Vai gan jebkad slavenais grieķis Dēmostens un slavenais romietis Cicerons sagatavojis šādus ievada vārdus"? Abi minētie uzskatīja par lielu kļūdu tādu ievadu, kas tik tālu novirzījās no temata, jo tādējādi nerīkojas pat cūkgani, acīm redzot, sekodami dabas skolai. Bet šie mācītie mūki ir tajā pārliecībā, ka tā saucamie viņu priekšvārdi tikai tad būs augstā dailrunas pakāpē, ja tiem nebūs nekāda sakara ar pārējo runas saturu, lai klausītājs, dažkārt brīnīdamies, murminātu pie sevis: «Kurp steidzas viņš tagad tik pēkšņi?»
Pēc tam, treškārt, it kā atstāstījuma veidā viņi kaut ko paskaidro no evaņģēlija, bet steigšus, tā garām ejot, lai gan viņiem par to vien bija jārunā. Ceturtkārt, it kā jau tēlojot citu lomu, viņi cilā teoloģisku jautājumu, kam bieži vien nav nekāda sakara nedz ar zemi, nedz ar debesīm. Taču arī to viņi uzskata par dailrunas mākslas sastāvdaļu. Un, lūk, te viņi paceļ savu teoloģisko seju un piebļauj ausis ar lieliskiem tituliem: cienījamie mācītāji, augstie mācītāji, serafiskie mācītāji, ļoti augstie mācītāji, svētie mācītāji, neatspēkojamie mācītāji. Tad viņi apber nepiedzīvojušos ļautiņus ar siloģismiem, lielajiem un mazajiem, ar secinājumiem, korollārijiem212, novazātām supozīcijām un vairāk nekā sholastiskām blēņām. Atliek vēl piektais akts, kurā vajag parādīt daiļrunas mākslas visaugstāko pakāpi. Šeit nu daiļrunātāji ceļ priekšā kādu muļķīgu un nejēdzīgu pasaciņu, kas patapināta, kā man šķiet, no «Vēstures spoguļa» vai «Romiešu varoņdarbiem»213, iztirzādami to alegoriski, tropoloģiski un anagoģiski. Tādā veidā viņi pabeidz savu himeru214, kura pārspēj pat to, ko savā attēlojumā sniedza Horācijs, rakstīdams: «Ja reiz tāds gleznotājs rastos, kas vēlētos cilvēka galvai Pievienot kumeļa kaklu» — utt.
Toties viņi ir dzirdējuši, nezinu gan, no kā, ka runa jāuzsāk mierīgi, nepaceltā balsī, un tādēļ viņi iesāk tik klusi, ka paši nedzird savu balsi: it kā būtu jācenšas runāt tā, lai neviens nedzirdētu. Tāpat viņi ir dzirdējuši, ka ļaužu siržu aizkustināšanai jāpaceļ runātāja balss, un tādēļ, vispār runājot rāmi, viņi laiku pa laikam paceļ savu balsi līdz briesmīgam brēcienam, pat tad, kad tas nepavisam nav vajadzīgs. Jūs būsiet pārliecināti, ka šim cilvēkam nepieciešams līdzeklis pret ārprātu, jo viņš nemaz nerunā, bet kliedz. Turklāt viņi vēl ir saklausījušies, ka runātājam jāiesilst pakāpeniski, tāpēc, kaut kā tikuši galā ar ievada atsevišķām daļām, viņi sāk kliegt cik spēdami, kaut gan pati lieta būtu pavisam auksta, pat nobeidz tā, it kā izlaistu garu. Galu galā viņi ir iekaluši galvā to, ka daiļrunātāji iesaka smieklus; viņi iziet uz tiem un paši iepin visādus jokus. Ai mīļā Afrodīte, kādus jokus! Tik gaumīgus un tik pielāgotus, ka jūs varētu tieši teikt — «ēzelis pie liras». Viņi reizēm arī iekož, bet tā, ka drīzāk kutina, nekā ievaino. Viņi glaimo ļaudīm visvairāk tad, kad šķietami grib tiem «teikt savu patiesību». īsi sakot, visa viņu rīcība ir tāda, ka jūs teiksiet — tie bijuši mācībā pie tirgus klaigātājiem, kuri stāv nesalīdzināmi augstāk par viņiem. Lai gan jāsaka, ka viņi cits citam ir tik līdzīgi, ka grūti būs pateikt, vai šie pie tiem vai tie pie šiem mācījušies savu daiļrunas mākslu. Un tomēr šie atrod tādus klausītājus, protams, manis dēļ, kuri iedomājas dzirdam īstus Dēmostenus un Ciceronus. Tādi ļaudis galvenokārt ir tirgoņi un sieviņas. To ausīm mūsu daiļrunātāji cenšas it sevišķi izpatikt. Tirgotāji cienī tos un par savu apglaimošanu mēdz atmest tiem kādu mazumiņu no savas sliktā ceļā iegūtās peļņas, sieviņas savukārt tos mīl daudzu citu iemeslu dēļ, it īpaši tādēļ, ka pie viņu krūts mēdz izgāzt dusmas pret saviem vīriem. Es domāju, jūs tagad sapratīsiet, cik daudz man parādā šī ļaužu šķira, kas ar savām svētulīgajām ceremonijām, smieklīgajām blēņām un skarbajiem kliedzieniem pakļauj mirstīgos savai tirānijai, iedomādamies sevi par Pāviliem un sv. Antonijiem.
