Lūk, tur vārgst kāds neprātīgs mīlētājs! Jo mazāk tas jūt pretmīlu, jo kaislīgāk tas mīl. Lūk, otrs apprecējis pūru, nevis sievu! Kāds cits piedāvā savu sievu izvirtībai, cits atkal greizsirdīgi uzrauga savējo gluži kā Args. Tas sēru tērpā — ai, tavu brīnumu! Cik daudz muļķību tas nerunā un nedara šajā laikā? Tas pat noīrējis it kā aktierus, lai šie nospēlētu viņa bēdu komēdiju. Tas, lūk, raud pie savas pamātes kapa!170 Tas piebāž savu vēderiņu ar visu, ko spēj saraust, kaut vēlāk būtu jānomirst badā. Šis neatrod neko labāku par miegu un dīkdienību. Ir arī tādi, kuri rosīgi nopūlas ar citu lietām, atstādami savas novārtā. Cits ar aizņēmumiem parādu nomaksai uzskata sevi par bagātnieku, kaut arī drīz pēc tam izputēs. Cits nerod neko jaukāku kā dzīvot trūkumā, lai mantinieks kļūtu bagāts. Šis niecīgas pelņas dēļ, tas ir, piedevām nedrošas, klejo pa visām jūrām, uzticēdams viļņiem un vētrām savu dzīvību, kas ne par kādu naudu nav nopērkama. Tas atkal labāk grib raust bagātības karā nekā dzīvot mierīgi mājās. Ir arī tādi, kas, medījot mantojumu no bezbērnu sirmgalvjiem, cer visvieglāk tikt pie mantas. Netrūkst arī tādu, kuri šajā pašā nolūkā cenšas iegūt vecāku sieviešu mīlestību. Bet cik lielu baudu minētie ļaudis sagādā dieviem, kas to visu noskatās, kad šos naudas zvejotājus izvazā aiz deguna tie, ko viņi gribēja apcelt.
No visiem visneprātīgākie un nekrietnākie ir tirgotāji, jo tiem ir visnekrietnākā nodarbošanās, un savu nolūku tie sasniedz ar visnelietīgākajiem līdzekļiem: ik uz soļa melo, nepatiesi zvēr, zog, krāpj, blēdās, tomēr uzskata sevi par labākajiem pasaulē, jo, lūk, tiem uz visiem pirkstiem ir zelta gredzeni. Luncinās ap šiem brālīši glaimotāji, kas tos apbrīno un klaji sauc par cienījamiem kungiem, protams, lai viņiem atkristu kāds mazumiņš no kaunpilnā ieguvuma. Citā vietā jūs novērojat Pitagora mācekļus171, kuriem tiktāl liekas viss kopīgs, ka, manīdami kādu neapsargātu lietu, viņi piesavina to ar mierīgu prātu kā savu mantojumu. Ir arī tādi ļaudis, kuri bagāti tikai savās iedomās un kuri iztēlo sev jaukus sapņus, uzskatīdami to par pietiekamu laimībai. Daži uz ārieni grib likties bagāti, bet mājās pilnīgi mirst badā. Viens steidzas izšķērdēt visu, kas viņam ir, otrs ierauj gan ar taisniem, gan ar netaisniem līdzekļiem. Viens baltās drēbēs vāc balsis goda amatiem, otrs ar patiku visu mūžu sēž aiz krāsns. Laba daļa raujas ar nebeidzamām prāvām un sacenšas ar abām pusēm, lai padarītu bagātu tiesnesi, kas ar nolūku vilcina lietu, un aizstāvi, kurš slepus sadarbojas ar pretējo pusi. Viens cenšas visu jaunināt, otrs ceļ gaisa pilis. Cits dodas uz Jeruzalemi, Romu vai uz Spāniju pie sv. Jēkaba kapa, kur tam gluži nekas nav meklējams, atstādams mājā sievu ar bērniem.
Īsi sakot, ja jūs apskatīsiet mirstīgo nebeidzamo kņadu no Mēness, kā to kādreiz darījis Menips172, jums tie liksies kā mušu vai knišļu pūlis, kas savstarpēji strīdas, apkarojas, uzglūn, aplaupās, rotaļājas, blēņojas, dzimst, krīt un mirst. Nevar pat skaidri iedomāties, kāds satraukums, kādas traģēdijas rodas starp šiem sīkajiem dzīvnieciņiem, kam ir tik īss mūžs, ka dažkārt pat maziņš kara vai mēra vējiņš aizrauj un iznīcina tos tūkstošiem uzreiz.
Bet es pati būtu visaugstākā mērā muļķe un tiešām būtu pelnījusi, ka mani jo skaļi apsmej Dēmokrits, ja turpinātu minēt pēc kārtas ļaužu muļķības un neprāta veidus. Es pāreju pie tiem, kuri mirstīgo vidū uztur saprāta spožumu un tiecas, kā viņi mēdz sacīt, pēc zelta zara173.
