Tālāk es tā kā mazliet šaubos, vai arī spēlmaņi būtu pielaižami manā apvienībā. Vai tad tomēr vispār ir muļķīgāks un smieklīgāks skats kā redzēt ļaužu pūli tik iekaisušu, ka, tikai dzirdot spēļu kauliņu nograbēšanu vien, viņu sirdis tūliņ lec un trīs? Bet kad tie, vienmēr lolodami cerību laimēt, jau zaudējuši visu, kas viņiem piederējis, uzdrāžas ar savu spēles kuģi uz neveiksmes klints, briesmīgākas nekā Malēja143, un ar lielām pūlēm izglābj tikai kailu dzīvību, tad viņi drīzāk gribētu apkrāpt, kuru katru citu, bet ne savu uzvarētāju, lai viņus neuzskatītu, protams, par nenosvērtiem vīriem. Vai gan nav redzēti spēlējam pusakli sirmgalvji, uzspīlējuši uz deguna acenes? Kad beidzot kādam no viņiem pelnītā dzirkste jau paralizējusi locītavas144, tas salīgst sev palīgu, kurš met par viņu kauliņus. Viss jau būtu ļoti jauki, ja vien šī spēle bieži neizvērstos pilnīgā trakumā, kas gan vairāk pakļauts fūrijām nekā man.
Bet te būs citi, kuri, bez šaubām, ir mani pavalstnieki. Te es runāju par tiem, kas mīl vai nu klausīties, vai arī stāstīt visādus brīnumus un dīvainus māņus. Viņi nepagurst, klausīdamies šādos nostāstos par pārdabiskām lietām, kā, piemēram, par spokiem, par atnācējiem no viņpasaules, par ļauniem gariem, par mirušo valsti un par daudziem citiem tamlīdzīgiem brīnumiem. Jo vairāk tie attālinās no patiesības, jo vairāk tiem tic un jo patīkamāk tie kutina klausītāju ausis. Šīs pasaciņas stāsta ne tikai laika kavēklim vien, — tās pilda arī maku, galvenokārt priesteriem un sprediķotajiem.
Šiem savukārt radnieciski ir tie, kuri piesavinājušies muļķīgu, toties tīkamu pārliecību, ka, uzskatījuši kokā cirstu vai gleznotu milža Kristofora145 tēlu, tie tajā dienā neies bojā. Daži ir pārliecināti, ka, piesaucot ar zināmu lūgšanu Barbaras146 tēlu, viņi atgriezīsies no kara lauka sveiki un veseli vai, apmeklējot Erasmu147 noteiktās dienās, ar noteiktām svecītēm un noteiktām lūgšanām, drīzā laikā kļūs bagāti. Šie paši ļaudis sv. Jura personā atraduši otru Hēraklu148 un arī otru Hipolitu149.
Viņi gandrīz vai pielūdz šā zirgu, ļoti bijīgi izgreznotu ar krūšu rotām un metāla bumbiņām, cenšas laiku pa laikam izpelnīties sv. Jura labvēlību ar sīkām dāvaniņām, mēģina pat zvērēt, minot viņa vara ķiveri, un tas viņu izpratnē ir tieši ķēnišķīgi.
Ko lai saku par tiem, kuri, izpirkuši grēkus ar liekulīgām dāvināšanām, bezrūpīgi tīksminās un priekšellē pavadāmo laiku mērī kā ar laikrādi, aprēķinādami bez kļūdām un ar matemātisku noteiktību, gadsimtus, gadus, mēnešus, dienas, stundas? Ko vēl lai saku par tiem, kuri, dibinoties uz kādām tur burvestībām un apvārdošanu, ko izdomājis kāds svētulīgs krāpnieks joka vai mantkārības dēļ, paļāvīgi lolo spožas cerības, kā iegūt bagātību, godu, priekus, pārpilnību, vienmēr labu veselību, ilgu mūžu, jauneklīgu vecumu un visbeidzot vietiņu debesīs pie Kristus sāniem? Taču šo vietiņu viņi grib iespējami vēlu, tas ir, tad, kad šīs dzīves prieki, pie kuriem viņi sīksti un cieši turas, diemžēl viņus būs atstājuši, tad lai nāk šī debesu laimība. Te vēl, piemēram, kāds tirgonis, kareivis vai tiesnesis, kurš, ziedojis no sava lielā laupījuma sīku naudas gabaliņu, uzskata visu smirdīgo dzīves zaņķi kā iztīrītu vienā rāvienā, iedomādamies, ka tik daudz nepatiesu zvērestu, tik daudz patvaļīgas rīcības, tik daudz skurbuma, tik daudz ķildu, tik daudz slepkavību, tik daudz krāpšanu, tik daudz viltību, tik daudz negodīguma izpirks it kā pēc līguma un tik pamatīgi izpirks, ka būs atļauts atkal no jauna atgriezties pie šo noziegumu virknes. Vai gan var būt vēl kāds muļķīgāks — nē, es maldos — kāds laimīgāks nekā tie, kas, nolasījuši ik dienas septiņus pantiņus psalmu, sola sev vairāk nekā visaugstāko svētlaimību? Šos maģiskos pantiņus kāds velns, savā specialitātē lietpratējs, tomēr gan vairāk uzpūtīgs nekā viltīgs, reiz uzrādījis sv. Bernardam150, bet sapinies savas viltības valgos. Viss minētais ir tik muļķīgs, ka man pašai gandrīz vai jākaunas, un tomēr to atzīst ne vien vienkārši ļaudis, bet arī reliģijas mācītāji.
