Lai gan manu slavinājumu vielai nav nedz gala, nedz malas, tomēr mana runa reiz jābeidz. Tātad beigšu runāt, bet iepriekš gribu aizrādīt īsos vārdos, ka ne viens vien liels rakstnieks mani godinājis savos rakstos un darbos. Tad nevarēs teikt, ka es esmu vienīgā, kas sev pašai, muļķītei, patīku, un arī burta kalpi nevarēs man nepatiesi pārmest, ka man nav nevienas autoritātes, uz ko atsaukties. Sekodama viņu paraugam, es atsaukšos, un proti, uz to, kam nav nekāda sakara ar lietu.
Vispirms gan neviens neapšaubīs pazīstamo sakāmvārdu: «Kur nav lietas, tur vislabākā ir izlikšanās.» Tālab ir pareizi visnotaļ mācīt bērniem šo vārsmu:
«Muļķību notēlot pareizā brīdī ir gudrība liela.»
Jūs jau paši sapratīsiet, cik liels labums ir Muļķība, ja arī tās krāpīgā ēna, pat tās atdarināšana ir tik lielā godā mācīto vīru vidū. Treknais un izlutinātais Epikūra bara sivēns runā daudz skaidrāku valodu, ieteikdams «muļķību iepīt gudrās valodās»230. Tiesa gan, viņš ne visai saprātīgi piemetina, ka šai muļķībai jāturpinās īsu brīdi. Citā vietā tas pats autors saka, ka «patīkami būt neprātīgam īstā vietā»231. Vēl kādā citā vietā viņš turpina, ka «labāk par muļķi un neprāti likties nekā būt prātīgam mūžīgās rūpēs»232. Jau Homērs Tēlemahu, ko dzejnieks dažnedažādi slavē, vietu vietām dēvē par «neprāti», bet traģēdiju rakstnieki šo pašu nosaukumu labprāt mēdz piešķirt bērniem un jaunekļiem kā labu pazīmi. Vai tad slavenā «Iliāda» satur ko citu kā tikai muļķīgu valdnieku un tautu ķildas? Vai gan beidzot var būt cildenāks slavinājums par to, ko Cicerons teicis par mani, proti, ka «visa pasaule ir muļķu pilna». Visiem taču zināms, ka visteicamākais labums ir tas, kas izplatīts visplašāk.
Bet varbūt kristiešu acīs šīs autoritātes ir bezvērtīgas. Tādēļ es, ja jums tīk, gribu savu slavu pamatot uz liecībām no svētajiem rakstiem vai, kā mācīti ļaudis mēdz teikt, nodibināt savu slavu. Vispirms es lūgšu teologiem piedošanu par tādu iedrošināšanos. Tā kā es uzņemos grūtu darbu un varbūt nebūs labi atkal ataicināt mūzas no Helikona tik tālā ceļā, turklāt lietā, kas tām pilnīgi sveša, tad es domāju, ka, pievēršoties teoloģiskām lietām un ejot pa ērkšķainu ceļu, būs ieteicamāk vēlēties, lai Dunsa Skota dvēsele, kas adataināka par ezi un dzeloņcūciņu, atstāj uz brīdi savu Sorbonnu233 un pārceļas manās krūtis, bet pēc tam atgriežas, kur vien tik tīk, kaut vai pie paša nelabā. Ai, kaut man būtu iespējams pārgrozīt seju un ietērpties kā teologam! Tomēr bīstos, ka mani neapsūdz zādzībā un, redzot, ka man tik daudz teoloģiskas gudrības, neiedomājas, ka es esmu paslepus aplaupījusi mūsu mācītāju rakstu ruļļus. Taču nav jābrīnās, ka es, tik ilgi grozīdamās teologu sabiedrībā, esmu šo to piesavinājusies no viņu gudrības. Vai tad arī Priaps, šis vīģes koka dievs, neuztvēra un nepiesavinājās vairākus grieķu vārdus, ko dārzā lasīja viņa kungs234? Vai arī Lukiāna gailis, ilgi satikdamies ar cilvēkiem, ļoti labi neapguva cilvēku valodu? Tātad sāksim uz labu laimi!