Starp tiem pirmo vietu ieņem gramatiķi. Tā patiešām būtu nelaimīgākā, nomāktākā un dieviem ienīstākā ļaužu šķira, ja es šā nožēlojamā aroda ļaunumus nemīkstinātu ar kādu maigu neprāta veidu. Tie ir pakļauti nevis pieciem lāstiem vien, tas ir, tik drausmīgiem, kā tos norāda grieķu epigramma174, bet gan neskaitāmam daudzumam. Viņi vienmēr ir izsalkuši un netīri savās skolās, — es teicu, skolās, bet, pareizāk sakot, pārdomu būdās, vēl pareizāk — vergotavās un moku kambaros starp zeņķu bariem. Viņi tur priekšlaicīgi noveco aiz pārmērīga darba, paliek kurli trokšņa dēļ, panīkst smirdoņā un netīrumos, tomēr manas gādības dēļ viņiem šķiet, ka viņi ir pirmie starp mirstīgajiem. Viņi ir ļoti apmierināti ar sevi, kad ar savu bargo balsi un draudīgo skatienu var iebaidīt biklo zēnu baru. Viņi ar nūjām, rīksti un siksnu dauza nelaimīgos un visvisādi patvaļīgi plosās, gluži kā pazīstamais Kūmu ēzelis175.
Savu netīrību viņi dažkārt uzskata par izsmalcinātu spodrību, savu riebīgo smaku — par smaržīgo majorānu; viņu nožēlojamā pakļautība tiem liekas kaut kas ķēnišķīgs, tā ka viņi savā tirānijā negribētu mainīties ar Falarīdu vai Dionīsiju176.
Sevišķi laimīgi viņi ir tajā pārliecībā, ka apveltīti ar nepārspējamām zināšanām. Lai gan tie piebāž zēnu galvas ar tīrām aplamībām, tomēr — ai žēlīgie dievi! — par Palaimonu un Donatu177 nemin ne vārda, noraudzīdamās uz viņiem ar nicināšanu. Tomēr man nav zināms, ar kādiem māņiem viņi apbrīnojamā kārtā panāk to, ka skolēnu vientiesīgajām māmiņām un nesaprātīgajiem tētiņiem viņi šķiet tādi, kādus tie paši sevi iedomājušies. Lūk, te būs vēl viens viņu sajūsmas veids! Ja kāds no viņiem atradis vecos papīros Anhīsa178 mātes vārdu vai kādu plašāk nezināmu vārdiņu, kā, piemēram, bubsequa, bovinator, manticulator179, vai uzrakuši kaut kur kādu antīku akmens drumstalu ar sabojātu rakstu — ai Jupiter! — kāds tad ir prieks, kādas gaviles, kā visi to uzslavē, it kā būtu uzvarējuši Āfriku vai iekarojuši Babilonu! Ko lai saku par to, ka viņi rada visiem savus garlaicīgos un bezgaumīgos dzejolīšus, un pie tam vēl atrodas ļaudis, kas viņus apbrīno un tic, ka viņu krūtīs iemājojis Vergīlija gars? Bet nekas gan nav amizantāk kā uzklausīt, ka viņi cits citu cildina, apbrīno cits cita panākumus zinātnē un cits citam pakasa muguru. Ja nu gadās, ka kāds, pie viņiem piederīgs, kļūdījies par kādu vārdiņu un kāds cits ar redzīgāku aci to ierauga — Herkuless man liecinieks! — kāda tad tūdaļ traģēdija, kāda šķēpu laušana, kāda brēka, kādi apvainojumi! Lai visu gramatiku dusmas vēršas pret mani, ja es te meloju! Man pazīstams kāds cilvēks, kas daudz ko zina — grieķiski, latīniski, matemātiku, filozofiju, medicīnu, un proti, to visu pamatīgi; viņam jau ir sešdesmit gadu, un būs jau vairāk nekā divdesmit gadu, kopš viņš, atmetis visas pārējās lietas, lauza galvu un nomocās ar gramatiku; par visu savu dzīves laimi viņš uzskatītu to, ja viņam būtu lemts dzīvot tik ilgi, kamēr izdotos gluži bez kļūdas noteikt, kā atšķiramas astoņas valodas daļas, ko līdz šim nedz grieķi, nedz latīņi nav spējuši paveikt pilnīgi. It kā te lieta būtu izšķirama arī ar karu, ja kāds dažreiz sajauc saikli ar apstākļa vardu! Šajā nolūkā — tā kā gramatiku ir tikpat daudz, cik gramatiku, pat vēl vairāk, jo mans draugs Alds180 vien ir izdevis vairāk nekā piecas, — minētais cilvēks nav palaidis garām nevienu, kas nebūtu izlasīta un izpētīta, lai cik tā būtu barbariska un pavirši sarakstīta. Ar skaudīgam acīm viņš uzlūko katru, lai cik aplami tas nopūlētos šajā arodā, nožēlojamās bailēs, ka tik kāds nenolaupa viņa slavu un neiet bojā tik daudzu gadu pūliņi. Sauciet to par neprātu vai muļķību, kā gribat, man vienalga! Tikai atzīstiet, ka manas labvēlības dēļ šis radījums, citādi visnožēlojamākais, pacēlies tādos laimības augstumos, ka savā stāvoklī negribēs mainīties ar Persijas ķēniņiem.