Muļķības slavinājums

^{92 - Fabijs Kvintiliāns — romiešu daiļrunas skolotājs (35—95), atstājis plašu sacerējumu par runas mākslu.}

^{93 - Katoni — romiešu valstsvīri. Marks Porcijs Katons Vecākais jeb Cenzors (234—149 p.m.ē.) bija karavadonis, vēsturnieks un rakstnieks, stingrs vecromiešu tikumu sargātājs, bet Marks Porcijs Katons Jaunākais bija dedzīgs republikānis un pēc Jūlija Cēzara uzvaras izdarīja pašnāvību Utikā (Āfrikā).}

^{94 - Bruts, Kasijs, Grakhi. — Bruts un Kasijs bija galvenie sazvērestībā pret Cēzaru, ko nogalināja 44. gadā p.m.ē. Grakhi (brāļi Tibērijs Sempronijs un Gajs Sempronijs) bija ievērojami tautas tribūni, kas II gs. p.m.ē. centās izdarīt reformas Romas republikā, bet krita par upuriem patriciešu reakcijai.}

^{95 - Marks Antonīns — Marks Aurēlijs Antonīns bija Romas imperators (161—180), taču vienlaikus arī stoiķu filozofs, kurš sarakstīja morāla rakstura apcerējumu krājumu.}

^{96 - Kommods — Romas imperators (180—192), kurš bija ļauns, cietsirdīgs un izvirtis valdnieks, ko nogalināja paša kalpi un miesassargi.}

^{97 - Tīmons — atēnietis, kura naidu pret cilvēkiem (mizantropiju) kādā dialogā attēlojis grieķu rakstnieks Lukiāns.}

^{98 - Amfions un Orfejs. Amfions bija Zeva un Antiopes dēls, mūzu audzēknis, nepārspējams kitāras spēlē, Niobes vīrs, Tēbu valdnieks. Savukārt Orfejs bija nepārspējams trāķiešu dziedonis, Apollona dēls, Eiridikes vīrs.}

^{99 - Menēnija Agripas minēšana te saistīta ar šādu nostāstu. Romas plebeji, vairs nevarēdami paciest patriciešu spaidus, 494. gadā p.m.ē. atstājuši Romu un apmetušies uz tā saucamā Svētā kalna. Tad senāts nosūtījis pie viņiem patricieti Menēniju Agripu, lai tas pierunātu plebejus atgriezties. Šis patricietis pastāstījis plebejiem līdzību par cilvēka ķermeņa locekļiem, kas sadumpojušies pret vēderu kā dīkā stāvošu liekēdi, bet līdz ar to sagādājuši paši sev nelaimi. Plebeji izpratuši līdzības jēgu un atgriezušies.}

^{100 - Temistokls (525—461 p.m.ē.) — Atēnu valstsvīrs un karavadonis. Kad Atēnu tauta, kas smagi cietusi no bagātnieku alkatības, sākusi izrādīt neapmierinātību, viņš tai pastāstījis šādu līdzību. Kādā karstā vasaras dienā lapsa, ciezdama slāpes, sasniegusi upi, kur to apstājuši lieli mušu bari, kas nežēlīgi sūkusi tās asinis. Tajā pašā laikā tur gadījies ezis, kurš apžēlojies par lapsu un piedāvājies aizdzīt mušas. Lapsa noraidījusi šo pakalpojumu, teikdama: «Šīs mušas jau ir piesūkušās ar manām asinīm; ja tu tās aizraidīsi, nāks citas, gluži badīgas, un izsūks no manis pēdējās atliekas.»}

^{101 - Sertorija izdomātā stirna. — Romiešu karavadonis Sertorijs, lai paceltu savu kareivju cīņas garu, iestāstījis tiem, ka dieviete Diāna viņam atsūtījusi stirnu, kas ziņo par visiem ienaidnieka nodomiem.}

^{102 - Likurgs — spartiešu likumdevējs IX gs. p.m.ē. Plūtarhs vēstī, ka Likurgs kādā sapulcē, runājot par to, cik liela nozīme tikumu veidošanā ir audzināšanai, kā piemēru izmantojis savus suņus, kas abi piedzimuši vienā metienā, bet dažādas audzināšanas rezultātā viens kļuvis kūtrs un rijīgs, toties otrs — veikls un medīgs.}

