Lai minētais būtu vēl skaidrāk saredzams, es, ievērojot savu solījumu, īsos vārdos parādīšu, ka šis augstais atalgojums taisnīgajiem nav nekas cits kā zināma neprāta pakāpe. Vispirms jums jāzina tas, ka Platons tā kaut ko jau neskaidri nojautis, rakstīdams, ka visaugstākā laimība ir mīlētāju neprāts. Un patiešām, tas, kurš dedzīgi mīl, vairs nedzīvo sevī vien, bet gan jau tai, ko viņš mīl, un jo tālāk viņš aiziet no sevis un pārceļas uz turieni, jo vairāk viņš priecājas. Kad dvēsele taisās aiziet no miesas un īsti vairs nevalda pār saviem orgāniem, tad to, bez šaubām, ar pilnām tiesībām var nosaukt par neprātu. Ko gan citādi nozīmētu šie ļaužu izteicieni: «Viņš nespēj vairs valdīties. Atjēdzies jel! Viņš ir jau atjēdzies.» ...Tātad, jo mīla ir pilnīgāka, jo šis neprāts ir lielāks un laimīgāks. Kāda tad būs šī debesu iemītnieku dzīve, pēc kuras tā ilgojas dievbijīgās dvēseles? Viņu gars, protams, kā jau uzvarētājs un varenāks, aizraus miesu, un tas notiks jo vieglāk tādēļ, ka miesa pa daļai jau ir it kā viņa varā, pa daļai jau sen dzīvē tā šīs pārvērtības labā iztīrīta un atvieglota. Pēc tam garu savukārt nesaprotamā veidā aizraus tas visuaugstākais prāts, kas ir daudzkārt varenāks par viņu. Tā kā jau pats cilvēks būs atmetis visus savus sārņus un nevarēs būt citādi laimīgs, kā tikai atsakoties no miesas sloga, tad viņš baudīs kaut ko neizsakāmu no tā visaugstākā labuma, kas visu apvieno sevī.
Tiesa gan, šī svētlaimība iestāsies pilnīgi tikai tad, kad dvēseles, apvienojušās no jauna ar saviem agrākajiem ķermeņiem, iegūs nemirstību. Tomēr, tā kā dievbijīgo dzīve nav nekas cits kā nepārtrauktas pārdomas par debesu priekiem un it kā kāda ēna no tās, tad allaž gadās, ka tie jau iepriekš izjūt šajā pasaulē apsolīto balvu vai tās mirdzumu. Lai gan viss minētais ir tikai niecīga lāsīte salīdzinājumā ar mūžīgās svētlaimības avotu, tomēr tā tālu pārspēj visas laicīgās baudas, pat ja saņemtu kopā visus vilinājumus, kas sasniedzami mirstīgajiem. Lūk, tik augstu garīgais paceļas pāri pār miesīgo, neredzamais pāri pār redzamo. Tieši to apsola pravietis, teikdams: «Ko acs nav redzējusi, ne auss dzirdējusi, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl.»249 Tā ir Muļķības daļa, kas nevis iznīkst, šķiroties no dzīves, bet gan sasniedz tikai savu pilnību. Tātad tie taisnīgie, kuriem lemts baudīt šo laimi, un to ir ļoti maz, atrodas tādā stāvoklī, kas ļoti līdzīgs neprātam. Viņi runā kaut ko nesakarīgu, ne vairs tā, kā raduši cilvēki, bet gan tā, ka murmina nesaprotamas skaņas, un viņu sejas panti mainās ik mirkli. Brīžiem tie ir strauji, brīžiem — gļēvi, brīžiem — raud, brīžiem — smejas, brīžiem — nopūšas, vārdu sakot, tie patiešām vairs nav pie pilna prāta. Vēlāk atjūgušies, viņi nezina, kas ar viņiem noticis, kur tie bijuši, vai miesā, vai ārpus miesas, vai nomodā, vai miegā, ko redzējuši, ko teikuši, ko darījuši, atminas tikai kā pa miglu, ka pa sapņiem. Viņi zina vienīgi to, ka bijuši ļoti laimīgi, kamēr bijuši šādā neprātā. Tādēļ viņi nožēlo, ka atguvuši prātu, nevēlas neko vairāk kā baudīt mūžīgi šādu neprātu, jo tāda ir nākamās laimības priekšspēlīte.
