Bet te es dzirdu, ka mani atkal apkurkst stoiķu vardes. «Nekas nav nožēlojamāks par ārprātu,» viņas saka. «Taču izcila muļķība ir vai nu tuvu ārprātam, vai arī drīzāk pats ārprāts. Jo kas tad ir ārprāts, ja ne prāta nomaldīšanās?» Bet šīs vardes maldās visā savā ceļā — no sākuma līdz galam. Labi, izkliedēsim arī šo loģikas slēdzienu, ja vien mūzas neliegs savu palīdzību. Jāatzīstas ka viņu slēdziens ir veikls. Kā Platona dialogā133 Sokrāts vienu Veneru sašķēla divās un no viena Amora izveidoja divus, tāpat arī šiem dialektiķiem vajadzēja atšķirt ārprātu no ārprāta, ja vien viņi paši negribēja būt prātīgi. Ne jau katrs ārprāts tūdaļ nes nelaimi. Citādi gan Horācijs nebūtu teicis: «Vai mani neviļ jauks ārprāts?»134 Arī Platons nebūtu minējis dzejnieku, pareģu un mīlētāju iedvesmu starp izcilām dzīves balvām135, arī pareģe nebūtu nosaukusi Eneja pūles par ārprātīgām136. Tātad ir divējāda veida ārprāti. Viens ir tas, ko uzsūta pazemes drausmīgās atriebējas ikreiz, kad tās vai nu raida savas čūskas, lai mirstīgo sirdīs ierosinātu kara ārprātu vai neremdējamas slāpes pēc zelta, vai apkaunojošu un noziedzīgu mīlestību, vai tēva slepkavību, asinsgrēku, svētuma apgānīšanu, vai citu tamlīdzīgu postu, vai arī kad tās sodāmo un vainīgo apziņu vajā ar fūrijām un draudīgām lāpām. Bet ir arī otrs ārprāts, kam nav nekādas līdzības ar minēto un kas acīm redzami nāk no manis un visiem ir ļoti vēlams. Tas iestājas ikreiz, kad patīkama prāta apmātība atbrīvo garu no bažīgām rūpēm un pilda to tajā pašā laikā ar tīkamu laimes sajūtu. Šādu prāta apmātību kā kādu lielu dievu balvu vēlas Cicerons savā vēstulē Atikam, lai katrā ziņā varētu aizmirst to lielo postu, kas valdīja visapkārt. Un neko aplamu nepārdzīvoja arī tas arģietis, kas bija tiktāl apmāts, ka caurām dienām sēdēja viens teātrī smiedamies, līksmodams, aplaudēdams, jo iedomājās, ka tur norisinās brīnišķīga traģēdijas izrāde, kaut gan īstenībā tur nekas nenotika. Taču visās citās dzīves gaitās viņš uzvedās pilnīgi pieklājīgi, bija patīkams draugiem, iztapīgs sievai, iecietīgs pret vergiem un neuztraucās, ja kāds tam slepus iztukšoja uzlauzto pudeli137. Bet, kad tā radinieki spēja izārstēt viņa slimību ar pasniegtajām zālēm un veda to pie pilna prāta, viņš sūdzējās saviem draugiem: «Polluks man liecinieks, jūs mani nonāvējāt, draugi! Jūs neesat man pakalpojuši, laupīdami man prieku, atņemdami man ar varu visjaukāko gara apmātību.» Un viņam bija taisnība: drīzāk gan kļūdījās viņi paši; hellebors138 bija vajadzīgs viņiem pašiem, kas bija iedomājušies ar zālēm aizdzīt kā kādu slimību tik laimīgu un patīkamu ārprātu.
Mēs vēl nemaz neesam noskaidrojuši, vai kuru katru jutekļu traucējumu vai prāta apmātību vajadzētu saukt par ārprātu. Ne jau katrs cilvēks, kas acu slimības dēļ mūli notur par ēzeli vai kas bezgaumīgu dzeju apbrīno kā ļoti gaumīgu, tūlīt būtu jāuzskata par ārprātīgu. Bet, ja nu kāds ne vien ar saviem jutekļiem kaut ko nepareizi uztver, bet arī prāta spriedumos viļas, turklāt pārmērīgi un vienmēr, tad tikai tāds uzskatāms par neprātīgu. Tā, piemēram, ja kāds, dzirdot ēzeli brēcam, vienmēr iedomātos, ka dzird brīnišķīgu simfoniju, vai ja kāds nabadziņš un zemas kārtas vīriņš turētu sevi par Līdijas valdnieku Krēzu139. Bet, ja šis ārprāta veids, ka mēdz būt, tiecas pēc baudas, tad tas ļoti patīkams tiklab tiem, ko tas pārņēmis, kā arī tiem, kas to novēro un tomēr nezaudē garīgo līdzsvaru. Šis ārprāta paveids ir daudz plašāk izplatīts, nekā ļaudis mēdz domāt. Gandrīz vienmēr neprātīgais smej par neprātīgo un abi viens otram sagādā savstarpēju prieku. Bieži vien jūs redzēsiet, ka lielākais neprātis aizrautīgāk apsmej mazāko.