^{103 - Kā izraut astrus no zirga astes. — «Ko nevar veikt vienā rāvienā, to var veikt pamazām.» — Lai pierādītu šo vārdu patiesumu, romiešu karavadonis Sertorijs, kā stāsta Plūtarhs, kādreiz licis diviem kareivjiem — vienam spēcīgam, otram vājam — noraut astes saviem zirgiem. Spēcīgais ķēries klāt ar abām rokām un gribējis to veikt vienā rāvienā, taču neko nepanācis. Turpretī vājais rāvis pa vienam astram un guvis panākumus.}

^{104 - Mīnojs — teiksmainais Krētas valdnieks, Zeva un Eiropas dēls, kurš pēc nāves kļuvis par vienu no pazemes (Aīda) tiesnešiem. Tiesas spriešanā viņš vadījies pēc paša Zeva dotajiem likumiem.}

^{105 - Numa Pompīlijs — otrais Romas ķēniņš. Pēc romiešu vēsturnieka Tita Līvija ziņām, Numa, lai padarītu savus likumus nozīmīgākus, apgalvojis, ka tie cēlušies no dievietes (nimfas) Ēgerijas, kas bijusi viņa draudzene.}

^{106 - Deciji — tēvs un dēls, Romas konsuli, kas apzināti atdevuši savas dzīvības par tēviju un nodrošinājuši uzvaru romiešiem.}

^{107 - Kurcijs Marks — romietis, kurš 362. gadā p.m.ē. labprātīgi meties plaisā, kas radusies Romas forumā. Pēc tam plaisa tūdaļ aizvērusies.}

^{108 - Kandidāts («baltās drēbēs tērpies») — tā Romā dēvēja ļaudis, kas pretendēja uz kādu valsts amatu, jo tie mēdza tērpties baltās togās.}

^{109 - Romā bija ieviesusies paraža mirušos imperatorus piepulcēt dieviem, izmantojot šādu paņēmienu. Līķa sadedzināšanas vietā uzcēla augstu torni, kurā tievā saitītē piesēja ērgli, kas paredzētajā brīdī pacēlās gaisā. Līdz ar to tautai tika radīta ilūzija, ka imperatora dvēsele aizlidojusi pie dieviem.}

^{110 - Par Dēmokritu runa bija jau 3. piezīmē.}

^{111 - Alkibiāda silēni — Alkibiāds bija Atēnu karavadonis un valstsvīrs V gs. p.m.ē., Silēns bija Bakha audzinātājs, taču te Erasms domājis Platona dialogā «Dzīres» aprakstītos silēnus — ārēji maznozīmīgas statujas, kuras ir atveramas un kurās atrodas dievu statujiņas; tās bija izplatītas Atēnās.}

^{112 - Dama — ar šo vārdu Horācijs un Persijs (romiešu satīriskais dzejnieks I gs.) apzīmējuši zemas kārtas personas. Savukārt komēdijās Dama ir skrandās tērpta verga vārds.}

^{113 - Helikona mūzas. Mūzas — Zeva un Mnēmosines meitas, zinātņu un mākslu aizbildnes (parasti deviņas); Helikons — kalns Boiotijā, mūzu apmešanās vieta.}

^{114 - Tantala dārzi — seno grieķu vārdkopa, kas norādīja vietu vai lietu, kas vispār nepastāv. Tantals — Frīģijas valdnieks, kurš izpaudis cilvēkiem dievu noslēpumus un nogalinājis savu dēlu Pelopu, par ko tam pazemē jācieš mūžīgas slāpes un izsalkums.}

^{115 - Marpēsas klints. Marpēsa bija kalns Parās salā, grieķu Arhipelāgā. Sk. Vergīlijs, Eneīda, VI, 471.}

^{116 - Linkejs — Mesēnijas varonis, viens no argonautu ceļojuma dalībniekiem, kam bijis sevišķi ass skatiens.}

^{117 - Romiešu komēdiju rakstnieka Terencija (II gs. p.m.ē.) izteiciens komēdijā «Pats sev soģis».}

^{118 - Milētas jaunavu paraugs — pēc Aula Gellija ziņām (Atikas naktis, XV, 10), kādreiz Milētas jaunavas pārņēmis īsts pašnāvību drudzis.}

^{119 - Diogens (IV gs. p.m.ē.) — dzīvoja Sinopē, bija sengrieķu filozofs kiniķis, kas savā uzvedībā centās ievērot kiniķu skolas mācību. Plaši zināms kā viens no oriģinālākajiem antīkās pasaules savādniekiem.}