Privātstundu pasniegšanai, ko Erasms sāka nelabprāt, jo nevēlējās tērēt savu laiku turīgu slaistu izglītības robu aizpildīšanai, tomēr bija labi rezultāti. Divi bagāti angļu aristokrāti, kuri jau bija apceļojuši Itāliju un Dienvidfranciju un, sekodami angļu aristokrātijas virsotņu tradīcijām, uzskatīja par nepieciešamu studēt arī Parīze, bet kuru zināšanas latīņu valodā bija diezgan vājas, redzēdami, kā dzīvo viņu skolotājs, ataicināja to uz pašu īrēto namu, kur nodeva Erasma rīcībā gan labas telpas, gan arī savus sulaiņus un virtuvi. Šāds darījums bija izdevīgs abam pusēm, jo abi aristokrāti vēlāk Anglijā ieņēma augstus amatus un visu mūžu jutās pateicīgi Erasmam, ka tas, nežēlodams pūles, īsā laikā sniedzis viņiem plašas un stabilas zināšanas ne tikai latīņu valodā, bet arī vispārējās zinībās. Pēc studijām atgriežoties Anglijā, viņi devās tur kopā ar Erasmu un ieveda to Anglijas valdošajās aprindās, taču drīz vien rakstniekam vairs nebija vajadzīgas rekomendācijas, — labā latīņu valoda, lielās zināšanas un takta izjūta viņam atvēra daudzu izglītotu ļaužu durvis.
Sava pirmā Anglijas brauciena laikā Erasms iepazinās ar izcilajiem angļu kultūras darbiniekiem Tomasu Moru un Dinu Kolē. Kolē, bagāta tirgotāja dēls, ilgi studēja gan vairākās Itālijas universitātēs, gan arī Parīzē un ieguva teologa izglītību, taču lielo spēju un talanta dēļ divas reizes ieņēma lordmēra amatu. Mūža otrajā pusē viņš strādāja par skolotāju skolā, ko pats nodibināja un lielā mērā uzturēja ar saviem līdzekļiem. Kolē bija ne tikai labi iepazinis latīņu valodu un antīko kultūru, bet arī iemācījies saprast grieķiski. Savukārt viņa draugi bija apguvuši grieķu valodu pilnīgāk un dažu mēnešu laikā iemācīja tās pamatus Erasmam tik labi, ka nākamais rakstnieks vēlāk Parīzē varēja pilnveidot šīs zināšanas patstāvīgi.
Atšķirībā no Erasma, kurš tolaik vēl juta respektu pret kristīgo teoloģiju, Kolē bija pret to noskaņots skeptiski. Viņš, protams, nebija ateists, bet uzbruka tolaiku sholastiskajai teoloģijai, galvenokārt balstoties uz agrīnās kristietības sacerējumiem, it īpaši uz apustuļa Pāvila vēstulēm. Kolē mudināja Erasmu salīdzināt viduslaiku filozofu sacerējumus ar minētajiem tekstiem un pārliecināties pašam, cik tālu tos atstājusi sholastiskā teoloģija. Erasms arī agrāk visai augstu nevērtēja Dunsa Skota teoloģiskos prātojumus, toties pret Akvīnas Toma darbiem un tomismu Sorbonnas teologu ietekmē juta lielu cieņu. Turpretī Kolē, uzskatīdams, ka Akvīnas Toms teoloģijā rīkojies ļoti nekaunīgi, jo pakļāvis kristīgo reliģiju savai profānajai filozofijai, šādu uzskatu gultnē centās ievirzīt arī Erasma domas.
Erasms tūlīt neatzina Kolē viedokli. Atgriezies Parīzē, viņš iedziļinājās gan Jaunās derības tekstos un baznīcas tēvu (it īpaši Hieronima) darbos, gan arī XIII un XIV gs. teologu rakstos. 1499. gadā viņš rakstīja, ka esot tik dziļi iestidzis Dunsa Skota filozofiskajos sapņojumos, ka pat Stentora balss nespētu viņu pamodināt. Sorbonnā Erasms mācījās līdz 1500. gadam.
Pēc tam viņš, uzturēdamies galvenokārt Parīzē, taču apmeklēdams arī Orleānu un Flandriju, lielākoties viesojās pie bīskapiem, klosteru priekšniekiem un līdzīga ranga garīgajām personām, kam bija labas bibliotēkas. Te viņš iedziļinājās Hieronima, Augustīna, Origona, Kipriāna, Kirila un citu rakstos, cenšoties sengrieķu tekstus lasīt oriģinālā. Pēc šā perioda vēstulēm varam spriest, ka Erasms baznīcas tēvu zināšanas un garīgās attīstības līmeni vispār jau vērtē diezgan kritiski. Tā, piemēram, viņš raksta: «Lai gan viņi bija visai pamatīgi, tomēr viņi bija tikai cilvēki, kas daudz ko nezināja un nereti kļūdījās.»
