Muļķības slavinājums

^{19 - Apulejs (II gs.) — romiešu rakstnieks, sarakstījis arī romānu «Zelta ēzelis» jeb «Metamorfozes»; minētā darba fabulu aizguvis no grieķu rakstnieka Lukiāna.}

^{20 - Hieronims (IV gs.) — baznīcas tēvs.}

^{21 - Juvenāls (60—140) — romiešu satīriķis. Saglabājušās viņa 16 satīras, kurās pausts dziļš nemiers ar tā laika Romas augstāko aprindu netikumiem. Tie bieži tēloti ļoti skarbās krāsās.}

^{22 - Nēpente — tropu mežu zāle, kuras sulai grieķi piedēvējuši spējas aizgaiņāt bēdas un raizes. Nēpenti minējis gan Homērs «Odisejā», gan arī Plīnijs savos rakstos.}

^{23 - Trofonija alā (Grieķijā) atradies kāda dieva orākuls. Saskaņā ar nostāstiem tie, kas apmeklējuši šo alu, atgriezušies skumji uz visu mūžu.}

^{24 - Pans — grieķu mitoloģijā mežu, ganību un ganu dievs, ganu stabulītes izgudrotājs, arī pēkšņu baiļu sacēlējs (paniskas bailes, panika). Lepodamies ar savu stabulītes spēli, viņš izaicinājis uz sacīksti pašu mūzikas dievu Apollonu. Par tiesnesi izraudzīts teiksmainais Frīģijas valdnieks Mids, kurš uzvarētāja laurus piešķīris Panam. Lai sodītu viņu par slikto gaumi, Apollons apbalvojis Midu ar ēzeļa ausīm.}

^{25 - Sofists — labā nozīmē: prātnieks, domātājs, filozofs; sliktā nozīmē: maldu filozofs, pārgudrinieks, mānītājs, kas apzināti lieto nepatiesus argumentus.}

^{26 - Herkuless — Hērakls, grieķu tautas izcilais varonis, kurš Mikēnu valdnieka Eiristeja uzdevumā veicis divpadsmit dižus varoņdarbus.}

^{27 - Solons (VI gs. p.m.ē.) — Atēnu likumdevējs, elēģiju dzejnieks, viens no tā saucamajiem septiņiem gudrajiem.}

^{28 - Falarīds — Sicīlijas pilsētas Akragantas negants tirāns.}

^{29 - Te atkal runa ir par Frīģijas valdnieku Midu (sk. 24. piezīmi).}

^{30 - Herkuless man liecinieks! — pazīstamākie romiešu iegalvojuma vārdi.}

^{31 - Taless — pirmais vēsturiski droši zināmais sengrieķu filozofijas pārstāvis, Milētas filozofijas skolas nodibinātājs, kas darbojās stihiskā materiālisma garā, viens no leģendārajiem septiņiem gudrajiem, dzīvojis VII—VI gs. p.m.ē.}

^{32 - Haoss — sengrieķu mitoloģijā bezgalīga pirmatnēja masa, no kuras izveidojusies pasaule; Saturns (gr. Krons) — senitāļu dievs, Jupitera tēvs, tā saucamā «zelta laikmeta» dievs; Japets — titāns, Urāna un Gajas dēls, Prometeja tēvs.}

^{33 - Plūts — grieķu bagātības dievs.}

^{34 - Hēsiods — grieķu dzejnieks, dzīvojis ap VIII gs. p.m.ē.}

^{35 - Klibais kalējs — domāts Vulkāns (sengr. Hēfaists) — seno romiešu uguns, kalēju un citu amatnieku dievs, Jupitera un Junonas (Zeva un Hēras) dēls, Veneras (Afrodītes) vīrs. Viņš piedzimis klibs un neizskatīgs, tāpēc māte to nometusi no Olimpa. Cita versija vēstī, ka tā klibums radies citādi. Kādreiz Jupiters, sadusmots par tā rīcību, notriecis to no Olimpa, un tas, nokrizdams uz Lemnas salas, izmežģījis kāju.}

^{36 - Aristofans (ap 445—385 p.m.ē.) — sengrieķu ievērojamākais komēdiju rakstnieks.}

