Taču es muļķīgā kārtā dzenos pakaļ šīm neskaitāmajām aplamībām, kuras nespētu aptvert pat visi Hrīsipa un Didima241 sējumi. Es vienīgi gribēju jums aizrādīt, ka, ja šiem dievišķajiem maģistriem tik daudz ir atļauts, tad arī man, kas esmu tikai nemākule teoloģijas zinātnēs, būs piedodams, ja visas manas atsauksmes nebūs gluži bez vainas.
Beidzot es atgriežos pie Pāvila. «Jūs labprāt pacietiet neprātīgos!» viņš saka, runādams par sevi. Tālāk viņš piebilst: «Uzņemiet mani kā neprātīgu!» Vēl tālāk viņš min: «Es nerunāju saskaņā ar dievu, bet it kā muļķībā.» Kādā citā vietā viņš savukārt turpina: «Mēs esam muļķi Kristus dēļ.» Jūs dzirdējāt, kā cildina muļķību šis slavenais autors! Bet tas vēl nekas! Viņš klaji iesaka muļķību kā ļoti nepieciešamu un visai noderīgu lietu. «Kurš jūsu vidū iedomājas būt gudrs, tas lai šai pasaulē kļūst muļķis, iekām taptu gudrs.» Lūkas evaņģēlijā Jēzus nosauca par neprātīgiem divus mācekļus, ko sastapa ceļā. Es nezinu, vai te būtu jābrīnās, ka arī pašam dievam šis svētais Pāvils piedēvē mazliet muļķības. Viņš saka: «Dieva muļķība ir gudrāka par cilvēkiem.» Tiesa gan, Origens242 savos paskaidrojumos pretojās, ka šo dieva muļķību saprot pēc cilvēku prāta. To pašu viņš apgalvojis šajos vārdos: «Jo krusta vārds ir muļķība tiem, kuri iet bojā.»
Bet kāpēc gan es velti pūlos, vācot tik daudz liecību? Vai tad dieva apdvestajos psalmos pats Kristus neatzīstas savam tēvam: «Vai tu zini manu muļķību?» Patiesi, ne velti muļķi tik tīkami dievam! Manuprāt, tādēļ arī valdnieki pārāk neuzticas gudriem ļaudīm un neieredz tos, kā, piemēram, Jūlijs Cēzars Brutu un Kasiju, nepavisam nebaidīdamies no žūpas Antonija243. Tāpat Nērons neieredzēja Seneku, Dionīsijs — Platonu, priecādamies par prastākiem un vienkāršākiem gariņiem.
Tādā pašā garā arī Kristus visnotaļ neieredz un nosoda šos gudros, kuri lepojas ar savu gudrību. Par to sniedz gaišu liecību Pāvils, sacīdams: «Dievs ir izraudzījies tos. kuri pasaulei ir muļķi.» Tālāk viņš min: «Dievs ir gribējis glābt pasauli caur muļķību,» — jo nav varējis glābt to caur gudrību. Dievs pats to norāda pietiekami, kad izsaucas ar pravieša muti: «Es iznīcināšu gudro gudrību, noraidīšu prātīgo prātu.» Kristus savukārt ir apmierināts par to, ka dievs apslēpis svētlaimības noslēpumu no gudrajiem un atklājis to mazajiem, tas ir, muļķiem, jo grieķu tekstā «mazo» vietā teikts neprātīgajiem, kas pretstatīti prātīgajiem.
Te nedrīkst aizmirst vēl arī to, ka Kristus evaņģēlija allaž uzbrūk farizejiem, rakstu mācītājiem un likumu zinātājiem, toties cītīgi cenšas aizstāvēt nevīžīgo pūli. Ko tad citu nozīmē «Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji!», «Vai jums, gudrie!»? Pats viņš galvenokārt uzturējās bērnu, sieviešu un zvejnieku vidū. Pat starp dzīvniekiem Kristum vismīļākie ir tie, kas atrodas vistālāk no lapsas viltības. Tāpat viņš mīl labāk sēsties uz ēzeļa, lai gan, ja būtu vēlējies, bez bailēm varētu jāt uz lauvas muguras. Arī svētais gars nolaidies baloža, nevis ērgļa vai lijas veidā. Svētajos rakstos vietu vietām minētas stirnas, brieži, jēri. Atcerieties vēl to, ka viņš savus mācekļus, mūžīgai dzīvei lemtus, sauc par avīm. Nav taču muļķīgāku dzīvnieku! Te es atsaukšos kaut uz Aristoteļa izteicienu: aitasgalva. Šis izteiciens radies sakarā ar minēto dzīvnieku muļķību un lietots kā lamu vārds, apzīmējot stulbus un aprobežotus cilvēkus. Un šādam ganāmpulkam Kristus atzīstas par ganu. Vēl vairāk, viņš pats labprāt pieņem jēra nosaukumu, kad Jānis norāda uz viņu: «Lūk, dieva jērs!» Šis izteiciens bieži minēts Atklāsmes grāmatā.
