Lai gan es steidzos, tomēr nevaru klusu ciešot paiet garām tiem, kuri, ne ar ko neatšķirdamies no pēdēja algādža, tomēr apbrīnojami lepojas ar tukšu dižciltības nosaukumu. Cits noved savus ciltsrakstus līdz Enejam152, cits līdz Brutam, cits līdz Arturam153. Visur tie rada savu senču attēlus, gan izcirstus, gan gleznotus. Viņi nosauc pēc kārtas savus tēvus un tēvutēvus un atgādina viņu senās iesaukas, lai gan paši tikai nedaudz atšķiras no melnām statujām un ir gandrīz vai niecīgāki par pašu rādītajiem tēliem. Un tomēr maigās Filautijas dēļ viņi dzīvo pavisam laimīgi. Netrūkst arī līdzīgu muļķu, kas šo dzīvnieku sugu uzlūko gluži kā dievus.
Bet kādēļ gan man kavēties pie vienas vai otras sugas ļaudīm, it kā šī Filautija brīnišķīgā kārtā nepadarītu it visur laimīgus veseliem bariem? Lai gan dažs labs ir riebīgāks par pērtiķi, tomēr viņš uzskata sevi par gluži līdzīgu Nīrejam. Kāds cits, tikko spēdams uzvilkt ar cirkuli trīs līnijas, uzskata sevi tieši vai par Eiklīdu154. Vēl cits, kurš ir kā ēzelis pie liras un kura balss ir tikpat skarba kā gailim, kas plūc savu vistu155, tomēr iedomājas, ka viņš ir otrs Hermogens156.
Daudz patīkamāks ir tas neprāta veids, kad daudzi saimnieki dižojas ar savu kalpotāju nopelniem kā ar saviem personiskajiem. Tāds, piemēram, bija tas Senekas divkārši laimīgais bagātnieks, kas, gribēdams stāstīt kādu jautru anekdoti, turēja klāt vergus, kuri tam iečukstēja vārdus, un kas bija gatavs doties dūru cīņā, būdams gluži nevarīgs vīriņš, toties paļaudamies uz to, ka viņam mājā vesels bars ļoti spēcīgu vergu.
Ko lai es tālāk saku par brīvo mākslu pārstāvjiem? Viņiem visiem ir tik īpatnēja patmīlība, ka drīzāk atradīsiet tādu, kurš atteiksies no sava tēva mantotā zemes gabaliņa, nekā tādu, kurš atteiksies no savas iedomas. Tādi galvenokārt ir aktieri, dziedātāji, oratori un dzejnieki. Ja no tiem kāds ir trāpījies nemākulīgāks, tad tas, jo vairāk apmierināts ar sevi, jo vairāk dižojas un plātās. Bet, kādas lūpas, tādi salāti, pareizāk sakot, jo kāds nejēdzīgāks, jo vairāk tam apbrīnotāju. Ļaudīm visvairāk tīk vislielākās ačgārnības, tādēļ ka cilvēku lielākā daļa, kā jau teicu, ir pakļāvušies Muļķībai. Tātad, tā kā vislielākie neprašas ir visvairāk apmierināti ar sevi un visvairāk citu apbrīnoti, kādēļ tad dot priekšroku īstai izglītībai, ja, pirmkārt, tā ļoti dārgi maksā, ja, otrkārt, tā dara cilvēku kautrīgu un bailīgu, ja, beidzot, tai tiek veltīts tik maz simpātiju!
Es redzu gluži labi, ka daba iedēstījusi kādu kopīgu patmīlību tiklab atsevišķiem mirstīgajiem, kā atsevišķām ļautām un turpat atsevišķām pilsētām. Sakarā ar to, piemēram, angļi, starp citu, ļoti cienī staltu augumu, mūziku, izsmalcinātus ēdienus; skoti lepojas ar savu dižciltību, ar savu ķēnišķo radniecību, ar savu veiklību dialektikā; franči uzvedībā piesavinās smalkas manieres, parīzieši plātās ar savām zināšanām teoloģijā un iedrošinās apgalvot, ka pārspēj gandrīz visus. Itālieši domā, ka viņiem pieder pirmā vieta daiļliteratūrā un daiļrunas mākslā, un dižojas visvairāk ar to, ka vienīgie no mirstīgajiem neesot barbari. Šajā laimības veidā pirmo vietu, protams, ieņem romieši: viņi joprojām jauki sapņo par Seno Romu. Venēcieši ir laimīgi ar savām dižciltības iedomām. Grieķi uzskata sevi par visu zinātņu radītājiem un sev piedēvē senatnes varoņu diženo slavu. Turki un tiem radnieciskās tautas, kurām piešķirams barbaru nosaukums, lielās ar savu reliģiju, apsmiedami kristiešus par māņticību. Bet visīpatnējākie ir jūdi, kuri vēl joprojām neatlaidīgi gaida savu mesiju un šimbrīžam vēl ar visiem zobiem un nagiem turas pie sava Mozus. Spānieši neatdod nevienam savu karotāju slavu. Vācieši ir lepni par savu dižo augumu un maģijas zināšanām.
