Bet, lai neizplūstu bezgalīgos sīkumos, es teikšu tikai vispārējos vilcienos, ka kristīgā reliģija, šķiet, atrodas savā ziņā radniecībā ar muļķību un tai nav nekāda sakara ar gudrību. Kā pierādījumu, ja gribat, varu minēt vispirms to, ka bērni, vecāki ļaudis, sievietes un vientiesīši sevišķi mīl reliģiskas lietas un ceremonijas, vienmēr turas altāru tuvumā, tikai dabiska instinkta vadīti. Joprojām jūs redzat, ka pirmie šīs reliģijas nodibinātāji, lielas vientiesības pārņemti, bijuši visniknākie zinātņu ienaidnieki. Beidzot, nav lielāku muļķu par tiem, kurus piepeši pilnīgi pārņēmusi kristiešu dievbijības degsme. Tie izšķiež savu mantu, apzināti neievēro pārestības, ļaujas piemānīties, neizšķir draugus no ienaidniekiem, vairās no visādām baudām, nododas gavēšanai, pavada daudz laika bezmiegā, pārāk nopūlas ar raudāšanu, cieš dažādas grūtības un pazemojumus. Viņi jūt riebumu pret dzīvi, vēlas tikai nāvi, vārdu sakot, šķiet, ka viņi zaudējuši katru vesela cilvēka saprātu, it kā viņu gars dzīvotu ārpus viņu miesām. Vai tas viss nav īsts neprāts? Nav jābrīnās, ka apustuļus uzskatīja par vīna skurbuma pārņemtiem un ka tiesnesis Fēsts uzskatīja Pāvilu par prātā jukušu246. Bet, tā kā reiz esmu uzvilkusi lauvas ādu, es gribu parādīt jums arī to, ka kristiešu laimība, ko tie grib iemantot ar tik lielām ciešanām, nav nekas cits kā savdabīga muļķība un neprāts. Neuztraucieties par maniem vārdiem, bet apsveriet labāk pašu lietu!
Vispirms kristiešu ieskati jau gandrīz sakrīt ar platonistu ieskatiem tajā ziņā, ka dvēsele ir nogremdēta un saistīta miesas važās un tā iestigusi savā smagnējībā, ka nav spējīga izprast patiesību un izlietot to. Tāpēc pats Platons apzīmē filozofiju kā «pārdomas par nāvi»247, jo tā novirza prātu no redzamām un miesīgām lietām, tāpat kā to dara arī nāve. Kamēr dvēsele kārtīgi izlieto miesas orgānus, tikmēr mēs cilvēku saucam par prātīgu, bet, kad tā, sarāvusi saites, cenšas atbrīvoties un gatavojas izlauzties it kā no važām, to saucam par neprātīgu. Ja tas kādreiz notiek slimības jeb orgānu kaites dēļ, tad nevienam nav nekādu šaubu par tās neprātu. Un tomēr mēs redzam šos neprātīgos ļaudis pareģojam nākotni, saprotam svešas valodas un zinātni, ko tie iepriekš nekad nav mācījušies, un vispār izrādām kaut ko dievišķu. Nav šaubu, ka tas notiek tādēļ, ka gars, kļuvis mazliet brīvāks no miesas saskares, sāk rādīt savu dabisko spēku. Es domāju, ka minētais ir cēlonis arī tam, ka kaut kas tamlīdzīgs mēdz notikt arī ar mirējiem, kad tie, it kā iedvesmoti, runā kaut ko dīvainu. Ja savukārt tas notiek pārākas dievbijības dēļ, tad tas varbūt nav neprāts, bet tomēr tam tik līdzīgs, ka cilvēki lielākoties uzskata to par īstu neprātu, it īpaši tādēļ, ka daži cilvēciņi visā savā mūžā krasi atšķiras no pārējiem cilvēkiem. Ar viņiem notiek tas pats, kas Platona fantastiskajā alegorijā notika ar tiem ļaudīm, kuri, saistīti alas dibenā, apbrīnoja lietu ēnas. Viens no šiem gūstekņiem, izgājis no alas un atkal atgriezies alā, paziņoja pārējiem, ka redzējis īstās lietas un ka tie ļoti maldās, iedomādamies, ka ārpus tukšajām ēnām nav nekā cita. Šis gudrinieks nožēloja un apraudāja viņu neprātu un rupjo kļūdu. Toties viņi savukārt apsmēja to kā murgotāju un padzina no alas. Gluži tāpat pūļa cilvēki visvairāk apbrīno to, kas visvairāk materiāls, uzskatīdami vienīgi to par esošu. Turpretī dievbijīgie nepievērš uzmanību tam, kam kāda saskare ar miesu, cenzdamies izprast tikai neredzamo pasauli. Pirmējie galvenokārt domā saraust bagātības, pēc tam apmierināt miesas vajadzības, bet pēdējo vietu ierāda dvēselei, kuras pastāvēšanu tomēr daudzi pat noliedz, jo tā nav acīm redzama. Pretējās puses ļaudis rīkojas otrādi: vispirms tie ar visu sirdi pieķeras pašam dievam, visvienkāršākajai no visām būtnēm, bet pēc tam domā par dvēseli, kas ir vistuvāk dievībai. Par miesu tie nerūpējas nemaz, naudu pavisam nicina kā negantību un vairās no tās. Ja tie spiesti rīkoties ar tamlīdzīgām lietām, tad dara to negribēdami un ar neaptiku — «tiem manta ir, it kā tās nebūtu, tiem tā pieder, it kā nepiederētu».
