245 - «Skaitļu grāmata» — Mozus 4. grāmata.
246 - «Apustuļu darbu» 26. nodaļas 24. pantā teikts, ka romiešu prokurators Fēsts, noklaušinādams Pāvilu, izsaucies: «Pāvil, tu esi traks! Lielā rakstu zināšana tevi padara traku.»
247 - Platons, Faidons.
248 - Sv. Bernards, pēc nostāsta, kādreiz tik dziļi nogremdējies svētajos rakstos, ka, sajūtot slāpes, paķēris blakus stāvošo krūzi un nodzēries, nemanīdams, ka tā pildīta ar eļļu.
249 - Pravieša Esaijas vārdi, ko citējis apustulis Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem, 2. nodaļā, 9. pantā.
ROTERDAMAS ERASMA DZĪVE UN VIŅA „MUĻĶĪBAS SLAVINĀJUMS” KĀ RENESANSES LAIKA SABIEDRĪBAS PRETRUNU SPOGULIS
Roterdamas Erasms (1469—1536), īstajā vārdā Gerhards Gerhards (latinizētais vārds — Erasmus Roterdamas, Desiderius) ir ievērojamākais ārpusitālijas Renesanses kultūras darbinieks, kurš prasmīgi un asprātīgi cīnījās pret tumsonību, varmācību un liekulību, kā arī pret reliģisko fanātismu un šarlatānismu zinātnē, sarakstīja darbus par valodniecību, filozofijas un teoloģijas jautājumiem, daudz uzmanības veltot arī audzināšanas un sadzīves problēmām.
Periodā, kad dzīvoja Erasms, tika atklāts jūrasceļš uz Ameriku (1492) un Indiju (1496), veikts pirmais ce]ojums apkārt zemeslodei (1519—1522). Viņa laikabiedri bija astronoms N. Koperniks (tā atklājumi gan tika publicēti pēc Erasma nāves), mākslinieki Leonardo da Vinči, Mikelandželo, Rafaels un Dīrers, politikas teorētiķis Makiavelli. Grāmatu iespiešana Rietumeiropā gan bija sākusi izplatīties dažus gadu desmitus pirms Erasma dzimšanas, šaujamo ieroču lietošana — vēl agrāk, toties tieši Erasma dzīves laikā kļuva redzamas šo izgudrojumu sociālās un garīgās sekas Rietumeiropas sabiedrības dzīvē.
Precīzu ziņu par rakstnieka radurakstiem ir samērā maz, to nav daudz arī par viņa mūžu. Svarīgākais avots šajā ziņā ir Erasma vēstules (vairāk kā 3000), kas saglabājušās līdz mūsdienām.
Rakstnieks dzimis 1469. gada (daži pētnieki min 1467. vai 1466. gadu) 28. oktobrī Roterdamā. Māte bijusi ārsta meita, tēvs — katoļu garīdznieks. Vecāku laulība nav oficiāli reģistrēta, jo katoļu garīdzniekiem nebija atļauts precēties, taču tēvs rūpējies par mazā Erasma audzināšanu un izglītošanu, kaut gan, protams, dzīvojis citur. Tēva un, iespējams, arī mātes vecāku materiālais atbalsts devis iespēju apdāvinātajam zēnam mācīties vienā no labākajām Nīderlandes skolām — Deventeras pilsētas «Kopīgās dzīves brāļu» skolā.
Tā bija mācību iestāde ar senām tradīcijām (tā, piemēram, aptuveni 70 gadus pirms Erasma te skolojās ievērojamais XV gs. filozofs Kūzu Nikolajs). Tad, kad tur mācījās Erasms, skolā strādāja loti kvalificēti skolotāji (protams, pēc tā laika kritērijiem). Daži no viņiem izglītību bija ieguvuši Itālijā un ilgstoši mācījušies arī citu Eiropas zemju universitātēs.
Deventeras skolā, kur nākamais rakstnieks iestājās 8 vai 9 gadu vecumā, tāpat kā visās to laiku Rietumeiropas mācību iestādēs, galvenais mācību priekšmets bija latīņu valoda, taču šeit to apguva nevis no viduslaiku lūgšanu grāmatām un teologu traktātiem, bet gan no Senās Romas literātu darbiem. Šī valoda, būdama reālās dzīves norišu izteiksmes līdzeklis, bija daudz dzīvāka, saistošāka un bagātīgāka nekā sterilie, caur daudzu anonīmu redaktoru un cenzoru rokām gājušie viduslaiku autoru sacerējumi.
Roterdamas Erasms te iepazina Senās Romas nozīmīgāko literātu svarīgākos darbus. Par viņa mīļāko dzejnieku kļuva Horācijs, bet Terencija komēdijas viņš drīz vien zināja no galvas. Nākamais rakstnieks te iemācījās paust savas domas labā latīņu valodā tiklab mutiski, kā rakstiski. Šī prasme kopā ar lielajām darbspējām turpmāk deva viņam daudz priekšrocību un ļāva daudz paveikt visas Eiropas kultūras veidošanā.
