Muļķības slavinājums

^{208 - Erasms te ņēmis palīgā «Eneīdu» (VI, 417.—422.), kur Enejs tāpat apklusina pazemes nikno suni Cerberu.}

^{209 - Locījumi — protams, latīņu valodā un latīņu rakstībā.}

^{210 - Niobe — Tantala meita, Tēbu valdnieka Amfiona sieva, lepna, par savu lielo ģimeni, iedomājusies, ka ir pārāka par dievieti Lēto, kurai bijuši tikai divi bērni — Apollons un Artemīda. Lai atriebtu par mātes apvainošanu, abi divi nogalinājuši ar bultām visus Niobes bērnus. To redzēdama, Niobe sāpēs pārvērtusies par klinti.}

^{211 - Horācijs, Satīras, I, 8, 46. Muļķība grib teikt, ka viņai, klausoties šo teologu runās, notikusi bezmaz vai katastrofa vēderā, tāpat kā Horācija aprakstītajam vīģes koka dievam Priapam minētajā satīrā, noskatoties uz Kanīdijas un Sagānās (romiešu burves) māžošanos ar nakts upuriem.}

^{212 - Korollārijs — viduslaiku loģikā un metodikā tēze, kas izriet no iepriekšējā un tādēļ neprasa nekādu tālāku pierādījumu.}

^{213 - «Vēstures spogulis» (Speculum malus) un «Romiešu varoņdarbi» (Gesta Romanorum) — viduslaikos sacerēti darbi.}

^{214 - Himera — teiksmains ugunsspļāvējs nezvērs, priekšā lauva, vidū kaza un čūska astes daļā.}

^{215 - Faiāki — teiksmaina tauta, jautri uzdzīvotāji, kuri viesmīlīgi uzņēmuši Odiseju.}

^{216 - Horācija vārsma sākas šādi: «Pēnelopes precinieki, dīkdieņi...» (Vēstules, I, 2, 28).}

^{217 - Vārds «bīskaps» radies no grieķu vārda «episkopos», kas latviešu valodā tulkojams kā «uzraugs».}

^{218 - Interdikti, suspensijas, agravācijas — pāvestu cīņas ieroči pret viņu ienaidniekiem. Interdikts — aizliegums kādā apgabalā vai valstī noturēt dievkalpojumus un vispār ar ticību un baznīcu saistītas ceremonijas (laulības, apbedīšanas u. c). Suspensija — aizliegums priesterim uz zināmu laiku pildīt savus amata pienākumus. Agravacija (kāpinājums) — baiga ceremonija, ko izmantoja baznīcā pirms izslēgšanas no tās. Atriebības tēlojums — pēc pāvesta norādījuma no baznīcas izslēgtais tika attēlots gleznā, kur bija radītas elles ugunis un velni; šo tēlojumu izlika publiskās vietās ļaudīm par brīdinājumu.}

^{219 - Pētera mantojums — viduslaikos tā dēvēja dažādus īpašumus, galvenokārt zemesīpašumus, ko pāvesti ar viltu bija piesavinājušies.}

^{220 - Tāds bijis Erasma laika pāvests Jūlijs II, kurš, pēc nostāstiem, vairāk redzēts bruņās nekā pāvesta tērpā, vairāk vicinājis šķēpu nekā krustu un nemitīgi karojis, lai paplašinātu tā saucamo «Pētera mantojumu».}

^{221 - Satraps — senās Persijas apgabala (satrapijas) neierobežots pārvaldnieks.}

^{222 - Regulārie — garīdznieki, kuri ievēro mūku reglamentu, kaut arī nepieder pie kāda mūku ordeņa.}

^{223 - Ramnūsiete — laimes dieviete (romiešiem Fortūna); tā nosaukta sakarā ar kādu Atikas ciemu, kur tai bija templis.}

^{224 - Timotejs — Atēnu karavadonis, kuram bija iesauka «Laimīgais»; gleznotāji tēloja to iesnaudušos, bet viņa priekšā stāvēja Fortūna.}