Es te nekavēšos sīkumos. Jūs redzat, man šķiet, cik daudz labpatikas sagādā Filautija atsevišķajiem cilvēkiem katram par sevi un visiem mirstīgajiem kopā. Glaimotāja, viņas māsa, ir gandrīz tai līdzīga, jo patmīlība jau nav nekas cits kā sevis glāstīšana; ja to darīsi ar citiem, tā būs «glaimošana». Bet šoslaikos glaimošanu uzskata par apkaunojošu. Tomēr tā spriež ļaudis, kuri vairāk pieķeras vārdiem nekā lietām. Tie domā, ka uzticība nav savienojama ar glaimošanu. Ka tas ir gluži citādi, to var pierādīt pat nesaprātīgie dzīvnieki. Kas tad ir glaimīgāks par suni, bet tajā pašā laikā — uzticīgāks? Kas gan ir mīlīgāks par vāveri un draudzīgāks cilvēkam? Vai var būt, ka cilvēku mītņu tuvumā noderīgāki būtu niknie lauvas, asinskārie tīģeri un viegli aizkaitināmie leopardi? Vispār pastāv kāda ļoti zemiska lišķība; daži bezgoži un zobgaļi ar to noved postā nelaimīgus cilvēkus. Toties manējā, kas nāk no labsirdības un patiesīguma, ir daudz tuvāka tikumam nekā tam pretīgais skarbums un nesamierināmā, neciešamā ietiepība, par ko runājis Horācijs157. Manējā pacilā nospiestos garus, noglāsta noskumušos, paskubina nogurušos, ierosina apmulsušos, atvieglo slimos, nomierina saniknotos, nodibina saskaņu mīlētāju vidū un uztur šo saskaņu. Jaunekļiem viņa iedveš patiku uz mācīšanos, uzjautrina vecos, skubina un pamāca valdniekus, neaizvainojot, bet cildinot tos. Vārdu sakot, glaimošana dara tā, lai ikviens būtu sev mīļāks un tīkamāks, kas, bez šaubām, ir laimības galvenā daļa. Kas tad var būt vēl pakalpīgāks, ja ne divi mūļi, kas viens otram pakasa muguru?
Domāju, būs lieki piebilst, ka tāds uzdevums jāveic arī izslavētai daiļrunībai, vēl lielāks — medicīnai, vislielākais — poēzijai, beidzot, glaimošana ir visa cilvēku sadzīves veida medus un jaukums.
Bet saka, ka «vilties ir nožēlojami». Nē, nožēlojamāk ir nevilties. Ļoti neprātīgi ir tie, kas domā, ka cilvēku laime ir pašas lietas. Tā atkarīga no ieskatiem. Patiešām, cilvēku dzīvē valda tik liela neskaidrība un dažādība, ka nevar neko skaidri zināt, kā pareizi teikuši mani akadēmiķi158 — vismazāk iedomīgie no filozofiem. Ja arī izdodas kaut ko izzināt, tad tas reti kad nāk par labu dzīves jaukumam. Galu galā cilvēka prāts ir tā izveidots, ka tas vairāk padodas māņiem nekā patiesībai. Ja kāds vēlas skaidru un nepārprotamu pierādījumu, lai dodas uz kādu sapulci vai templi. Ja te pārrunā kaut ko svarīgu un nopietnu, tad ļaudis snauž, žāvājas vai garlaikojas, toties, tiklīdz kliedzējs (pārteicos, gribēju teikt — daiļrunātājs), kā tas bieži atgadās, uzsāk kādu vecu sievu pasaciņu, visi uzmostas un uzmanīgi klausās ar atplestām mutēm. Bet, ja pastāv kāds teiksmaināks un pievilcīgāks svētais, ka, piemēram, sv. Juris, Kristofors vai Barbara, tad jūs redzēsiet ļaudis, kas to pielūdz daudz sirsnīgāk nekā Pēteri, Pāvilu vai pašu Kristu. Bet te nav vietas šīm lietam.
Cik maz pūļu gan vajag šādas laimības iegūšanai! Katrā ziņa pašas lietas, pat visniecīgākās, daudzreiz apgūstamas ar lielu piepūli, kā, piemēram, gramatika. Bet ieskati veidojas ļoti viegli, un tomēr tie tikpat labi vai vēl labāk noved pie laimības. Tā, piemēram, šis cilvēks ēd sapuvušu, sālītu zivi; dažs labs pat tās smaku nemaz nevarētu paciest, toties šim tā ir tīrā ambrozija159. Tagad es jautāšu, — vai tas ir traucējums viņa dzīves laimei? Ja turpretī kādam citam store rada riebumu, vai tad tam būtu kāds sakars ar dzīves laimi? Ja vīram ir sevišķi neglīta sieva, bet viņam liekas, ka tā var sacensties ar pašu Veneru, vai tad tas nav tas pats, kā kad tā patiešām būtu glīta? Ja kāds aplūko gleznu, pavirši klātu ar sarkano un dzelteno krāsu, un apbrīno to, būdams pārliecībā, ka to gleznojis Apells vai Zeiksīds160, — vai tas nav laimīgāks nekā tas, kurš nopircis par lielu naudu šo mākslinieku darbus un varbūt jūt mazāk prieka, aplūkojot tos.