Pēc gada Erasms atkal devās uz Angliju, bet šoreiz viesošanās laiku, ja neskaita grieķu valodas mācīšanos, galvenokārt izmantoja atpūtai un tērzēšanai izglītotā sabiedrībā. Lai labāk apgūtu grieķu valodu, viņš te sāka tulkot no grieķu valodas latīniski sava mīļākā grieķu autora Lukiana darbus.
Studēdams antīkās filozofijas un literatūras tekstus, Erasms izdarīja daudzus izrakstus, kurus izmantoja, mācot latīņu valodu, jo, kaut gan viņa materiālais stāvoklis bija jūtami uzlabojies, tomēr atteikties no stundu pasniegšanas nebija iespējams. Te piebildīsim, ka Erasmam vienlaikus bija viens vai daži spējīgi un turīgi skolēni, kuri varēja labi atlīdzināt par kvalificētajām nodarbībām.
1500. gadā rakstnieks pēc savu kādreizējo angļu skolnieku padoma sakārtoja un lika iespiest Parīze sengrieķu un latīņu sentences (800). Lai gan darbs guva lielu atzinību un darīja Erasmu pazīstamu, tomēr viņam pašam tas nepatika, — tajā bija daudz iespiedkļūdu. Turklāt viņš nesaņēma gandrīz nekādu honorāru. Tā ka tolaik nepastāvēja autortiesību aizsardzība, spiestuvju īpašnieki kopēja vairāk pieprasītās grāmatas, neprasīdami autora atļauju un nemaksādami viņam. Tādēļ Erasms nemitīgi uzlaboja savus jau iespiestos darbus un veidoja arvien pilnīgākus variantus, kas atstāja ēnā iepriekšējos izdevumus un no tiem negodīgi pavairotās kopijas. 1508. gada iznāca minēto sentenču izdevums, kurā jau bija ap 3000 sentenču, bet pēdējā izdevumā, kas tika laists klajā Erasma dzīves laikā (1536. gadā), bija 4151 sentence. Sistemātiski tika uzlaboti un papildināti arī sentenču paskaidrojumi.
XVI gs. sākumā Erasms turpināja reliģisko tekstu studijas tiklab latīņu, kā grieķu valodās un saka apgūt arī senebreju valodu, taču drīz vien pārtrauca mācības, lai nesadalītu savu uzmanību un nezaudētu iespēju līdz pat sīkām stila niansēm iedziļināties latīņu un sengrieķu valodās. Līdzīgu apsvērumu dēļ Erasms vairījās arī no Eiropas tautu valodu apguves. Lai gan viņš ilgi dzīvoja Francijā, Anglijā, Itālijā un Vācijā, tomēr visur uzturējās tikai klasiski izglītotā sabiedrībā un runāja gandrīz tikai latīniski. Neviena no Erasma vēstulēm nav sarakstīta viņa dzimtajā holandiešu valodā!
Erasma daiļrade latīņu valodā bija spilgta, taču ne jau unikāla lappuse Eiropas kultūrā. Itālijā renesanses laikmetā daudzi literāti (A. Policiano, grieķu cilmes dalmācietis M. Tarhaniota, F. Andrelini u. c.) latīniski izteicās tikpat brīvi kā itāļu valodā, bet daudzi latīņu valodai deva pat priekšroku. Plaši pazīstams neolatīnisma virziena gramatikas un stilistikas veidotājs bija jau minētais Itālijas filozofs L. Valla. Neolatīnisti bija arī citās zemēs. Vācijā nozīmīgākie to vidū bija K. Celtiss, ka arī U. fon Hutens u. c.
Šai parādībai bija vēsturisks pamats. Periodā, kad Eiropā nacionālās valodas vēl nebija pietiekami attīstītas, lai tajās visā pilnībā varētu izpausties Renesanses inteliģences izsmalcinātā un ar pretrunām bagātā ganga dzīve, daudzi labprāt izmantoja klasiskās valodas, kas deva iespēju izteikties precīzāk un skaidrāk, ka arī ļāva pāri daudzajām robežām ērti sazināties, dalīties domās vai polemizēt citam ar citu mutiski vai vēstulēs. Tomēr neolatīnisma kultūras slānītis bija ļoti plāns un tautas masām tāls un svešs. XV gs. un XVI gs. pirmajā trešdaļā neolatīnistus visnotaļ ieredzēja valdnieki un pat pāvesti, jo tie pauda humānisma idejas, bija labi skolotāji un interesanti sarunu biedri. Taču kopš XVI gs. otrās trešdaļas šās pasaules varenie cits pēc cita atteicās atbalstīt humānistus un sāka viņus vajāt, jo tolaik saasinājās tautas masu cīņa pret feodālo ekspluatāciju, kas ārēji visbiežāk izpaudās kā reliģiskās šķelšanās un reliģiskie kari. Lai gan humānisti paši visumā nepiedalījās šajā kustībā un pat baidījās no tās, tomēr viņu loma feodālās iekārtas garīgo balstu satricināšanā nav noliedzama.