Patiesības labā jāsaka, ka šeit minētie teologi bija pārāk kautrīgi, lai pārmestu apustuļiem, ja tie varbūt kaut ko nav sarakstījuši visai eleganti un ne visai zinātniski, bet piešķīra tam labvēlīgu izskaidrojumu. To viņi, acīm redzot, darīja cieņas dēļ pa daļai pret senajiem rakstiem, pa daļai pret apustuļu vārdu. Būtu patiešām pārāk netaisnīgi prasīt no apustuļiem tādas lietas, par kurām tie no sava skolotāja nekad nav dzirdējuši pat ne vārda. Ja tādas sastopamas Hrīsostoma, Basilija un Hieronima197 rakstos, tad šie ļaudis apmierinās ar piezīmi: tas netiek atzīts. Šie baznīcas tēvi ir atspēkojuši vairāk ar savu dzīvi un saviem brīnumiem, nevis ar siloģismiem ne tikai pagānu filozofus, bet arī jūdus, kuri loti sīksti turas pie savām īpatnībām, taču neviens gan no tiem nebūtu bijis spējīgs izprast kaut vai vienu no Dunsa Skota loģikas savārstījumiem. Bet kurš pagāns tagad, kurš ķeceris nekavējoties nepiekāpsies pret tik daudziem nenojaušamiem izsmalcinājumiem, ja tas nav tik stulbs, lai tos nesaprastu, vai tik nekautrīgs, lai par tiem zobotos, vai apgādāts ar tādām pašām cilpām, lai būtu līdzvērtīgs cīņā. Tādā gadījumā saskrietos it kā burvis ar burvi un abi cīkstoņi būtu bruņoti ar apburtiem zobeniem: tad notiktu tas pats, kas notika ar Pēnelopes audekla aušanu198.
Kristieši, manuprāt, rīkotos prātīgi, ja sūtītu pret turkiem un saracēņiem nevis tos varenos karapulkus, kas jau sen cīnās pret tiem ar mainīgiem panākumiem, bet gan trokšņainos skotistus, neatlaidīgos okanistus un neuzvaramos albertistus kopā ar visu sofistu baru. Tad viņi redzētu, man šķiet, no visām visjaukāko sadursmi un vēl nepieredzētu uzvaru. Vai gan kāds jau būtu tik sastindzis, ka to neiekvclinātu viņu asprātības uguns? Vai gan kāds būtu tik truls, ka nebūtu sajūsmināts par viņu asprātību, un tik redzīgs, ka tie to neietītu pat vislielākajā tumsā?
Bet man šķiet, ka jūs to visu uzskatāt tikai par joku. Protams, tas nav nekāds brīnums. Arī starp pašiem teologiem ir vīri, kas pazīst īsto zinātni un kas pret šīm teologu pārgudrajām spriedelēšanām, kā viņi tās dēvē, jūt riebumu. Viņu vidū ir arī tādi, kuri uzlūko šādu rīcību par negantu svētuma apgānīšanu un par vislielāko bezdievību, ar tik netīru muti runāt par neizdibināmiem noslēpumiem, kas drīzāk pielūdzami nekā iztirzājami, apspriest tos ar atjautībām, kas aizgūtas no pagāniem, tik iedomīgi definēt tos un nonievāt dievišķās teoloģijas cieņu ar tik novazātiem, pareizāk sakot, ar tik nepieklājīgiem vārdiem un prātojumiem. Bet tomēr paši tie jūtas sevišķi laimīgi, pat aplaudē sev. Nodarbodamies dienām un naktīm ar šiem jaukajiem niekiem, tie neatrod pat tik daudz laika, lai kaut reizi varētu atvērt evaņģēliju vai Pāvila vēstules. Blēņodamies skolās ar šiem niekiem, viņi iedomājas, ka ar saviem siloģismu stabiem atbalstīs baznīcu, kurai citādi draud sabrukums, — tāpēc kā Atlants199 dzejnieku teiksmās uz saviem pleciem balsta debesu jumu. Iedomājieties vien, cik daudz prieka viņiem top sagādāts, kad viņi veido un pārveido pēc savas patikas svētos rakstus, it kā tie būtu no vaska, kad viņi savus bībeles izskaidrojumus, ko parakstījuši daži sholastiķi, prasa uzskatīt par svarīgākiem nekā Solona200 likumus vai pāvestu bullas, kad viņi uzmetas par cenzoriem visai pasaulei un prasa tūliņ atteikties no visa, kas nesaskan uz mata ar viņu skaidriem un neskaidriem izskaidrojumiem. Tad viņi gluži kā orākula balsī pasludina: šī doma ir piedauzīga; šeit maz godbijības; šī doma ķecerīga; tas labi neskan. Tādējādi ne kristība, ne evaņģēlijs, ne Pāvils vai Pēteris, ne sv. Hieronims vai Augustīns, protams, ne arī pats Akvīnas Toms, lielais Aristoteļa cienītājs, nevar radīt īstu kristieti, ja nenāk klāt bakalauru201 atziņa — šie taču tik asprātīgi prot spriedelēt! Kurš gan varētu iedomāties, ka tas nebūtu kristietis, kas uzskatītu šos divus teikumus — «naktspod, tu smirdi» un «naktspods smird», tāpat «katliņš vārās» un «katliņš verd» — par gluži vienlīdzīgiem nozīmē, ja to mums nebūtu pierādījuši slavenie prātnieki?202 Kurš būtu atbrīvojis baznīcu no tik lieliem un tumšiem maldiem, ko neviens nekad nebūtu pat lasījis, ja tie nebūtu publicēti un apzīmogoti ar lieliem universitātes zīmogiem?203 Patiešām, tie ir ļoti laimīgi, kuri var nodarboties ar šādām lietām! Cik sīki turklāt un pamatīgi tie attēlo visus apstākļus un notikumus ellē, it kā būtu izcietuši ilggadēju sodu šajā republikā! Piedevām tie pēc savas gaumes rada jaunas debesu sfēras204, pievienojot vēl kādu ļoti plašu un jauku, protams, lai svētlaimīgajām dvēselēm netrūktu vietas, kur ērti pastaigāties, sarīkot dzīres vai spēlēt bumbu. Ar šādiem un vēl daudziem citiem tamlīdzīgiem niekiem ir tā pārblīvētas un pārpildītas viņu galvas, ka, manuprāt, Jupitera smadzenes nebija tik grūtas, kad tas, dzemdējot Pallādu, aicināja palīgā Vulkānu205.
