Un tomēr šo blēņu dēļ viņi ne vien citus noniecina, bet arī savstarpēji cits citu nicina, un šie cilvēki, kas atklāti atzīst apustuļu lēnprātību, sper zemes gaisā, ieraugot citādi apjoztu tērpu un mazliet tumšāku krāsu. Šo vidū redzami daži tik stingri reliģijas ievērotāji, ka tie tikai virssvārkiem lieto rupju drēbi, bet apakšā pavelk mīkstu, turpretī citiem virstērps ir audekla, apakšējais — vilnas. Citi savukārt bīstas pieskarties naudai gluži kā indei, toties nebīstas nedz no vīna, nedz arī no pieskaršanās sievietēm. Galu galā viņi rūpējas tikai par to, lai nekas neiejaucas viņu dzīves veidā. Visi viņi tiecas nevis uz to, lai būtu līdzīgi Kristum, bet gan uz to, lai nebūtu līdzīgi cits citam. Viņi par lielu laimi uzskata dažādas iesaukas: tā, piemēram, daži lepojas ar «virves nēsātāju» nosaukumu, taču arī starp virves nēsātājiem ir koleti, minorīti, minimi un bullisti. Tad seko benediktieši, bernardieši, briģitieši, augustīnieši, vilhelmisti, jakobīti, — it kā būtu par maz, ja sevi dēvētu par kristiešiem.
Liela daļa no viņiem ir tiktāl pārliecināti par savu lūgšanu pareizīgumu un ļaužu nostāstu patiesīgumu, ka ieskata debesu priekus vien kā nepietiekami cienīgu balvu par tik svarīgiem nopelniem. Viņi nemaz nedomā par to, ka Kristus, neievērodams to visu, vērtēs viņus pēc savas galvenās prasības, proti, pēc kristīgās mīlestības. Viens rādīs savu kuņģi, piebāztu ar visādām zivīm, otrs izbērs simts mērus psalmu, trešais noskaitīs tūkstošiem gavēņu dienu un atzīs, ka pēc gavēšanas tikpat daudz reižu bezmaz pārsprādzis no viena paša brokasta, ceturtais ieradīsies ar tādu lūgšanu kaudzi, ko nespēs aizvest pat septiņi preču kuģi. Kāds cits leposies ar to, ka sešdesmit gadu laikā nav pieskāries naudai, neaizsedzot pirkstus ar divkāršiem cimdiem; kāds cits atkal pienesīs kapuci, tik netīru un tauku, ka to neviens matrozis nesegtu galvā; cits atgādinās, ka viņš vairāk nekā vienpadsmit piecgades dzīvojis līdzīgi sūklim, mūžam piesaistīts vienai un tai pašai vietai; cits atsauksies uz to, ka viņam aizsmakusi balss no pastāvīgas psalmu dziedāšanas; cits — vēl uz to, ka vientulības dēļ kritis miega slimībā; cits beidzot mās, ka klusēšanas dēļ zaudējis valodu.
Bet Kristus, pārtraukdams šo plātīšanos, kura citādi nebeigtos, iesauksies: «No kurienes nāk šī jaunā jūdu cilts? Es patiešām atzīstu tikai savus norādījumus, bet vienīgi par tiem es nekā nedzirdu. Kādreiz es atklāti, nelietojot nekādu līdzību aizsegu, apsolīju sava tēva mantojumu nevis kapucēm, lūgšanām vai gavēņiem, bet kristīgās mīlestības pienākumiem. Es nepazīstu tos, kuri tā dižojas ar saviem darbiem! Lai šie ļaudis, kas grib izlikties svētāki par mani, ieņem, ja viņiem tīk, abraksasiešu207 debesis vai liek uzcelt jaunas debesis tiem ļaudīm, kas vērtē savas sīkās tradīcijas augstāk par maniem norādījumiem.» Kad šie mūki dzirdēs to un redzēs, ka priekšroka dota matrožiem un važoņiem, tad jūs varat iedomāties, ar kādām sejām tie uzlūkos cits citu. Taču pagaidām tie manas labvēlības dēļ jūtas laimīgi savās cerībās.
Lai gan mūki nepiedalās sabiedrības dzīvē, tomēr neviens neiedrošinās tos nonievāt, it īpaši ubagmūkus, jo viņiem zināmi visu ļaužu noslēpumi grēku sūdzēšanas dēļ, kā viņi to sauc. Tiesa gan, viņi nedrīkst tos izpaust, ja vien tas nenotiek dzērumā, kad tie grib papriecāties ar omulīgām tenkām; viņi gan nenosauc darītājus īstā vārdā, toties liek tos noprast sakarā ar apstākļiem. Bet, ja kāds aizkaitina šos sirseņus, tie krietni atriebjas ļaužu sanāksmēs, nozākādami savu ienaidnieku aplinkiem vārdiem, tik caurspīdīgiem, ka jābūt stulbam, lai tos nesaprastu. Un tie nerimstas ātrāk riet, iekams jūs neiegrūdiet tiem rīklē kumosu208.
