Varbūt būtu ieteicamāk paiet garām teologiem klusējot, nemaz nekustināt šo smirdošo Ķamarinas purvu un neaiztikt šo anagīru. Minētā ļaužu šķira ir brīnum uzpūtīga un ātri sakaitināma. Tiklīdz nepiesargāsies — te metīsies pret tevi bariem vien ar neskaitāmiem secinājumiem un piespiedīs tevi atsaukt savas domas, bet atsaukšanas gadījumā nekavējoties izsludinās tevi par ķeceri. Ar šo zibeni tie mēdz iedzīt bailes, ja kāds tiem nepatīk. Lai gan viņi mazāk nekā jebkurš cits atzīst manu labvēlību, tomēr arī viņi man daudz pateicības parādā. Pakļāvušies savas Patmīlības ietekmei, tie dzīvo laimīgi kā trešajās debesīs, noskatās no augšas uz citiem mirstīgajiem dzīvnieciņiem, kas rāpo virs zemes, un gandrīz vai nožēlo tos. Bruņojušies it kā kaujas gatavībā ar maģistrālajām definīcijām, secinājumiem, viegli izskaidrojamām un sarežģītām propozīcijām, viņi prot tik veikli atrast sev patvērumu, ka tos nevarētu sapīt pat Vulkāna tīklos191, jo tie prastu aizlavīties no turienes ar žigli izdomātiem ieganstiem, kas visus mezglus pārcērt vieglāk nekā Teneda cirvis192, jo viņu ieroči ir kaldināti no mākslīgi sagudrotiem vārdiem un dīvainām skaņām. Turklāt tie gluži patvaļīgi izskaidro dziļākos noslēpumus: kā radīta un iekārtota pasaule; pa kādām notekām grēka traips aizplūdis uz vēlākām paaudzēm; kādā kārtā, kādā mērā, kādā laikā jaunavas klēpī izveidojies Kristus; kādējādi svētā vakariņā akcidences pastāv bez rezidences (Kāds no sholastiskās teoloģijas prātojumiem, ko varētu tulkot arī šādi: «kādējādi svētā vakariņā pazīmes pastāv bez matērijas». — Tulk.)
Bet tie visi ir nodriskāti temati. Te būs citi jautājumi, kas piemēroti lieliem un apgaismotiem, kā viņus sauc, teologiem. Tiklīdz sāk iztirzāt tos, tā šie tūdaļ ceļas kājās. Kādā mirklī īsti notikusi dievišķā radīšana? Vai Kristus cēlies no vairākām laulībām? Vai iespējams apgalvojums, ka dievs tēvs ienīst savu dēlu? Vai dievs varēja parādīties sievietes, velna, ēzeļa, ķirbja, akmens veidā? Kādējādi tad ķirbis būtu varējis sprediķot, darīt brīnumus, tikt krustā sists? Ko būtu svētījis Pēteris, ja tas būtu svētījis tajā brīdī, kad Kristus miesa karājās pie krusta? Vai varētu teikt, ka Kristus tajā pašā laikā bija cilvēks? Vai arī pēc augšāmcelšanās vajadzēs ēst un dzert? Laikam jau tie grib viņā saulē nodrošināties pret badu un slāpēm!
Ir arī citas āķīgas blēņas, daudz āķīgākas vēl par šīm, — par mirkļiem, par jēdzieniem, par attieksmēm, par veidiem, par lietu būtību, par īpašībām bez priekšmeta, — ko neviens nevar uztvert ar acīm, vismaz tad ne, ja tam nepiemīt tik lielā mērā Linkeja īpašības, ka tas caur dziļāko tumsu redz to, kas nekur nepastāv. Piemetiniet tam visam vēl viņu prātulas, tik paradoksālas, ka tie stoiķu izteicieni, ko dēvē par paradoksiem, šķiet tīrā vienkāršība un tirgus prece. Tā, piemēram, mazāks grēks ir nokaut tūkstošiem cilvēku nekā svētdienā salāpīt nabagam kurpi vai arī — drīzāk var likt aiziet bojā visai pasaulei ar visu munīciju un bagāžu, kā mēdz sacīt, nekā izteikt vissīkāko nepatiesībiņu. Jau tā āķīgās āķības padara vēl āķīgākas neskaitāmie sholastiķu virzieni, tā ka vieglāk ir tikt laukā no labirinta nekā no reālistu, nominālistu, tomistu, albertistu, okanistu, skotistu cilpām193, jo es te vēl nenosaucu visas sektas, tikai galvenākās. Tajās visās ir tik daudz pārgudrību, tik daudz grūtību, ka, manuprāt, pašiem apustuļiem būtu nepieciešams pavisam citāds gars, ja tie uzsāktu cīņu pret šīs jaunās cilts teologiem.
