Mazāk man pateicības parādā dzejnieki, kaut gan tie savas profesijas dēļ ir manas partijas ļaudis. Taču dzejnieki, kā mēdz sacīt, ir brīva cilts, viņu vienīgais uzdevums ir iepriecināt muļķu ausis, proti, ar tīriem niekiem un smieklīgām pasakām.
Un tomēr ar šiem tukšajiem vārdiem, kas ir ļoti brīnumaini, viņi domā ne vien iegūt sev nemirstību un dieviem līdzīgu dzīvi, bet arī apsola to citiem. Patmīlība un Glaimotāja šai ļaužu kārtai ir draudzīgākas nekā pārējām, un neviens no mirstīgo cilts mani negodina vaļsirdīgāk un neatlaidīgāk.
Arī retori seko manai partijai, lai gan viņi bieži neiet taisnu ceļu, būdami paslepus uz vienu roku ar filozofiem. Ka viņi seko man, to ļoti labi pierada tas, ka viņi, atskaitot šādus tādus niekus, tik rūpīgi un tik daudz rakstījuši par prasmi jokot. Tas retorikas autors, kas veltīta Herennijam, lai viņš būtu kas būdams, muļķību uzskata par vienu no atjautības veidiem. Arī Kvintiliāns, izcilais retorikas mākslas skolotājs, sarakstījis par smiekliem veselu nodaļu, kas ir plašāka par «Iliadu». Retori Muļķībai ierāda tik svarīgu lomu, ka nereti tam, ko nevar novērst ar pierādījumiem, pietiek ar asprātīgu joku. Vai tad kāds var šaubīties par to, ka Muļķībai ir tiesības ar asprātīgiem izteicieniem radīt mākslīgi skaļus smieklus?
No tās pašas mīklas ir arī tie, kas cenšas iegūt nemirstīgu slavu ar grāmatu izlaišanu. Tiem visiem ļoti jāpateicas man, bet it īpaši tiem, kuri aptriepj papīru ar tīrām blēņām. Kas attiecas uz tiem, kuri raksta zinātniski tikai dažu mācīto atziņai un nenoraida nedz Persiju, nedz Lailiju181 kā vērtētājus, tad tie, man šķiet, ir vairāk nožēlojami nekā apskaužami, jo viņu dzīve ir nepārtraukta mocība. Tie piemetina, groza, svītro, pieraksta klāt, atkārto, pārkaldina no jauna savas domas, rāda tās saviem draugiem un glabā vēl deviņus gadus182, nebūdami nekad apmierināti ar savu darbu, dārgi samaksā par niecīgo balvu, proti, tikai par slavinājumu, tikai par dažu lasītāju atzinību, kaut gan šim darbam nav taupīts ne nomods, ne miegs, kas saldāks par visu, kaut gan nesti tik lieli upuri, lieti sviedri, ciestas mokas. Te vēl jāpievieno zaudētā veselība, grumbainā seja, redzes vājums vai pat aklums, nabadzība, sarūgtinājums, atteikšanās no visām baudām, priekšlaicīgs vecums, pāragra nāve un cits tamlīdzīgs. Lūk, ar kādiem ļaunumiem šis gudrinieks iedomājies nopirkt atzinību no viena vai otra pusakla muļķa. Toties cik daudz laimīgāks savā neprātā ir mans rakstnieks! Viņš nekvern pa naktīm pie lampas gaismas, bet nekavējoties met rakstos visu, kas iešaujas prātā, visu, kas pagadās spalvas galā, visus savus sapņojumus, — un tas maksa tikai mazliet papīra! Viņš zina gluži labi, ka pūlis, tas ir, muļķi un nevīžas, viņu jo vairāk slavēs, jo lielākas blēņas viņš sarakstīs. Kas gan viņam par daļu, ja kādi divi trīs mācītie, izlasījuši šo darbu, novērsīsies no tā ar riebumu? Kāda gan nozīme dažu prātnieku balsīm tik milzīgā pretkliedzēju barā?