Tāpēc nebrīnieties, redzot, ka publiskos disputos viņu galvas rūpīgi nosietas ar vairākām saitēm, jo citādi tās noteikti pārsprāgtu.
Arī es pati bieži vien nevaru valdīt smieklus, ka viņi tikai tad uzskata sevi par lieliem teologiem, kad viņu runa kļūst augstākā mērā barbariska un riebīga, kad viņi sāk tā buldurēt, ka to var saprast tikai bulduris. Viņi taču par dziļdomību sauc to, ko vienkāršais cilvēks nemaz nevar saprast! Viņi taču apgalvo, ka pakļaušanās gramatikas likumiem nav savienojama ar svēto rakstu cieņu! Dižena, protams, ir teologiem cieņa, ja vienīgi viņiem ir tiesības runāt kļūdaini, lai gan tās viņiem ir kopīgas ar daudziem vienkāršiem ļaudīm. Beidzot viņi uzskata sevi bezmaz vai par dieviem, kad tos tik godbijīgi sveicina: «Mūsu mācītāji!» Šajos vārdos tie ierauga kaut ko līdzīgu jūdu tetragrammai.206 Tāpēc, viņi domā, būtu pieklājīgi vārdus «mūsu mācītājs» rakstīt tikai ar lielajiem sākuma burtiem. Bet, ja kāds pārgrozītu vārdu kārtību, tad tas būtu noziedzies teoloģiskās majestātes apvainošanā.
Minēto labklājībai vistuvāk stāv tie ļaudis, kurus vispār dēvē par dievbijīgiem un mūkiem. Tomēr abas šīs iesaukas nav pareizas, jo, pirmkārt, laba tiesa no viņiem ir pavisam tālu no dievbijības, otrkārt, šī ļaužu šķira sastopama visās malās. Es nezinu, kas būtu nožēlojamāks par šiem ļaudīm, ja es nebūtu nākusi tiem dažādos veidos palīgā. Lai gan visi tā ienīst šās sugas ļaudis, ka pat nejaušu sastapšanos ar tiem uzskata par ļaunu priekšvēstnesi, tomēr paši viņi ir vislieliskākajās domās par sevi. Vispirms viņi uzskata par augstāko dievbijības pakāpi to, ja viņi neko nezina un viņu nevīžība sniedzas pat līdz lasītneprašanai. Tālāk, kad tie baznīcās nobrēc kā ēzeļi savus noskaitītos, bet nesaprastos psalmus, tie domā, ka sagādājuši svēto ausīm lielu labpatiku. Starp viņiem ir daudzi, kas izdevīgi izmanto savu netīro sēru tērpu un savu ubadzību un durvju priekšā ar skaļiem māvieniem neatlaidīgi prasa maizi; nav pat tādas mājvietas, tādu pajūgu un kuģu, ko tie neielenc, bez šaubām, sagādājot lielus zaudējumus citiem ubagiem. Lūk, tādā kārtā šie lāga vīri ar savu netīrību, nevīžību, rupjību, bezkaunību atgādina mums, kā mēdz teikt, apustuļus. Kas gan var būt jaukāks kā redzēt to, ka viņi dara visu saskaņā ar mūku noteikumiem, it kā ievērodami matemātisku noteiktību, ko pārkāpt būtu noziegums? Cik mezglu jābūt pie kurpēm, kādā krāsā jostai, cik krokām jābūt svārkos, kādas drānas un cik platai jābūt jostai, kāda veida un tilpuma kapucei, cik pirkstu platai tonzūrai, cik stundu jāguļ. Kurš gan neredz, cik šī vienlīdzība ir nevienlīdzīga, ja pastāv tik liela dažādība ķermeņa uzbūvē un uzskatos?