Ko jūs teiksiet par to, ka svētie raksti muļķim tuvojas arī ar lielāku sirsnību, turpretī gudrais nevienu netur sev par līdzīgu? Tā es saprotu to, ko rakstījis mācītājs Zālamans 10. nodaļā: «Muļķis, iedams pa ceļu, pats būdams neprātīgs, uzskata visus par muļķiem.» Vai tā nav ārkārtīga sirsnība, ja visus pielīdzina sev un, būdams labās domās par sevi, piešķir visiem savas labās īpašības? Lielais valdnieks Zālamans nekaunējās no šīs iesaukas, kad viņš 30. nodaļā teica: «No visiem vīriem es esmu vislielākais muļķis.» Arī Pāvils, šis pagānu apustulis, rakstīdams korintiešiem, labprāt pieņem muļķa nosaukumu. Viņš saka: «Es runāju kā muļķis, jo esmu tāds par visiem vairāk,» — it kā būtu kāds negods tikt pārspētam muļķībā.
Bet te jau saceļas pret mani daži grieķu valodas pratēji, kas grib izknābt vārnām acis, tas ir, daudziem šo laiku teologiem, izlaizdami savas piezīmes it kā dūmus pret citiem. Šo barā pirmais vai vismaz otrais ir mans draugs Erasms, ko es bieži piesaucu cienības dēļ. «Cik nejēdzīgs citējums!» viņi izsaucas. «Un cik Muļķības cienīgs! Apustuļa doma nepavisam nelīdzinās taviem sasapņojumiem!» Pāvils ar šiem vārdiem nemaz negribot teikt, ka viņš būtu lielāks muļķis par citiem. Viņš teicis gan: «Viņi ir Kristus kalpi un es arī,» — bet, neapmierinājies ar to, ka pielīdzinājies šajā ziņā citiem, viņš pārlabodams piemetinājis: «Es vairāk par citiem,» — juzdams sevi ne vien līdzīgu citiem apustuļiem evaņģēlija darbā, bet arī nedaudz pārāku. Lai šī strupi izteiktā patiesība neaizvainotu ausis, viņš nodrošinājies ar muļķības ieganstu. «Es runāju ne visai gudri,» viņš piebildis, «zinādams, ka tikai muļķiem ir privilēģija teikt patiesību, nevienu neapvainojot.» Tik tiešām, es atļauju viņiem pašiem iztirzāt to, ko Pāvils gribējis teikt, tā rakstīdams.
Bet es labāk sekoju tiem lielajiem, resnajiem, taukajiem un vispār atzītajiem teologiem, ar kuriem liela daļa mūsu mācīto vīru grib, nudien, labāk maldīties, nekā atrasties uz pareizā ceļa kopā ar tiem trīsvalodniekiem236. Viņi šos grieķu valodas pratējus nevērtē augstāk kā kovārnīšus, it īpaši tad, ja kāds uzpūtīgs teologs, kura vārdu es piesardzīgi neminu237, baidīdamies, ka mani kovārņi nesāk zobot to ar grieķu joku — «ēzelis pie liras», ir izskaidrojis šo vietu zinātniski un teoloģiski. Ar šo teikumu: «Es runāju kā muļķis, jo esmu tāds par visiem vairāk,» — viņš sāk jaunu nodaļu; pēc tam viņš to sadala kā īsts dialektiķis. Lūk, kāds ir viņa izskaidrojums — es citēju viņa paša vārdus un ne vien to formu, bet arī to saturu: «Es runāju kā muļķis, tas ir, ja es jums izliekos neprātīgs, salīdzinot mani ar viltus apustuļiem; es izlikšos tāds vēl vairāk, nostādamies viņiem tieši priekšā.» Tūdaļ pēc tam viņš it kā aizmirst šo tematu un pievēršas citām lietām.
Bet kāpēc gan es tik rūpīgi turos pie viena piemēra? Vai tad nav zināms, ka teologiem ir tiesības izstiept debesis kā ādu, tas ir, kā svētos rakstus? Arī svētā Pāvila svēto rakstu vārdiem ir dažas pretrunas, bet īsteni nemaz, nav tādu. Ja ticam Hieronimam, kurš prata piecas valodas, Pāvils, Atēnās nejauši redzēdams kāda altāra uzrakstu, pārgrozījis to kristiešu ticības garā. Viņš metis nost visu, kas varējis kaitēt viņa lietai, paturēdams tikai pēdējos vārdus, proti, «nezināmam dievam»; un arī tad tie bijuši bojāti, jo īstais uzraksts bijis šāds: «Āzijas, Eiropas un Āfrikas dieviem, nezināmiem un svešiem dieviem». Pēc šī parauga, man šķiet, teologu cilts šur un tur atrauj piecus vai četrus vārdiņus un pēc vajadzības arī sabojā tos saviem mērķiem, kaut gan iepriekšējais un sekojošais nav nekādā sakarībā ar lietu vai ir tiešā pretrunā ar to. Šī cilts to dara ar tik laimīgu nekaunību, ka pat mācītie juristi ļoti bieži apskauž teologus.
