Tagad nu iedomājieties valdnieku, tadi taču sastopami ik uz soļa, cilvēku, kurš nezina likumus, gandrīz vai naidīgu pret sabiedrības labklājību, personiska labuma meklētāju, nodevušos baudai, izglītības, brīvības un patiesības nīdēju, kuram vismazāk rūp pavalstnieku labklājība, bet kurš visu mēri tikai ar savu iegribu un sava labuma mērauklu. Tad apvijiet tā plecus ar zelta vītni, kas norāda uz visu apvienoto tikumu saskaņu, tad lieciet tā galvā dārgakmeņiem greznotu vainagu, kas atgādina, ka viņam jāizvirzās pāri pār visiem pārējiem ar saviem varonīgajiem tikumiem. Piedevām dodiet viņam valdnieka zizli — taisnības un neuzpērkamas sirdsapziņas simbolu, ietērpiet viņu beidzot purpurā, kas norāda uz sevišķu gādību par valsts un pavalstnieku labklājību. Ja kāds valdnieks salīdzinātu šīs redzamās dižuma zīmes ar savu dzīvi, tad viņš, man šķiet, kaunētos par savām godazīmem un baidītos, ka tik kāds zobgalis nepārvērš visas šīs svinīgās rotas smieklos un jokos.
Ko lai es saku par augstajiem galminiekiem? Neviens nav tik padevīgs, pakalpīgs, banāls un tik nievājams kā lielākā daļa no viņiem, bet viņi tomēr grib izlikties par visiem pārāki. Tikai vienā ziņā tie ir ļoti kautrīgi, proti, apmierināti ar savas personas apkraušanu ar zeltu, dārgakmeņiem, purpuru un citām tikuma un gudrības pazīmēm, viņi atstāj citiem visu šo pašu iemīļoto nodarbošanos. Viņi it sevišķi lepojas ar to, ka var saukt valdnieku par savu saimnieku, spēj iemācīties pateikt īsos vārdos komplimentus, neskopoties laiku pa laikam ar skanīgiem goda tituliem: jūsu gaišība, jūsu augstība, jūsu majestāte. Cik brīnišķīgi tie prot pieņemt liekuļotu sejas izteiksmi un svinīgi glaimot! Tās abas ir mākslas, kas patiesi piederas īstam dižvīram un galminiekam! Bet, ja jūs ieskatīsieties tuvāk viņu dzīves veidā, tad redzēsiet īstus faiākus215 un īstus Pēnelopes preciniekus. Jūs zināt vārsmas turpinājumu216, un Eho (Atbalss) jums to pateiks labāk nekā es.
Visi guļ līdz pusdienai. Algots priesterītis stāv pie gultas; tiklīdz pamostas saimnieks, tas tūdaļ nolasa pātarus. Drīz vien viņi brokasto; tikko brokasts pāri, viņus sauc pusdienās. Pēc tam kauliņu spēle, dambrete, pareģojumi, jokdari, āksti, palaidnieces, tad sākas izpriecas un asprātības. Pēc tam viens vai divi launagi. Tad vakariņas, pēc tam dzīres otrā dienā un — Jupiters man liecinieks! — nevienas vien. Tādā veidā bez kāda apnikuma aizrit stundas, dienas, mēneši, gadi, gadsimti. Dažreiz es pati vēlos nokļūt šajās dzīrēs, kad redzu šos ļautiņus, kuri tur tā dižojas, šīs koķetes, kas sevi uzskata par jo tuvākām dievietēm, jo garāka tām velkas kleitas velce, šos lielmaņus, kas grūsta cits citu ar elkoņiem, lai rādītu sevi kaimiņos ar Jupiteru, visus toties jo lepnākus, jo smagāku važu tie nes ap kaklu — kā liecību ne vien par viņu spēku, bet arī par bagātību.