Arī atsevišķās lietās starp šiem ļaudīm pastāv lielas atšķirības. Vispirms, lai gan visas cilvēka gara spējas atkarīgas no miesas, tomēr dažām no tām ir vairāk materiāla daba, kā, piemēram, taustei, dzirdei, redzei, ožai, garšai. Dažas spējas nav atkarīgas no miesas, kā piemēram, atmiņa, griba, prāts. Tātad tur, kur gars sasprindzinās, tas ņem virsroku. Dievbijīgie, virzīdami visu gara spēku uz lietām, kas stāv vistālāk no materiālajiem jutekļiem, tajās it kā notrulinās un sastingst. Savukārt tauta lielu nozīmi piešķir ārējiem jutekļiem, toties iekšējiem — ļoti mazu. Tādēļ arī atgadās tas, ko stāsta par dažiem svētajiem vīriem, proti, ka tie vīna vietā iedzēruši eļļu248.
Dvēseles pārdzīvojumu vidū savukārt ir arī tādi, kuriem tuva saikne ar miesu, kā, piemēram, miesaskārība, pārmērīga tieksme ēst un gulēt, dusmas, lepnība, skaudība; dievbijīgie pret visu minēto ved nesamierināmu karu, bet tautai šķiet, ka bez tā nevar dzīvot. Tālāk ir arī vēl dažas citas viduvējas tieksmes, it kā gluži dabiskas, piemēram, tēvijas mīlestība, mīlestības jūtas pret bērniem, vecākiem un draugiem. Ļaudis allaž neatsakās no tām. Toties dievbijīgie cenšas izravēt arī šīs tieksmes no savas sirds, ciktāl tie nevar pacelt tās līdz saviem gara augstumiem. Tādējādi viņi mīl savu tēvu ne tā kā tēvu (jo viņš taču ir radījis tikai miesu, par ko arī jāpateicas dievam), bet kā lāga vīru, kurā atspīd tas augstākais dieva prāta attēls, ko viņi sauc par augstāko labumu, un pasludina, ka ārpus tā nav nekā tāda, ko varētu mīlēt vai vēlēties. To pašu mērauklu dievbijīgie lieto, pildot visus dzīves pienākumus. Ja nu tie gluži nenoliedz visu, kas redzams, tad vismaz tie uzskata par daudz mazvērtīgāku to, kas sasniedzams acij.
Viņi apgalvo, ka arī sakramentos un pašās rituālajās izdarībās piedalās miesa un gars. Tā, piemēram, gavēšanu viņi neuzskata par svarīgu lietu tad, ja kāds tikai atturas, no gaļas un vakariņu maltītes (kas ļaužu acīs ir jau pilnīga gavēšana), bet tajā pašā laikā neatraujas no savām kaislībām, nemazina savas dusmas un lepnību, lai dvēsele, atvieglota no miesas smaguma, ar lielāku spēku varētu tiekties uz augšu un baudīt debesu priekus. Tāpat viņi domā par svētajām vakariņām. Lai gan šīs ceremonijas neesot nievājamas, tomēr pašas par sevi vien tās, kā viņi mēdz teikt, esot mazvērtīgas vai pat kaitīgas, ja tām nepievienojoties garīgais elements, proti, tas, kas parādīts ar šīm redzamām zīmēm, un simboliski šeit tiekot parādīta Kristus nāve. Savaldot savas kaislības, izdzēšot un it kā aprokot tās, mirstīgajiem vajagot atdarināt to, lai paceltos uz jaunu dzīvi cieši kopā ar Kristu un cieši kopā cits ar citu. Tā domā un tā rīkojas šie taisnīgie ļaudis.
Turpretī lielā ļaužu masa domā, ka dievkalpojums nav nekas cits kā stāvēt jo tuvāk altārim, klausīties dziesmu skaņās un noskatīties citās tamlīdzīgās ceremonijās. Ne tikvien šajos gadījumos, ko es te minu tikai piemēra dēļ, bet it visā dzīvē dievbijīgais izvairās no tā visa, kas saistīts ar miesu, lai paceltos līdz mūžīgām, neredzamām un garīgām lietām. Tā kā starp vieniem un otriem visās lietās pastāv vislielākās domstarpības, tad viņi cits citu uzskata par neprātīgiem. Es tomēr domāju, ka šis nosaukums vairāk piederas dievbijīgajiem nekā vienkāršajiem ļautiņiem.