Bet jau sen es biju aizmirsusi, ka lecu pāri nospraustajam robežām. Tomēr, ja jums liekas, ka mana runa bija pārak draiskulīga un pļāpīga, neaizmirstiet, ka runāja Muļķība un sieviete. Tāpat atcerieties grieķu sakāmvārdu: «Bieži vien arī muļķa vīrs runā prātīgu valodu,» — ja jūs nedomājat, ka tas neattiecas uz sievietēm.
Es redzu, jūs gaidāt galavārdu, bet jūs esat pārāk neprātīgi, ja domājat, ka es kaut ko atceros no tā liela vārdu mistra, ko izbēru jūsu priekšā. Sirmā senatnē sacīja: «Es nīstu tādu dzīrotāju, kurš visu atceras!» Tagad es saku: «Es nīstu klausītāju, kurš visu atceras!» Tātad esiet sveicināti, aplaudējiet, dzīvojiet, dzeriet, slavenie Muļķības draugi! Beigas!
PIEZĪMES
1 - Pallāda — grieķu dievietes Atēnas pavārds; grieķu augstākā dieva Zeva meita, piedzimusi no viņa galvas bruņu cepurē un ar šķēpu rokā, Zeva prāta personifikācija, zinātņu, it īpaši sieviešu rokdarbu sekmētāja, pilsētu sargātāja.
2 - «Moria» — latviskā tulkojumā «muļķība».
3 - Dēmokrits (V—IV gs. p.m.ē.) — slavenais sengrieķu filozofs materiālists, saukts «smējējs», viens no atomisma pamatlicējiem.
4 - Lukiāns (125—180) — grieķu rakstnieks, darbojies Samosatā (Sīrijā), vēlāk Atēnās un Romā, ievērojams ar saviem satīriskajiem dialogiem un uzbrukumiem dievu morālei.
5 - Homērs (IX vai VIII gs. p.m.ē.) — grieķu lielākais episkais dzejnieks, «Iliādas» un «Odisejas» autors; viņam piedēvē arī episko dzejojumu «Varžu un peļu karš» (Batrahomiomahla).
6 - Marons (70. p.m.ē.—19. gads) — izcilā romiešu dzejnieka Publija Vergīlija pavārds. Viņš ir «Eneīdas», «Georgiku» un «Būkoliku» autors.
7 - «Vinegrets» — kāds īsāks Vergīlijam piedēvēts vārsmojums, kur sīki aprakstīta šā ēdiena pagatavošana.
8 - Ovīdijs (43. p.m.ē. — 17. gads) — izcilais romiešu dzejnieks; viņa meistardarbi ir «Metamorfozes» un «Fāsti». Tekstā minētais «Rieksta koks» nav Ovīdija sacerējums.
9 - Polikrats — Atēnu retors, viens no Sokrāta apsūdzētājiem.
10 - Sokrāts (436.—338. p.m.ē.) — slavenais Atēnu orators un retorikas skolotājs.
11 - Busirīds — leģendārais nežēlīgais Ēģiptes valdnieks, kas spīdzinājis viņa zemē nokļuvušos svešiniekus; viņu nogalina Hērakls.
12 - Glaukons — sofists, viens no runātājiem Platona dialogā «Valsts».
13 - Favorīns — filozofs un retorikas skolotājs, dzīvojis imperatora Adriana laikā; Tersīts — Homēra «Iliādā» tēlots kā pats neglītākais un nekaunīgākais starp grieķiem, kuri cīnījās pie Trojas.
14 - Sinesijs — bīskaps Kirenaika (360—415).
15 - Seneka (I gs.) — romiešu filozofs, stoiķis, imperatora Nērona audzinātājs.
16 - Klaudijs — Romas imperators I gadsimtā.
17 - Plūtarhs (I un II gs.) — grieķu filozofs un rakstnieks, izdevis ievērojamu grieķu un izcilu romiešu valstsvīru «paralēlas» biogrāfijas, kur ikreiz kādu romieti salīdzinājis ar kādu grieķi, lai parādītu abu tautu līdzvērtību.
18 - Grills — Homēra varoņa Odiseja karabiedrs. Plūtarhs vēstī par viņu komisku nostāstu. Kad burve Kirke pārvērtusi Odiseja biedrus sivēnos (to vidū arī Grillu), bet Odisejs atradis līdzekli, kā tos atkal padarīt par cilvēkiem, Grills saīdzis par šādu pārvērtību, ieskatīdams, ka sivēna stāvoklis nes vairāk laimes.