Augstie pāvesti, kardināli un bīskapi jau kopš ilga laika ne tikai ar panākumiem atdarina, bet arī bezmaz vai pārspēj šo valdnieku paradumu. Vai gan kāds no viņiem iedomājas, ka tā baltais linaudekla amata tērps norāda viņa nevainojamo dzīvi, ka viņa divžuburainā mitra, abās virsotnēs saistīta ar vienu mezglu, nozīmē Vecās un Jaunas derības pilnīgu pārzināšanu? Kurš vairs atceras, ka tā ar cimdiem aizsargātās rokas norāda tīru un no katras saskares ar pasauli brīvu sakramentu izdalīšanu, ka gana spieķis tam uzliek vislielāko modrību par uzticēto ganāmpulku, ka krusts, ko tas nes uz krūtīm, rāda uzvaru pār visam cilvēku kaislībām? — Tāpēc es jautāju, — vai visi šie augstie vīri, apsvēruši šo lietu nozīmi, nebūtu spiesti dzīvot vienas rūpēs un raizēs? Bet tagad tie dara gluži labi, ganīdami paši sevi, atstādami savas avis Kristus zināšana vai likdami rūpēties par tām tiem, ko viņi sauc par saviem brāļiem un saviem vietniekiem. Viņi aizmirst, ka viņu nosaukums «bīskaps»217 nozīme — darbs, uzraudzība, rūpes. Toties, lūk, lai sazvejotu naudu, tad gan tie ir īstie uzraugi ar vērīgu aci.
Ja savukārt kardināli apdomātu, ka viņi nākuši apustuļu vietā un no viņiem prasa tādu pašu rīcību, ka viņi nav kungi, bet garīgo dāvanu sargātāji, ka par tām visām drīz vien būs jādod sīka atskaite; ja tiešām viņi mazliet pārdomātu par savu tērpu un sev jautātu tā: ko gan nozīmē šīs baltās drānas? Vai gan ne augstāko un pilnīgāko godīgumu visās dzīves gaitās? Ko nozīmē šis purpura apakštērps? Vai gan ne karstu mīlestību pret dievu? Vai gan savukārt šis virsējais, plaši krokotais mētelis, kas pilnīgi paslēpj ļoti cienītā tēva jājamo mūli un varētu apsegt pat kamieli, nenozīmē bezgalīgu žēlsirdību, kurai jāpietiek visam, tas ir, lai mācītu, pamudinātu, norātu, brīdinātu, izbeigtu karus, pretotos nekrietniem valdniekiem, ziedotu bez nožēlas ne vien savu bagātību, bet arī savas asinis Kristus ganāmpulka labā? Vai tad maz vajadzīgas bagātības, kad ieņem nabaga apustuļa vietu? — Es saku, ja viņi to visu apdomātu, tie netiektos iegūt šo vietu, bet labprāt to atstātu vai arī pavadītu dzīvi rūpīgā darbā tā, kā dzīvoja senie apustuļi.
Ja augstie priesteri, kuri ieņem Kristus vietu, censtos atdarināt viņa dzīvi, tas ir, dzīvotu nabadzīgi, sekotu viņa pūlēm un mācībai, uzņemtu viņa krustu, nīstu pasaulīgo, domātu par savu pāvesta vārdu, kas nozīmē «tēvs», un par savu iesauku «visusvētais», kas gan tad virs zemes būtu nožēlojamāks par viņiem. Kurš pirktu šo vietu ar visiem līdzekļiem un nopircis gribētu to paturēt ar zobenu, indi un visiem iespējamiem līdzekļiem? Un cik daudz ērtību zaudētu šie svētie tēvi, ja reiz pie viņiem ierastos Gudrība? Es teicu — Gudrība! Kaut arī ne Gudrība, bet tikai tas sīkais sāls graudiņš, par ko runāja Kristus! Bet viņiem ir tik daudz bagātību, goda, varas, uzvaru, amatu, pārvalžu, nodokļu, indulgenču, zirgu, mūļu, pavadoņu un dažādu baudu! Jūs redzat, ar dažiem vārdiem es atveru veselu tirgu, jūsu priekšā ievācu bagātu ražu un atklāju dārglietu jūru. Visa minētā vietā nāktu rūpība, gavēšana, asaras, lūgšanas, sprediķi, nodarbības, nopūtas un simtiem citu tamlīdzīgu grūtību. Tomēr būs jāievēro, ka tik daudz rakstnieku, kopētāju, notāru, advokātu, promotoru, sekretāru, mūļu dzinēju, staļļu puišu, baņķieru, savedēju (es gandrīz gribēju lietot vaļīgāku vārdu, taču baidos aizskart ausis), vārdu sakot, visa šī ļaužu drūzma, kas Romas krēslu posta — atvainojos, gribēju teikt, poš, — nomirtu badā. Tas būtu necilvēcīgs un šausmīgs noziegums, bet vēl daudz neģēlīgāks noziegums būtu pašus augstākos baznīcas lielkungus — šos īstos pasaules gaišumus — novest līdz ubagu tarbai un spieķim.