^{37 - Dēla — sala Egejas jūrā. Apollona un Artemīdas dzimšanas vieta. Līdz šo dievu piedzimšanai sala bijusi klejojoša.}

^{38 - Sabangotā jūra — Hēsiods vēstī, ka Afrodīte (Venera) piedzimusi no jūras viļņiem.}

^{39 - Augstais Krona dēls — Zevs; viņu Krētas salā zīdījusi kaza.}

^{40 - Dionīss — līksmes, vīna un vīnkopības dievs, Zeva un Semeles dēls, saukts arī par Bakhu.}

^{41 - Filautija (gr.) — patmīlība.}

^{42 - Olimps — sengrieķu mitoloģijā dievu mītne, kalnu masīvs Zierneļgrieķijā, norobežo Maķedoniju un Tesāliju.}

^{43 - Pitagora četrējādība — skaitļu mistika Pitagora mācībā. Viņš par visu lietu pamatu uzskatīja skaitli «četri». Te laikam domāta kāda Pitagora vārsma, kas tulkojumā skan apmēram šādi: «Es zvēru pie tā, kas devis mūsu dvēselei mūžīgās dabas četrējādības avotu.» Pitagors (VI gs. p. m. c.) — sengrieķu filozofs, matemātiķis un fiziķis, reakcionārās Pitagoriešu savienības nodibinātājs Dienviditālijā.}

^{44 - Lukrēcijs Tits Kārs (I gs. p.m.ē.) — viens no izcilākajiem romiešu dzejniekiem un materiālistiskiem filozofiem, sarakstījis poēmu «De rerum natura» (Par lietu dabu), kurā dzejiski izklāstījis sengrieķu filozofa Epikūra materiālistiskos uzskatus: pasaulē viss rodas un iznīkst saskaņā ar zināmiem mūžīgiem dabas likumiem, uz cilvēku neiedarbojas pārdabiski spēki un pēc nāves vairs nav tālākas eksistences. Tāpēc cilvēci vajag atbrīvot no jebkādas māņticības un izkliedēt bailes no nāves.}

^{45 - Sofokls (V gs. p.m.ē.) — viens no trim lielajiem grieķu traģēdiju rakstniekiem. Sarakstījis vairāk nekā 120 traģēdiju un satīru spēļu, no kurām saglabājušās tikai 7. Izteiciens, šķiet, aizgūts no traģēdijas «Ajants», kurā prātu zaudējušais varonis skumst, ka atkal kļuvis normāls cilvēks.}

^{46 - Lēte — sengrieķu mitoloģijā aizmirstības upe pazemes valstībā.}

^{47 - Pļauts — seno romiešu komēdiju rakstnieks (254—184). Viņa komēdijā «Tirgotājs» kāds izlaidīgs sirmgalvis stāsta, ka skolā iemācījies tikai trīs burtus — a, m, o, kas latīņu valodā kopā veido amo, tas ir, mīlu.}

^{48 - Homērs, Iliāda, III, 152.}

^{49 - Homērs, Odiseja, XVII, 218.}

^{50 - Akarnānija — Grieķijas novads, kur audzēja vistreknākos sivēnus.}

^{51 - Brabantieši — Beļģijas provinces Brabantes iedzīvotāji.}

^{52 - Mēdeja — Kolhīdas valdnieka Aiēta meita, Jāsona sieva, burve. Kirke — burve, kas aizturēja pie sevis veselu gadu Odiseju un viņa ļaudis. Venera — mīlas un pievilcības dieve, Jupitera un Diones meita (pēc citas versijas, piedzimusi no jūras putām), Vulkāna sieva, Amora jeb Kupidona māte. Aurora — rītablāzmas dieve.}

^{53 - Memnons — Tītona un Auroras dēls, etiopu valdnieks, kuru pie Trojas nogalināja Ahillejs.}

^{54 - Tītons — Trojas valdnieka Lāomedonta dēls, Auroras vīrs; viņas dēļ Olimpa dievi dāvājuši Tītonam nemirstību, taču bez mūžīgās jaunības.}

^{55 - Faons — kāds Lesbas salas jauneklis, ko tautas fantāzija tēlojusi kā dzejnieces Sapfo mīluli.}