ar muļķa āksta dzīves gājumu. Iedomājieties kā pretstatu šim ākstam gudrības paraugu, cilvēku, kas visu savu bērnību un jaunību pavadījis zinātņu mācībās un jaukāko dzīves daļu pazaudējis mūžīgās bezmiega naktīs, rūpēs un sviedros; kas visā savā dzīvē nav baudījis ne mazākā prieka, vienmēr bijis taupīgs, trūcīgs, bēdīgs, drūms, netaisns un ciets pret sevi, citiem smags un ienīsts, bāls, izdēdējis, slimīgs, acu iekaisuma un vecuma nomākts, nosirmojis priekšlaicīgi, aizgājis no dzīves nelaikā. Vai gan nav vienalga, ka viņš miris, ja viņš nekad nav dzīvojis? Tāds, lūk, ir šī dižā gudrinieka portrets!