Ko gan mēs varam no tā secināt? Vai gan ne to, ka visi mirstīgie ir muļķi, neizņemot arī svētos? Arī pats Kristus, lai izlabotu mirstīgo muļķību, būdams sava tēva gudrībā, tomēr padarījis sevi savā ziņā par muļķi, kad, pieņemot cilvēka dabu, tapis līdzīgs cilvēkam un uzņēmies grēku, lai izpirktu grēkus. Viņš nav gribējis izpirkt tos citādi kā vien ar krusta muļķību, kā vien ar rupjiem un nevīžīgiem apustuļiem. Viņš tiem cītīgi iesaka muļķību, novirzīdams tos no gudrības, kad min kā paraugu bērnus, lilijas, sinepju graudiņu, putniņus, visnotaļ stulbas būtnes, kas dzīvo bez prāta, tikai dabas vadībā, bez viltības un rūpēm. Tālāk viņš aizliedz mācekļiem rūpēties par to, ko viņi atbildēs valdībai tiesas priekšā, pavēl tiem nedomāt par nākotni vai pētīt laiku pārmaiņas, nepaļauties uz gudrību, bet uzticēties, vienīgi viņam. Tieši tādā nolūkā arī dievs, lielais pasaules radītājs, ar draudiem aizliedzis baudīt no atzīšanas koka, it kā atzīšana būtu laimības inde. Taču arī Pāvils atklāti noraida zinātni kā uzpūtīgu un kaitīgu. Tam seko, šķiet, arī sv. Bernards, apgalvodams, ka atzīšanas kalns ir tas kalns, uz kura savu sēdekli nodibinājis Lucifers244.
Varbūt nevajadzētu palaist garām to pamatojumu, ka muļķība ir tīkama debesu dieviem, jo grēku piedošana tiek piešķirta tikai tās dēļ, — gudrajiem tā tiek noraidīta. Tādēļ gadās tā, ka prātīgie, kas nogrēkojušies, izlūdzas piedošanu, stādamies zem muļķības segas un aizgādnības. Tādējādi Arons, ja mani neviļ atmiņa, izlūdzas žēlastību savai sievai «Skaitļu grāmatā»245 ar šādiem vārdiem: «Es izlūdzos, kungs, nepieskaiti mums par grēku to, ko esam nodarījuši muļķībā!» Tā arī Zauls, atzīdams savu vainu Dāvida priekšā, saka: «Redzi, esmu muļķīgi un neprātīgi rīkojies!» Pats Dāvids piesauc dievu: «Bet lūdzu tevi, kungs, piedod sava kalpa pārkāpumus, jo esmu darījis muļķīgi!» Viņš ir pārliecināts, ka nevarētu panākt piedošanu bez muļķības un nevīžības iegansta. Bet vēl svarīgāks ir tas, ko Kristus teicis pie krusta, lūgdams par saviem ienaidniekiem: «Tēvs, piedod tiem,» — neatrazdams cita attaisnojuma kā nevīžību, — «jo tie nezina, ko dara!» Tāpat Pāvils raksta Timotejam: «Ja esmu panācis dieva žēlastību, tad tikai tādēļ, ka esmu darījis nezinādams un neticībā.» Vai gan «esmu darījis nezinādams» nozīmē ko citu, kā to, ka «esmu darījis muļķības, nevis ļaunas sirds dēļ». Vai gan «ja esmu panācis dieva žēlastību» nozīmē ko citu, kā to, ka apustulis nebūtu panācis dieva žēlastību bez Muļķības aizgādnības? Man par labu liecina arī jūsmīgais psalmu rakstītājs, kurš man neiešāvās prātā piederīgā vietā, sacīdams: «Nepiemini manas jaunības pārkāpumus un manas nezināšanas!» Jūs nu redzat divus apstākļus, kas mīkstina vainu: jaunību, kurai es vienmēr mēdzu būt pavadone, un nezināšanas, kuru lielais daudzums liecina par muļķības milzīgo spēku.