Tagad vispār, ja rodas kādas grūtības, viņi tās atstāj Pēterim un Pāvilam — tiem taču vaļas diezgan; bet, ja nu pa to laiku rodas gadījums, kas nes godu un prieku, tad to atstāj paši sev. Tādējādi manis dēļ nav ļaužu, kuri dzīvotu patīkamāku un bezrūpīgāku mūžu. Viņi iedomājas, ka pietiekami izpildījuši Kristus norādījumus, ja parādās ļaudīm apbrīnojamā vai teatrālā greznībā, ja ar svinīgu spožumu piesavinās svētlaimības, godbijības un svētuma titulus, ja ar svētīšanām un lāstiem tēlo bīskapa lomu.
Darīt brīnumus ir veca, nodriskāta un mūsu dienās gluži nelaikmetīga lieta, mācīt tautu — grūti, iztulkot svētos rakstus — sholastiski, skaitīt lūgšanas — garlaicīgi, liet asaras — nožēlojami un sievišķīgi, ciest trūkumu — zemiski, atzīt savu pakļautību — kauns un necienīgi tam, kurš tik tikko augstajiem karaļiem pieļauj skūpstīt savu svēto kāju, galu galā mirt — pretīgi, tikt paceltam pie krusta koka — negods. Nu viņiem vairs atliek vienīgi ieroči un maigie svētīšanas vārdi, par kuriem runā Pāvils, un tos viņi izdala ar devīgu roku. Viņu ieroči ir interdikti, suspensijas, agravācijas, lāsti, atriebības tēlojumi218, piedevām vēl tas briesmīgais zibens, kas ar vienu mājienu vien mirstīgo dvēseles notriec visdziļākajā ellē. Šo pēdējo ieroci ļoti svētie tēvi un Kristus vietnieki lieto it īpaši pret tiem, kuri, velna skubināti, cenšas samazināt un apgrauzt Pētera mantojumu219. Lai gan šis apustulis evaņģēlijā teicis: «Mēs visu esam atstājuši, lai tev sekotu,» — tomēr viņi par šo mantojumu sauc zemes, pilsētas, nodevas, muitas un īpašuma tiesības. Sajūsmināti svētā bijībā par Kristus mācību, pāvesti cīnās ar uguni un zobenu, izliedami straumēm kristiešu asinis. Viņi iedomājas, ka īsti apustuliskā garā aizstāvējuši Kristus līgavu baznīcu tikai tad, kad satriekti tās bīstamie ienaidnieki. It kā baznīcai būtu vēl kaitīgāki ienaidnieki nekā bezdievīgie pāvesti, kuri ar savu klusēšanu ļauj panīkt Kristus vārdam, bet saista to ar mantkārīgiem likumiem, sakropļo viņa mācību ar patvaļīgiem izskaidrojumiem un iznīcina to ar savu neģēlīgo dzīvi!