Mācītājs Zālamans rakstīja pirmajā nodaļā: «Nesaskaitāms ir muļķu bars.» Vai tad ar to, ja viņš uzskata baru par nesaskaitāmu, nav nosaukti par muļķiem visi mirstīgie, atskaitot varbūt dažus, par kuriem es nezinu, vai kādam izdosies tos redzēt? Bet vaļsirdīgāk to atzīst Jeremija, kad 10. nodaļā saka: «Katrs cilvēks ir kļuvis muļķis savas gudrības dēļ.» Vienīgi dievam viņš piešķir gudrību, atstādams muļķību visiem cilvēkiem. Vēl mazliet tālāk viņš saka: «Lai cilvēks nedižojas ar savu gudrību!» Kāpēc gan tu, lāga vīrs Jeremija, negribi, lai cilvēks dižojas ar savu gudrību? Protams, viņš atbildēs, tādēļ, ka cilvēkam nav gudrības. Bet es atgriezīšos pie mācītāja Zālamana, kad viņš izsaucas: «Niecību niecība vien, viss ir niecība!» Kā jūs domājat, vai viņš būtu izpratis ko citu nekā to, ko es teicu, proti, ka cilvēku dzīve ir tikai Muļķības rotaļa? Šie vārdi pilnīgi apstiprina Cicerona slavinājumu, ko daudzina ar pilnām tiesībām un ko es te vēlreiz atkārtošu, — «visa pasaule ir muļķu pilna». Vēl tālāk mācītājs Zālamans saka: «Muļķis mainās kā mēness, gudrais ir pastāvīgs kā saule.» Vai tas nenozīmē, ka visa mirstīgo cilts ir muļķe un vienīgi dievu varam dēvēt par gudru? Ja jau nu patiešām Mēness norāda cilvēka dabu, tad Saule — visas gaismas avots — savukārt dieva dabu. Minētajam vēl var piebilst to, ko Kristus apstiprina evaņģēlijā: neviens cits nav saucams par labu kā tikai dievs. Bet, ja nu muļķis ir tas, kurš nav prātīgs, un katrs, kurš labs, ir arī prātīgs, tad, ievērojot stoiķu atzinumus, vajag secināt, ka visi mirstīgie atrodas Muļķības varā.
Atkal Zālamans 15. nod. saka: «Muļķība ir muļķa prieks,» — acīm redzot, klaji atzīdams to, ka bez Muļķības dzīvē nav nekā jauka. Šajā sakarībā viņš saka kāda cita vietā: «Kas krāj zināšanas, krāj ciešanas, kas daudz domā, daudz cieš.» Vai tad šis izcilais sprediķotājs klaji neatzīst 7. nod.: «Gudro sirds ir tur, kur skumjas; muļķa sirds tur, kur prieki.» Tādēļ arī viņam nepietika pacietības, lai piesavinātos gudrību, un viņš gribēja iepazīties arī ar mani. Ja jūs neticat man, tad palasiet vārdus, ko viņš rakstījis 1. nod.: «Es apņēmos savā sirdī izdibināt gudrību un zinātni, maldus un muļķību.» Te jāievēro, ka šajā teicienā viņš ierāda goda vietu muļķībai, novietodams to pašā pēdējā vietā. Mācītājs Zālamans to uzrakstīja, un jūs zināt baznīcas kārtību, ka tam, kas pēc cieņas ir pirmais, jāieņem pēdējā vieta, jo viņam stingri jāievēro evaņģēliskais norādījums.
Nevar būt šaubu, ka Muļķība ir pārāka par Gudrību. Mācītājs Zālamans, lai tas būtu kas būdams, to gaiši norāda 44. nodaļā235. Bet — Herkuless man liecinieks! — viņa vārdus es necitēšu agrāk, iekām jūs manam ievadam nenāksiet palīgā ar piemērotu atbildi, kā to dara Platona dialogos tie, kuri apspriežas ar Sokrātu. Ko vajag striktāk noglabāt, vai to, kas rets un vērtīgs, vai to, kas vienkāršs un nevērtīgs? Jūs klusējat? Labi, ja jūs izvairāties, jūsu vietā atbildēs grieķu sakāmvārds: «Māla krūzi var atstāt pie durvīm.» Lai kāds neiedrošinātos negodīgi noraidīt šā izteiciena patiesumu, tad pietiek, ka to citē Aristotelis, mūsu teoloģijas maģistru dievs. Vai kāds no jums būs tāds muļķis, ka atstās uz ceļa dārgakmeņus un zeltu? Herkuless man liecinieks! — es tam neticu, ka jūsu vidū būtu tāds. Jūs tos noglabāsiet attālākajā istabā, pat vēl labāk, nodrošinātu šķirstu visslepenākajos kaktos, nevērtīgāko pamezdami atklāti. Tātad, ja to, kas vērtīgāks, apslēpj un pamet to, kas nevērtīgāks, vai tad nav skaidri redzams, ka gudrība, ar ko ļaudis tā lepojas, ir nevērtīgāka par muļķību, ko liek turēt slepenībā? Un te, lūk, būs paša pierādījuma vārdi: «Labāks ir tas cilvēks, kurš apslēpj savu muļķību, nekā tas cilvēks, kurš slēpj savu gudrību.»