^{225 - «Pūce laižas pie viņa» — atēniešu izteiciens, ar kuru tie norādīja, ka uzvara tuvojas viņiem, jo pūce bija dievietes Atēnas svētais putns un cīņās šī dieviete piešķīra uzvaru.}

^{226 - «Tie dzimuši ceturtajā mēneša ceturksnī» — sakāmvārds par tādiem, kuru sūrā grūtā darbošanās nāk par labu citiem, nevis pašiem darītājiem. Ceturtajā mēneša ceturksnī esot dzimis arī Herkuless (Hērakls).}

^{227 - «Jāj Sejāna zirgu» — paruna, ko citējis Auls Gellijs (Atiskās naktis, III, 9) attiecībā uz tādu, kam gaidāms traģisks gals. Sejāns bija imperatora Tibērija labā roka, taču vēlāk krita nežēlastībā un tika nogalināts. Viņa zirgs katram tā vēlākajam īpašniekam sagādāja lielu nelaimi.}

^{228 - «Tas ir Tulūzas zelts» — Auls Gellijs jau citētajā vietā vēstī arī to, ka konsuls Cepions licis izlaupīt kādu templi Tulūzā, taču visi, kas pieskārusies nolaupītajam zeltam, miruši visnožēlojamākajā nāvē.}

^{229 - Erasma piezīmes — pārējo Erasma darbu vidū vēlākos laikos ļoti liela nozīme ir viņa no antīkās literatūras savāktajiem sakāmvārdiem un komentāriem («Adagia», «Chiliades»).}

^{230 - Horācijs, Odas, IV, 12, 27.}

^{231 - Horācijs, Odas, IV, 12, 28.}

^{232 - Horācijs, Vēstules, II, 2, 126—128.}

^{233 - Sorbonna — Parīzes universitāte, tajā laikā ievērojamākais teoloģijas cietoksnis Eiropā.}

^{234 - Priaps — dārzu un auglības dievs. Te domāta kāda nerātna epigramma no antīko nerātno epigrammu krājuma «Priapeia», kur Priaps aplam saprot sava kunga lasītos Homēra vārdus.}

^{235 - Te Muļķība ar saviem citātiem zobojas par klausītājiem, jo mācītāja Zālamana grāmatā ir tikai 12 nodaļas.}

^{236 - Trīsvalodnieki — grieķu, latīņu un ebreju valodas pratēji.}

^{237 - Te Erasms domājis viduslaiku sholastisko Normandijas teologu Nikolu de Liru (1270—1340).}

^{238 - Vēlreiz Nikola de Lira.}

^{239 - Šis vārdā neminētais mācītais vīrs nav pareizi pārtulkojis latīņu vārdu «pelles» (āda). Senatnē teltis tiešām sedza ar ādām, taču ne jau ar «cutis» (cilvēka āda), bet gan ar «pelles» (dzīvnieka āda).}

^{240 - Tenedas advokāts — tā mēdza dēvēt cilvēku, kurš ar visu tika galā ātri, tā sakot, pārcirta lietu mezglu.}

^{241 - Hrīsips un Didims — pirmais bija stoiķu filozofs III gs.. p.m.ē., bet otrais — gramatiķis I gs. p.m.ē. Abi sarakstījuši daudzus darbus, taču no tiem saglabājušies tikai fragmenti.}

^{242 - Origens — baznīcas tēvs III gadsimtā, lielākā autoritāte kristietības pirmsākumu periodā.}

^{243 - Draugi ieteikuši Jūlijam Cēzaram sargāties no Antonija un Dolabellas intrigām, bet Cēzars atbildējis: «Nē, no uzdzīvotājiem nav jābaidās; jābaidās no kalsnējiem un bālajiem.» Tā viņš norādījis uz: Brutu un Kasiju, kuri vēlāk tiešām noslepkavoja viņu.}

^{244 - Lucifers — tulkojumā «gaismas nesējs», rīta un vakara zvaigzne. Baznīcas tēvi, balstoties uz svētajiem rakstiem, Luciferu dēvēja par tumsības valdnieku, sātanu, kas nogrūsts no debesīm.}