Un ko tik vēl viņi nepasāks, redzējuši, ka šis lielais238... (es gandrīz izpļāpāju viņa vārdu, bet atkal sabaidījos no grieķu sakāmvārda) izdabūjis no Lūkas evaņģēlija vārdiem tādu domu, kas sader ar Kristus mācību kā uguns ar ūdeni? Tuvojoties kādai no tām lielajām briesmām, kad labi klienti mēdz bariem piesteigties pie saviem patroniem un taisās ar visiem spēkiem palīdzēt cīņā, Kristus gribēja izskaust no savu mācekļu galvām paļāvību, kāda tiem bija uz šāda veida aizstāvēšanos. Viņš tiem noprasīja, vai tiem jebkad kas trūcis kopš tā laika, kad viņš tos izsūtījis tik neapgādātus ar visu, kas ceļā vajadzīgs. Bet tiem nav bijis nedz kurpju, lai aizsargātos pret ērkšķiem un akmeņu šķautnēm, nedz ceļa somas ar krājumiem pret izsalkumu. Uz mācekļu atbildi, ka tiem nekas nav trūcis, viņš piebilda: «Bet tagad tas, kam ir naudas maks, lai to pamet, tāpat lai dara tas, kam ir ceļa soma; bet tas, kam to nav, lai pārdod savus svārkus un nopērk zobenu.» Tā kā visa Kristus mācība sludina tikai lēnprātību, iecietību, pasaulīgās dzīves nicināšanu, tad kam gan nebūs skaidrs, kas ar šiem vārdiem teikts. Kristus atbruņo savus sūtņus tiktāl, ka ieteic tiem nomest ne vien apavus un ceļa somas, bet arī svārkus, lai tie pilnīgi kaili un pilnīgi brīvi stātos evaņģēliskā gaitā; viņš tiem atstāj tikai zobenu, nevis to, ar kādu bruņoti laupītāji un slepkavas, bet gara zobenu, kas iespiežas dziļi krūtīs un tur vienā triecienā nošķeļ visas kaislības, atstājot tikai tuvākā mīlestību.
Un tagad, lūdzu, palūkojiet, kā šis slavenais teologs izgrozījis šo vietu! Ar zobenu tas saprot tiesības aizstāvēties pret vajāšanām, ar ceļa somu — pietiekamu pārtikas līdzekļu apgādi, it kā Kristus, nojauzdams, ka izsūtījis savus pilnvarotos ne visai ķēnišķīgi apgādātus, mainījis savus ieskatus un atsaucis savu iepriekšējo pamācību. Tā kā Kristus aizmirsis, ko vēl nesen teicis, proti, «ka viņi kļūs svētlaimīgi, ja cietīs zaimus, negodu un mokas, it kā neļaudams viņiem pretoties ļaunumam, it kā apsolījis svētlaimību lēnprātīgajiem, bet ne augstprātīgajiem, licis sekot putnu un liliju paraugam», tagad tādā mērā vēlējies apgādāt savus mācekļus, lai tie neizietu bez zobena, ka pat ieteicis pārdot svārkus tā iegādei, un gribējis, lai tie labāk iziet kaili nekā bez zobena pie sāniem.
Kā minētais teologs ar vārdu «zobens» saprot visus atgaiņāšanās līdzekļus pret varu, tā ar vārdu «maks» viņš saprot visu, kas nepieciešams dzīves vajadzībām. Tādējādi šis dievišķā prāta iztulkotājs sūta apustuļus, bruņotus ar metamiem šķēpiem, ballistām, lingām, bombardām, krustā sistā dieva mācības sludināšanai. Tāpat viņš apkrauj tos ar mugursomām, groziem un saiņiem, laikam lai tiem nebūtu jāatstāj mājvieta ar tukšu vēderu. Šis cilvēks nav pat padomājis, ka Kristus, kurš tā ieteicis nopirkt zobenu, citur pavēl nobārdams bāzt to makstī, un nekad nav dzirdēts, ka apustuļi būtu lietojuši zobenus un vairogus pret pagānu varmācībām, no kā viņi nebūtu atteikušies, ja Kristus būtu domājis tā, kā šis viņu iztulko.
Ir vēl kāds cits mācīts vīrs, kurš nav gluži bez nozīmes un kura vārdu es neminēšu cieņas dēļ. Viņš ādu, kas nodīrāta apustulim Bērtulim, saista ar teltīm, par kurām minējis Habakuks, sacīdams: «Mēdiešu zemes ādas nodrebēsies.»239
Pati es nupat piedalījos teoloģiskajā disputā, kā es to bieži daru. Tur kāds uzprasīja, kāds tad īsti ir svēto rakstu ieteikums, kas pavēl ķecerus vairāk pārvarēt ar uguni nekā atspēkot ar disputu. Kāds bargs sirmgalvis, īsts teologs, ja vērotu tā sarauktās uzacis, lielās dusmās atbildēja, ka apustulis Pāvils devis šo likumu, teikdams: «Vairies no ķecera pēc viena vai diviem aizrādījumiem!» Viņš vairākas reizes atkārtoja šos vārdus bargā balsī, tā ka daudzi domāja, ka ar šo cilvēku vairs nav labi; beidzot tas paskaidroja, ka ķeceris atšķirams no dzīves. Daži sāka smieties, bet netrūka arī tādu, kuriem šis sagrozījums likās ļoti teoloģisks. Kamēr vairāki cēla iebildumus, pagadījās kāds «Tenedas advokāts»240, kā mēdz teikt, un neatspēkojams gudrinieks. «Uzklausiet mani,» viņš teica, «stāv rakstīts: — Neļaujiet dzīvot ļaundarim! Bet katrs ķeceris ir ļaundaris, tātad utt.» Visi klātesošie apbrīnoja šā cilvēka gudrību, un viņa atziņai pievienojās visi šie pastalnieki. Nevienam neiešāvās prātā, ka šis likums skar burvjus, vārdotājus un zīlniekus, ko ebreji savā valodā sauc par «mekašefin», citādi jau būtu jāsoda ar nāvi arī netiklība un žūpība.