Taču daudz viltīgāki ir tie, kas svešu izdod par savu. Viņi piesavina citu panākumus, kas gūti ar lielām pūlēm, paļaudamies, acīm redzot, uz to, ka, ja viņus apsūdzēs literārā zādzībā, tad vismaz kādu laiku viņi baudīs tas augļus. Ir vērts redzēt, kā viņi dižojas, kad tos atklāti slavē, kad pūlī ar pirkstu rāda — «tas, lūk, ir šis slavenais vīrs», kad grāmatnīcās tiek pārdoti viņu darbi un visu lapu priekšpusē lasāmi trīs vārdi, visbiežāk ārzemju, līdzīgi burvestības vārdiem. Ai nemirstīgie dievi! Kas gan cits kā tikai vārdi? Bez tam, ievērojot milzīgo pasaules plašumu, ir ļoti maz to, kuri dzirdējuši šos vārdus, bet vēl mazāk to, kuri viņus slavinātu, jo arī muļķiem katram ir sava garša. Bieži gadās tā, ka šie vardi ir izdomāti vai patapināti no seno rakstnieku darbiem. Viens lepojas ar Tēlemaha vardu, otrs sevi dēvē par Stenelu vai Lāertu, kāds cits — par Polikratu vai Trasimahu. Tikpat labi kāds no tiem varētu piedēvēt savas grāmatas hameleonam vai ķirbim vai, kā filozofi paraduši, apzīmēt savas grāmatas ar burtiem alfa, beta un tā tālāk. Bet visjaukākais ir tas, ka viņi savstarpējās vēstulēs, dzejolīšos un glaimīgos slavinājumos cits citu uzliela, muļķis — muļķi, nevīža — nevīžu. Šis ar savu labvēlību paaugstina draugu par Alkaju183, tas — par Kallimahu184, kāds cits ir pārāks par Marku Ciceronu un gudrāks par Platonu. Dažreiz tie sameklē pat pretrunātāju, lai vairotu savu slavu, sacenšoties ar viņu. Tad «sašķeļas šauboties tauta, jo izteiktas pretējas domas»185, turpretī abi vadoņi, labi veikuši cīņu, atkāpjas ar uzvaru, un nu abi var svinēt triumfu. Gudrais par to smejas kā par lielāko muļķību. Kurš gan to liedz? Toties pa to laiku manas labvēlības dēļ šie ļaudis dzīvo jauki un savos triumfos nemainīsies pat ar Šcīpioniem186. Lai gan šie mācītie vīri ar lielu patiku smejas par to visu un zobojas par citu neprātu, tomēr paši tie man ir parādā ne mazākā mērā. To taču viņi nevarēs noliegt, ja negribēs būt no visiem visnepateicīgākie.
Mācīto vīru vidū likumu pratēji prasa sev pirmo vietu, un neviens cits nav lepnāks par savām zināšanām ka viņi, kad cītīgi veļ Sīzifa akmeni187 un savārsta vienā un tajā pašā lietā simtiem likumu, kuriem ar lietu nav nekā kopīga, sakrauj veselām gubām paskaidrojumus un atziņas, rādīdami, ka viņu zinātne ir visgrūtākā no visam. Viņi domā, ka darbs, kas prasa vairāk pūļu, atnes tūliņ lielu slavu.
Šeit pievienosim tiem vēl dialektiķus un sofistus, ļaužu šķiru, kas ir daudz skaļāka par Dodones varu188 un spējīgāka sacensties pļāpībā ar divdesmit izlases sievām. Tomēr viņi būtu laimīgāki, ja būtu tikai runīgi un nebūtu arī ķildīgi. Bet viņi ir tiktāl ietiepīgi, ka lauž šķēpus par kazas vilnu un ķildodamies bieži atstāj novārtā patiesību. Tomēr viņu patmīlība padara tos laimīgus: apbruņoti ar dažiem siloģismiem, tie iedrošinās nekavējoties sākt cīņu ar kuru katru un par kuru katru lietu. Viņu neatlaidība dara tos neuzvaramus, kaut arī tiem stāvētu pretim Stentors189.
Pēc viņiem seko filozofi, cienīgi ar savu bārdu un mēteli. Viņi vienīgi sevi uzskata par gudriem, bet pārējos mirstīgos pielīdzina klīstošām ēnām. Cik tīkami viņi murgo, kad paši rada neskaitāmas pasaules, izmēri kā ar īkšķi vai ar diegu Sauli, Mēnesi, zvaigznes, apļus, izskaidro zibeņu, vēju, aptumsuma un citu neizskaidrojamu parādību cēloņus, ne par ko nekad nešaubīdamies, it kā būtu uzskatāmi par pasaules arhitekta noslēpumu pārzinātājiem, kuri atnākuši pie mums no dievu padomes. Tomēr daba lepnīgi smejas par viņiem un viņu filozofiskajiem minējumiem. Viņu zinātnē nav nekā pilnīgi droši pamatota; šim apgalvojumam pietiekami labs pierādījums ir tas, ka viņu vidū par atsevišķām lietām noris nebeidzami strīdi. Kaut gan viņi nezina gluži nekā, tomēr iedomājas sevi par tādiem, kuri zina visu. Viņi nepazīst paši sevi. Dažreiz tie neredz bedri vai akmeni savā priekšā vai nu tādēļ, ka ir tuvredzīgi, vai arī tādēļ, ka ar savām domām ir kaut kur citur. Un tomēr viņi apgalvo, ka redzot lietu jēdzienus, universālijas190, lietu būtiskās formas, pirmmatērijas, lietu būtību, īpašības bez priekšmeta, — tās ir tik smalkas lietas, ka pat Linkejs, man šķiet, nespētu tās nošķirt citu no citas. Tāpēc jau atkal minētie filozofi ar nicināšanu noraugās uz vienkāršajiem ļautiņiem, sakrāvuši vienu uz otra trīsstūrus, četrstūrus, aploces un tamlīdzīgas matemātiskas figūras, izveidojot no tā visa kaut ko līdzīgu labirintam. Tāpat mūsu filozofi rīkojas ar burtiem. Sakārtojuši tos it kā kaujas gatavībā, viņi liek tiem izvērsties drīz uz vienu, drīz uz otru pusi un ar šādu rīcību kaisa smiltis acīs tumšām tautas masām. Netrūkst viņu vidū arī tādu, kuri, vērodami zvaigžņu ceļus, pareģo nākotni un sludina tādus brīnumus, ko nespēj rādīt pat maģijas meistari, un atrod laimīgā kārtā cilvēkus, kas tam visam arī tic.