Protams, jo kāds ir muļķīgāks, jo tas ir laimīgāks, ka to var apliecināt Muļķība, ja vien tas paliek tajā neprata veidā, kāds man īpatnējs un sastopams tik bieži, ka es šaubos, vai starp visiem mirstīgajiem ir atrodams tāds, kas vienmēr būs prātīgs un ko nebūs pārņēmis kāds neprāta veids. Tikai te ir neliela atšķirība. Ja kāds ķirbi notur par savu sievu, tad to nosauc par neprāti, jo tas taču ļoti reti gadās. Bet, ja kāds apgalvo, ka viņa sieva, kura tam ir kopīga ar daudziem, uzticībā pārspēj Penelopi140, lepojas ar to un jūtas savā apmātībā sevišķi laimīgs, tad to neviens nesauc par neprāti, jo tas jau notiek bieži un ar daudziem vīriem.
Pie šīs kārtas pievienojami arī tie, kas neatzīst neko citu kā tikai zvēru medības un rod neizsakāmu laimi, tiklīdz dzird ragu skarbo skaņu un suņu riešanu. Es domāju pat, ka tie, saoduši suņu izkārnījumu smaku, sajūt nāsīs kanēļa smaržu. Kādu tīkamu baudu tiem sagādā zvēra dīrāšana un tā iekšu izņemšana! Dīrāt vēršus un aunus, jā, tas ir zemo ļaužu darbs, bet meža zvērus sadalīt gabalos piederas tikai dižciltīgajiem. Atseguši galvu, nometušies ceļos pie medījuma, tie ar šim nolūkam paredzēto dunci — jo būtu grēks to darīt ar kuru katru ieroci — ar noteiktām roku kustībām un noteiktā kārtībā svētsvinīgi nogriež zināmus dzīvnieka locekļus. Apkārtējais pūlis klusēdams stāv un apbrīno to kā kaut ko jaunu, kaut gan tas redzēts jau tūkstošiem reižu. Ja nu kam laimējies baudīt kādu gabaliņu no šī medījuma, tad viņš iedomājas, ka dižciltībā pacēlies par pakāpi augstāk. Tātad viņi ar neatlaidīgām zvēru medībām un ar ēšanu sasniedz tikai to, ka paši top līdzīgi zvēriem, kaut gan iedomājas, ka dzīvo gluži kā ķēniņi.
Minētajiem ļoti līdzīga ir to ļaužu suga, kuri apmāti ar nepārvaramu tieksmi būvēties. Tādi ļaudis maina te loku ar četrstūri, te četrstūri ar loku, un nu darbam nav nekāda gala, nekādu robežu, kamēr pašiem, nonākot galīgā trūkumā, nepaliek pāri nedz sava kaktiņa, nedz kumosa maizes. Bet kas gan par to? Pa šo laiku taču tie dažus gadus ir piedzīvojuši ļoti patīkamus un jautrus brīžus.
Viņiem, man liekas, ļoti tuvu stāv tie, kuri nodarbojas ar jaunām un noslēpumainām zinātnēm, cenšas pārgrozīt visu dabu un pa jūrām un zemēm meklē kādu tur kvintesenci141. Saldu cerību apmāti, tie nekad nebīstas ne no grūtumiem, ne no izdevumiem, apbrīnojami atjautīgi kaut ko izgudro, krāpj atkal sevi no jauna un ceļ gaisa pilis uz savām aplamībām, kamēr, iztērējušiem visu, tiem nepaliek pāri ne tik daudz, lai izremontētu savu alķīmisko krāsniņu. Tomēr tie nebeidz skatīt patīkamus sapņus un cenšas iejūsmināt cik spēdami citus uz tādu pašu laimību. Bet, kad nu visas cerības ir pilnīgi zudušas, tiem paliek vēl pāri viena prātula, kas tos ļoti iepriecina, proti: «Lielās lietās pietiek ar gribu.»142 Un tad viņi apsūdz īso dzīves laiku, kas, lūk, neesot pietiekams lielu darbu realizēšanai.