Pāvils bija stiprs savā ticībā; bet, kad viņš teica: «Ticība ir paļaušanās uz lietām, kas cerējamas, un pārliecināšanas par tām, kas neredzamas,» — tad ar šo definīciju ieviesa pārāk maz meistariskas skaidrības. Šis pats apustulis bija arī dedzīgs kristīgās mīlestības sludinātājs, taču viņš nav pratis to nedz dialektiski sadalīt, nedz definēt «Pirmajā korintiešiem rakstītajā vēstulē» 13. nodaļā. Apustuļi svētbijīgi svinēja svēto vakariņu, un tomēr, ja tiem prasītu par vārdiem — no kā un kam, par transsubstanciāciju194, par veidu, kādā viens un tas pats ķermenis atrodas dažādās vietās, par Kristus miesas īpatnībām debesīs, pie krusta un svētā vakariņa sakramentā, kurā mirklī notiek transsubstanciācija, jo svētie vārdi, kas to panāk, tiek teikti zināmā laika sprīdī, tad es domāju, ka šie apustuļi neatbildētu ar tādu precizitāti, ar kādu skotidi to visu izskaidro un definē. Apustuļi zināja arī Jēzus māti, bet kurš no viņiem tik filozofiski kā mūsu teologi noskaidrojis, kādējādi viņa bijusi pasargāta no Ādama traipa. Pēteris saņēma atslēgas, un viņš tās saņēma no tā, kurš nesniegs tās necienīgam, bet es šaubos, ka viņš jebkad būtu sapratis to smalko izdomu, ka pie zinātnes atslēgas var tikt arī tas, kam nav nekā kopīga ar zinātni. Apustuļi kristīja ļaudis malu malās, un tomēr tie nekad nav mācījuši, kādi ir kristības formālie, materiālie, iedarbīgie un augstākie cēloņi; viņi nekad nav runājuši par iznīcināmam un neiznīcināmām zīmēm195: Viņi pielūdza dievu savā garā saskaņā ar evaņģēlija vārdiem: dievs ir gars, un tiem, kas viņu pielūdz, būs viņu pielūgt garā un patiesībā. Bet viņiem, liekas, vēl nav bijusi atklāsme, ka jāpielūdz kāds ar ogli uz dēļa gabala uzmests attēliņš kā pats Kristus, ja tam ir trīs pazīmes: divi pacelti pirksti, necirpti mati un svētuma stari ap pakausi. Kas gan var saprast to, nenosēdējis trīsdesmit sešus gadus no savas dzīves pie Aristoteļa fizikas un metafizikas un pie Dunsa Skota?
Apustuļi vairākkārt runā par žēlastību, bet nekad nešķir par neko doto žēlastību no dāvināmas žēlastības. Viņi mudina gan uz labiem darbiem, taču nenošķir teicamu darbu no teicami iedarbīga nodarījuma. Tie visnotaļ iesaka žēlsirdību, bet neatšķir dāvāto no iegūtās, arī neiztirzā, vai tā ir gadījuma pazīme vai būtiska, radīta vai neradīta. Tie ienīst arī grēku. Bet, lai es nomirstu uz vietas, ja viņi varēja zinātniski definēt, kas īsti ir tas, ko mēs saucam par grēku, nebūdami skotistu gara apdvesti! Mani nepārliecinās, ka Pāvils — no šā viena zināšanām jau vien var spriest par visiem citiem apustuļiem! — būtu vairākkārt nosodījis jautājumus, iztirzāšanas, ģenealoģijas un to, ko viņš sauc par vārdu karu, ja būtu iedziļinājies šajās atjautībās. Te vēl jāievēro tas, ka viņa laikā visi strīdi un cīņas bija zemnieciski un vienkārši, ja tos salīdzina ar mūsu mācīto teoloģijas doktoru izsmalcinātību, kas sasniedz Hrīsipa196 augstumus.