Tagad es labprāt atstāju šos komediantus, kuri tikpat nepateicīgi noliedz manu labvēlību, cik nekrietni prot liekuļot dievbijību.
Es jau ilgu laiku gribēju jums teikt dažus vārdus par valdniekiem un augstiem galminiekiem, kas mani godina ļoti vaļsirdīgi, kā tas pieklājas brīviem ļaudīm. Kas gan notiktu ar viņiem, ja tiem būtu kaut pusunce veselā saprāta? Cik drūma un neapskaužama būtu viņu dzīve! Neviens gan negribētu iegūt valsts varu pat ar nepatiesu zvērestu vai tuva radinieka noslepkavošanu, ja būtu apsvēris, kādu milzīgu nastu uzņemas uz saviem pleciem tas, kurš grib patiesi valdīt.
Tam, kurš saņem valdības grožus, jārūpējas nevis par savām privātajām, bet gan par vispārības lietām, jāievēro tikai sabiedrības intereses. Tas nedrīkst atkāpties ne par pirksta platumu no tiem likumiem, ko pats ierosinājis un kas pašam jāpilda; tas ir atbildīgs par visu valstsvīru un ierēdņu godīgumu, tas viens ir izvirzījies, visiem acu priekšā un var kā glābēja zvaigzne nest cilvēcei laimi un savu nevainojamo tikumu vai kā draudīga komēta radīt visiem vislielākos ļaunumus. Viņa pavalstnieku netikumi nav nedz tik jūtami, nedz arī tik plaši zināmi citiem. Turpretī valdnieks sava augstā stāvokļa dēļ ir tik redzamā vietā, ka vismazākais novirziens no godīguma tūdaļ izplatās kā mēris starp visiem viņa pavalstniekiem. Tā kā valdnieku izcilais stāvoklis un vara rada daudz iemeslu, kas tos mēdz novirzīt no pareizā ceļa, kā, piemēram, bauda, brīvība, glaimi, greznība, tad viņiem jo enerģiskāk jācenšas un neatlaidīgāk jābūt nomodā, lai nekur nenovirzītos no saviem pienākumiem. Kādas intrigas beidzot, kāds vaids un kādas briesmas tam visapkārt, nemaz jau nerunājot par bailēm, radīsies tajā mirklī, kad viņa galvai pacelsies pāri tas valdnieks, kurš viņam drīz vien prasīs norēķinu pat par vismazāko pārkāpumu un toties jo stingrāk, jo plašāka tam bijusi vara.
Ja nu valdnieks, es saku, apsvērs to visu un vēl daudz ko citu tamlīdzīgu, un viņš to darīs, ja vien būs prātīgs, tad tas, ka man liekas, nevarēs nedz mierīgi doties uz dusu, nedz mierīgi sēsties pie vakariņu galda. Bet tagad tikai manas gādības dēļ viņi visas minētās rūpes atstāj dieviem, paši dzīvo jautri un bezrūpīgi un pie savas auss pielaiž tikai tos, kuri māk patīkami runāt, lai pilnīgi atbrīvotos no visām rūpēm un raizēm. Viņi ir pārliecināti par to, ka būs godīgi izpildījuši visus valdnieku pienākumus, ja bieži rīkos medības, ja audzēs skaistus sugas zirgus, ja izdevīgi pārdos pārvaldes vietas un priekšnieku amatus, ja ik dienas izgudros jaunas metodes, kā sašaurināt savu pilsoņu īpašumus un kā pašam tos piesavināties. Tiesa gan, pie šādas lietas tie ķeras piesardzīgi, sagudrojot kaut kādus ieganstus, lai visnetaisnīgākās lietas būtu vismaz aizplīvurotas ar taisnības sagšu. Sasnieguši savus nolūkus, valdnieki nežēlo glaimus, lai ciešāk varētu saistīt pie sevis ļaužu prātus