Es pazīstu kādu ar manu vardu,161 kurš uzdāvināja savai jaunajai sievai neīstus dārgakmeņus un, būdams daiļrunīgs pļāpa, iestāstīja viņai, ka tie ir ne vien īsti un dabiski, bet arī ļoti vērtīgi. Es jautāju: «Kāda gan daļa par to bija jaunajai sievai, ja tā ar šiem stikliņiem ne mazāk mieloja acis un pratu un rūpīgi glabāja pie sevis šos niekus kā retus dārgumus?» Toties laulāts draugs tiklab ietaupīja lielus izdevumus, kā arī nopriecājas par sievas kļūdu, jo sieva tam bija tikpat mīļa kā tad, ja dāvana būtu dārgi pirkta.
Kādu atšķirību jūs atrodat starp tiem, kas Platona iedomātajā alā apbrīno dažādu lietu ēnas un atspulgus, neko nevēlēdamies, nebūdami mazāk apmierināti ar sevi, un to prātnieku, kurš, iziedams no alas, redz lietas to īstā izskatā? Ja Lukiāna Mikils162 būtu varējis visu savu mūžu sapņot par zeltu un bagātību, tad tas nemaz nevēlētos kādu citu laimi. Tātad vai nu nav nekādas atšķirības starp muļķi un gudrinieku, vai arī, ja tomēr ir, tad par labu muļķu stāvoklim. Pirmkārt, viņu laime nemaksā dārgi, tādēļ ka tā dibinās uz viņu pašapmānīšanos, otrkārt, to viņi bauda kopā ar daudziem citiem.
Neviens dzīves labums savukārt nav patīkams, ja nav drauga, ar ko dalīties. Kas gan nezina, cik maz ir saprātīgo, ja tādi vispār eksistē? Lai gan grieķi pa tik daudziem gadsimtiem saskaitīja pavisam septiņus gudros, tomēr — Herkuless man liecinieks! — ja kāds tos pamatīgāk pārbaudītu, tad, lai es uz vietas esmu pagalam, ja tas atrastu tur pusi no gudra vīra vai pat tikai trešo daļu.
Starp daudzām Bakha slavējamām īpašībām pirmajā vietā min to, ka viņš atbrīvo sirdi no rūpēm un raizēm, bet tas tikai uz īsu brīdi, jo, tiklīdz izguli skurbuli, tūliņ atskrien smagas domas, kā mēdz sacīt, baltā četrjūgā. Bet cik pilnīgāka un iedarbīgāka ir mana palīdzība, kad es kādā mūžīgā reibonī pildu prātu ar priekiem, līksmību, dejām un to visu daru gluži par brīvu! Es neatraidu nevienu mirstīgo no savām dāvanām, turpretī pārējo dievību veltes tiek piešķirtas te vienam, te otram. Ne jau visur rodas «augstšķirnīgais un maigais tīrvīns, kas novērš rūpes un raizes un sirdi pilda ar cerību»163. Reti jo reti Venera piešķir savu brīnišķīgo balvu — daiļumu, vēl retāk — Merkurs — daiļrunības velti. Tikai dažiem Hērakla roka dāvā bagātības. Ne jau katram Homērs Jupiters dod varu. Marss bieži vien atstāj kaujas neizšķirtas. Cik daudzi ar skumju sirdi atgriežas no Apollona trijkāja!164 Cik bieži met zibeņus Saturna dēls165, bet Fēbs166 dažkārt ar savām šautrām uzsūta mēri! Neptūns167 vairāk noslīcina, nekā izglābj. Lai minu tikai, garām ejot, šos Vejovus, Plutonus, Ātes, Atmaksātājas, Drudža dieves168 un tamlīdzīgus, kas drīzāk gan ir bendes, nevis dievi. Es, Muļķība, esmu vienīgā, kas visiem vienlīdzīgi izdalu savu tik vērtīgo labdarību.