Sekmīgi sāktais izglītošanās darbs negaidīti aprāvās. Kad zēnam bija 13 gadu, māte un mātes ģimenes locekļi nomira ar mēri. Tad pat pēc ilgas slimības nomira arī tēvs. Tā atstātie līdzekļi, kā vēlāk rakstīja Erasms, bija pietiekami lieli, lai viņš vēl vismaz dažus gadus varētu mācīties labā skolā un, iespējams, arī universitātē, taču aizbildņi izlēma citādi un ļāva viņam mācīties tikai vietējā klostera skolā.
Pēc dažiem gadiem, būdams pilnīgi bez līdzekļiem, bet dedzīgi vēlēdamies turpināt skološanos, Erasms iestājās Steinas klosterī, kur bija liela bibliotēka un tika solītas iespējas mācīties. Klostera dzīve viņam ļoti nepatika, it īpaši daudzo gavēņu, nakts dievkalpojumu un mūku nemitīgo ķildu dēļ, tomēr te bija iespējams nodarboties ar pašmācību. Viņš rūpīgi studēja baznīcas tēvu rakstus, pārrakstīja visas sv. Hieronima vēstules, daudz laika veltīja Aurēlija Augustīna sacerējumiem. Klostera bibliotēkā bija arī daži Renesanses perioda autoru darbi. Nākamais domātājs sevišķi iedziļinājās Lorenco Vallas (1406—1457) apcerēs par ētikas jautājumiem.
Klosterī sākās Erasma literārā darbība. Viņš bieži apmainījās vēstulēm ar Tergavas iedzīvotāju, mācītu latīnistu V. Hermani, lai izkoptu savu latīņu valodas stilu un dalītos domās par dažādiem literatūras jautājumiem. Te Erasms sāka rakstīt dzejas latīņu valodā, bet apmēram divdesmit gadu vecumā sacerēja savu pirmo darbu prozā «Par pasaules nicināšanu», ko veltīja savam kādreizējam skolotājam. Tam gan vēl piemita kompilatīvs raksturs, taču tā latīņu valoda bija tik laba, ka skolotājs lika to iespiest vietējā grāmatspiestuvē bez autora ziņas.
Lielo zināšanu un centības dēļ Erasmam izdevās atstāt klostera sienas. Kambrē bīskaps H. fon Bergiss gatavojās pārcelties uz Romu, kur viņam bija izredzes kļūt par kardinālu, un centās nākamos palīgus un tehniskos darbiniekus izraudzīties savlaicīgi no sev pazīstamu sava novada cilvēku vidus. Tāpēc viņš 1491. gadā aicināja Erasmu kļūt par vienu no sekretāriem un tas bez nožēlas pameta klosteri.
Bīskapa mājā Erasms ātri apguva sekretāra pienākumus un atrada iespējas turpināt pašizglītošanos. Te viņš sadraudzējās ar bīskapa brāli, kurš arī bija garīdznieks, bet mazāk domāja par karjeru un vairāk — par literatūru. Līdzīgas intereses bija arī Kambrē pilsētas sekretāram J. Batusam un dažiem viņa paziņām, tādēļ Erasms šeit satika kulturālus un labvēlīgi noskaņotus sarunu biedrus. Šajā laikā, šķiet, viņam nebija daudz obligātā darba, jo bīskapam tobrīd bija vairāk darbinieku, nekā vajadzīgs.
Pēc dažiem gadiem noskaidrojās, ka Bergisa cerības nokļūt Romā bijušas veltīgas. Pāvests koriģēja savus plānus un Kambrē bīskapam bija jāpaliek mājās. Nevēlēdamies atgriezties klosterī, Erasms saņēma bīskapa atļauju studēt teoloģiju Sorbonnas universitātē Parīzē, jo uzskatīja, ka pat ilgstoša pašmācība un uzturēšanās kulturālā sabiedrībā nevar aizstāt sistemātisku izglītošanos. Parīzē Erasms nonāca 1496. gadā un jutās dziļi vīlies, jo mācībām te bija nedzīvi sholastisks raksturs, un mītnes, kur dzīvoja mazturīgie studenti, — ļoti sliktas un neveselīgas. Niecīgā subsīdija, ko studiju sākumā maksāja bīskaps, nenodrošināja pat pienācīgu uzturu. Tādēļ viņš Parīzē bieži slimoja, bet iztiku nācās pelnīt ar privātstundām latīņu valodā. Drīz vien Bergiss pārtrauca sūtīt līdzekļus un Erasms, vairs nejuzdamies saistīts, pārgāja uz filoloģijas fakultāti, kuras mācību kurss viņam šķita interesantāks.