Sakiet man, kādu komēdiju aktieri, kādu klaigātāju jūs atradīsiet, ko varētu salīdzināt ar šiem smieklīgajiem sprediķotajiem, kuri tomēr tik apbrīnojami un jauki atdarina visus retoru norādījumus daiļrunātājiem? Mūžīgais dievs, kā tie žestikulē! Cik veikli paceļ savu balsi! Kāda tiem melodeklamācija, un kā tie dižojas! Kā laiku pa laikam mainas viņu sejas izteiksme, un kā ar savu kliegšanu tie pilda visu dievnamu! Un šāda veida daiļrunas prasmi, šādu noslēpumainu recepti mūks manto no mūka. Lai gan man pašai nav ļauts zināt par šo noslēpumu, tomēr es runāšu par to, pamatodamās uz minējumiem.
Vispirms viņi piesauc dievu, kā to darīja senie dzejnieki. Pēc tam, runājot par žēlsirdību, viņi smeļ savu ievadu no Ēģiptes Nīlupes; lai izskaidrotu krusta mistēriju, viņi laimīgi iesāk ar babiloniešu drakonu Bēlu. Sākot disputu par gavēšanu, viņi iziet no divpadsmit zodiaka zīmēm, bet, runādami par ticību, viņi ievadā gari tērgā par apļa kvadratūru.
Es pati esmu dzirdējusi kādu ārkārtīgi lielu muļķi — pārteicos, gribēju teikt — gudro, kurš kupli apmeklētā sapulcē sprediķoja par svētās trīsvienības mistēriju. Gribēdams parādīt savu neparasto izglītību, kā arī apmierināt teologu ausis, viņš uzsāka gluži jaunu ceļu, runādams par burtiem, zilbēm, teikuma daļām, pēc tam pāriedams uz subjektu un verbu saskaņu, uz adjektīviem un substantīviem. Visi brīnījās, un daži atkārtoja pie sevis Horācija vārsmu: «Ko nozīmē viss šis apnicīgais savārstījums?» Beidzot viņš pierādīja, ka gramatikas elementi norāda visu trīsvienības priekšstatu tik izteiksmīgi, ka neviens matemātiķis nevarētu to iztēlot skaidrāk savos zīmējumos smiltīs. Šis augstais teologs bija tā svīdis veselus astoņus mēnešus, lai sastādītu šo runu, ka pat šodien vēl ir aklāks par kurmi, un nav nekāds brīnums, jo viss viņa acu gaišums izlietots gara darbības asināšanai. Tomēr šis cilvēks nenožēlo savu aklumu, jo ir pārliecināts, ka diezgan lēti nopircis tādu slavu.
Esmu dzirdējusi kādu citu teologu, — tam jau ir astoņdesmit gadu, bet vēl tik dziļdomīgs, ka to varētu uzskatīt par pašu Dunsu Skotu, kurš augšāmcēlies no miroņiem. Noskaidrodams Jēzus vārda mistēriju, viņš pierādīja ar apbrīnojamu asprātību, ka pašos šā vārda burtos rodams viss, ko var teikt par Jēzu. Proti, tā kā šim vārdam ir tikai trīs locījumu formas, tad tas ir skaidrs dievišķās trīsvienības pierādījums. Tālāk, tā kā pirmais locījums «Jēsus» norobežojas ar burtu «s», otrais «Jēsum» — ar burtu «m», trešais «Jēsu» — ar burtu «u»209, tad te saskatāms neizsakāms noslēpums, proti, šie trīs burti norāda uz to, ka Jēzus ir pirmais (summas), vidējais (medius) un pēdējais (ultimus). Atlika vēl kāda cita mistērija, vēl noslēpumaināka par šo, ko vajag novērst ar matemātisku apsvērumu. Viņš sadalīja Jēzus (Jēsus) vārdu divās līdzīgās daļās, izmetot burtu «s», kas stāv vārda vidū. Tālāk viņš norādīja, ka burtu «s» ebreju valodā dēvē par «sin», bet «sin» skotu valodā, man šķiet, nozīmē «grēku», — tad nu no tā izrietot skaidri un gaiši, ka Jēzus esot tas, kas izdeldējis pasaules grēkus. Šis nedzirdētais ievads sacēla tādu pārsteigumu visos klātesošos, it īpaši teologos, ka ar viņiem notika gandrīz tas pats, kas senatnē ar Niobi210. Tobrīd ar mani bezmaz atgadījās tā kā ar zināmo vīģes koka Priapu, kurš sev par lielu ļaunumu noskatījās uz Kanīdijas un Sagānās211 nakts upuriem. Patiešām pilnīgi pamatoti.