Es negaidu veltes, ne arī dusmojos un prasu izlīgšanas upuri, ja svētkalpojumā kaut kas nav izpildīts. Es nejaucu debesis ar zemi, ja kāds, ielūgdams citus dievus, manī atstāj mājās un neļauj man ost upura smaržu. Citi dievi: šajā ziņā ir tik ietiepīgi, ka gandrīz ir labāk un daudz drošāk tos neievērot nekā godināt. Tāpat daudzi cilvēki ir tik gražīgi un tik ātri sakaitināmi, ka ieteicamāk no tiem izsargāties nekā draudzēties ar tiem. «Bet — atbildēs man — neviens Muļķībai neziedo un neceļ tempļus.» Es tiešām, kā jau teicu, ļoti apbrīnoju šādu nepateicību. Taču, ievērojot manu labsirdību, es par to neapvainojos; bez tam es pat nevaru to nemaz vēlēties. Kādēļ lai es prasītu vīraku vai upurmiltus, kādu āzi vai cūku, kad visās vietās visi mirstīgie man parāda tādu godināšanu, kādu pat teologi mēdz atzīt par labāko. Vai lai es apskaužu Diānu par viņas cilvēku asinīm slacītajiem altāriem? Es uzskatu par sevišķu godbijības parādīšanu to, ka visi ļaudis nes mani savās sirdīs, pauž savos tikumos, rāda savā dzīvē. Tāda svēto godināšana reti sastopama pat kristiešu vidū. Ai, cik lieli ļaužu bari jaunavīgajai dievmātei pie kājām aizdedzina vaska svecīti pat gaišā dienas laikā, kad tā nepavisam nav vajadzīga! Bet cik maz savukārt ir to, kas sirsnīgā lūgšanā tuvojas svētajai jaunavai morāliskā šķīstībā, godprātībā un cenšas sasniegt svētlaimību! Lūk, tā tikai ir īstā godāšana un vistīkamākā debesu iemītniekiem! Kāpēc gan man vēl būtu vajadzīgs templis, ja visa pasaule man ir visskaistākais templis? Mani pielūdzēji ir visur, kur vien pastāv cilvēki. Es taču neesmu tik liela muļķe, lai vēlētos akmenī kaltus vai ar krāsām izdaiļotus attēlus, kas palaikam kaitē mūsu godināšanai, jo stulbi un truli ļaudis mēdz pielūgt tēlus kā pašus dievus. Dažkārt ar mums notiek tas pats, kas mēdz notikt ar tiem dieviem, ko padzen to aizstājēji zemes virsū. Es uzskatu, ka man ir uzcelti tik daudzi tēli, cik pavisam ir mirstīgo, kas nes pie sevis manu dzīvu atveidu, kaut gan viņi to negribētu. Tātad nav nekā tāda, ko es apskaustu citiem dieviem, jātos godina dažādās pasaules malās un noteiktās dienās, kā, piemēram Apollonu Rodā, Veneru Kiprā, Junonu Argosā, Minervu Atēnās, Jupiteru Olimpā, Neptūnu Tarentā, Priapu Lampsakā, kad man turpretī visa pasaule nepārtraukti un ik dienas sniedz daudz vērtīgākus upurus.
Bet, ja kādam varbūt šķiet, ka mani vārdi satur vairāk pārdrošības nekā patiesības, tad metīsim īsu bridi skatienu uz pašu cilvēku dzīvi, lai gaiši redzētu, cik tie man daudz pateicības parādā un cik augsti šeit mani vērtē gan augstākie, gan arī zemākie. Mēs neiztirzāsim citu pēc citas dažādu kārtu un šķiru dzīvi, — tas vilktos pārāk ilgi; pakavēsimies tikai pie tā, kas te svarīgākais. Par pārējo tad paši varēsiet viegli spriest. Kādēļ mums runāt par lielo pūli un vienkāršajiem ļautiņiem, kas bez ierunām visi ir manējie? Tik daudz it visur ir muļķības veidu, tik daudz ar katru dienu sagudro jaunu muļķību, ka nepietiktu pat ar tūkstoš Dēmokritiem, lai tos izsmietu, lai gan minētajiem Dēmokritiem būtu savukārt vajadzīgs cits Dēmokrits.
Ir pat gluži neticami, kādus jokus, kādu līksmību sagādā cilvēciņi ik dienas nemirstīgajiem!169 Dievi taču priekšpusdienu pavada skaidrā prātā, ziedodami šo laiku ķildu pilnām apspriedēm vai uzklausīdami ļaužu sūdzības un svinīgus solījumus. Kad tiem galva jau pilna ar nektāra skurbuli un tie vairs nespēj nodoties nopietnām lietām, tad, nosēdušies izcilākajā debesu kalnā un vērsuši skatienu lejup, viņi noraugās, ko dara cilvēki. Nav tiem citas tīkamākas izrādes par šo. Dieviņ augstais, kas tas par teātri! Cik dažādas ir cilvēku muļķības! Es pati dažkārt mēdzu nosēsties šo poētisko dievu rindās.