Vai šajā sakarībā nav jāmin arī tas, ka atsevišķi novadi par savu aizstāvi izrauga savu īpašu svēto? Katram no tiem piedēvē īpatnējas spējas un katru pielūdz, ievērojot īpatnējas kulta paražas. Viens palīdz zobu sāpēs, otrs stāv klāt ar palīdzīgu roku dzemdētājām, trešais atdod atpakaļ nozagtu mantu, ceturtais glābj grimstošos kuģiniekus, kāds cits vēl sarga lopiņus un tā joprojām. Visu te nosaukt pēc kārtas būtu pārāk garlaicīgi. Ir arī tādi, kuri palīdz visās dzīves vajadzībās; te jāmin pirmām kārtām jaunava dievmāte, ko ļaudis godina vairāk nekā viņas dēlu.
Ko tad ļaudis īsti prasa no šiem svētajiem, ja ne to, kam sakars ar muļķību? Vai starp daudzajām svētveltēm, kas sedz visas dažu baznīcu sienas līdz pat spriešļiem, jūs redzat kaut vienu, kas būtu veltīta vai nu par muļķības izārstēšanu, vai arī par to, ka kļuvis kāds par mata tiesu gudrāks? Viens ir izglābies no slīkšanas peldoties. Kādu citu ievainojuši karā, bet tas sadziedējis ievainojumus. Cits aizbēdzis no kaujas lauka tikpat laimīgi, cik varonīgi, kamēr citi cīnījušies. Cits atkal nokritis no karātavām, pateicoties kādam svētajam, zagļu draugam, lai ar panākumiem varētu atvieglot tos bagātniekus, ko pārāk nospiež bagātības. Cits savukārt aizbēdzis, izlauzdams cietuma mūrus. Cits izārstējis savu drudzi, ārstam dusmojoties, cits norīto indi izlaidis caur vēderu, drīzāk iztīrījies, nekā saindējies, par lielu sašutumu savai sievai, kas zaudējusi pūles un naudu, cits vēl, apgāžoties ratiem, pārvedis mājās zirgus sveikus un veselus, cits, sabrūkot mājai, aizvācies dzīvs, cits beidzot, laulātā pārsteigts, aizmucis. Neviens tomēr nav pateicies par muļķības atvairīšanu. Tā ir tik lielā mērā patīkama ļaudīm, ka mirstīgie mēģina lūgdamies novērst visu citu, tikai ne muļķību.
Bet kāpēc man doties šajā māņticību jūrā? Ja man būtu simts mēles, simts mutes un simts vara balsis, es tomēr nespētu nedz izklāstīt visus muļķu veidus, nedz noskaitīt visus muļķības nosaukumus151. Tik lielā mērā visa kristiešu dzīve pārpārēm pilna ar šādām blēņām. Paši priesteri tās labprāt pieļauj un veicina, apzinādamies gluži labi, ka no tām krietni pieaugs viņu labumiņš. Ja nu šajā apkaimē pēkšņi pacelsies kāds ienīstais prāta vīrs un sāks sludināt to, kas ir patiesība: «Tu neiesi bojā, ja tu taisnīgi dzīvosi. Tu izpirksi savus grēkus, ja savam naudas gabalam pievienosi naidu pret savām kļūdām, tad vēl asaras, modrību, lūgšanas, gavēšanu un grozīsi visu savu dzīves veidu — šis svētais tevi pasargās, ja tu atdarināsi viņa dzīvi.» Ja nu šis prāta vīrs — es saku — pastāvīgi atkārtos visu minēto un vēl citu ko tamlīdzīgu, tad tikai paskatieties, no kādas laimības kādā apmulsumā tas piepeši būs iegrūdis mirstīgo galvas!
Šajā kopā ierindojami arī tie, kas, vēl dzīvi būdami, tik rūpīgi nokārto savas bēru svinības, ka vardu pa vārdam nosaka, cik lāpām, cik pavadītājiem melnās drānās, cik dziedētajiem, cik apraudātajiem jāpiedalās viņu apbedīšanā,, it kā viņi paši varētu noskatīties šo izradi vai it kā mirušie kaunētos, ja līķi neapraktu lieliski. Šie ļaudis izrāda tik lielu rūpību, it kā būtu ievēlēti par pilsētas amatvīriem un censtos sarīkot spēles vai mielastu.