Sākot ar XVI gs. vidu, kultūras dzīves ass arvien vairāk pārvietojās no viseiropas latīniskā universālisma uz Eiropas tautu nacionālajām valodām. Atšķirībā no neolatīnisma kultūras Eiropas tautu valodās attīstītā kultūra pakāpeniski kļuva par daudz plašāku sabiedrības aprindu interešu izteicēju. Dažu nacionālo valodu (it īpaši angļu un franču) attīstīšanai ievērojamus līdzekļus atvēlēja arī attiecīgie valdnieki, jo šo valodu attīstība un lietošanas iespējas pamazam izvērtas par valstu un valdnieku prestiža lietu.
Erasma darbību mēs varam uzskatīt par vienu no neolatīniskas kultūras virsotnēm, jo viņš daudz paveica kā antīko autoru, tā arī kristīgās reliģijas tekstu filoloģiskajā izpētē un no pārrakstītāju radītajām kļūdām pēc iespējas attīrītu sacerējumu sagatavošanā iespiešanai.
Dažādu rokrakstu salīdzināšanas un pārrakstītāju kļūdu likvidēšanas darbu Erasms sāka jau XVI gs. sākumā, sevišķi pievērsdamies Jaunās derības un sv. Hieronima vēstuļu tekstiem. 1502. gadā viņš noraidīja Lūvenas universitātes aicinājumu kļūt par profesoru, jo nevēlējās uzņemties pienākumus, kas traucētu grieķu valodas apgūšanu. Turklāt viņš centās saglabāt iespēju ceļot, kad un kurp vien labpatīk, lai daudzu klosteru, pilsētu, bīskapu un citas bibliotēkās varētu salīdzināt vienu un to pašu tekstu dažādus rokrakstus.
Daudz rosinājumu un iespēju šajā ziņā viņam pavēra ceļojums pa Itālijas pilsētām, kas ilga gandrīz trīs gadus. Uz Itāliju Erasms devās 1506. gadā kopā ar Anglijas karaļa Henrija VII ārsta dēliem, jo tolaik ceļojumi bija drošāki, ja tajos piedalījās vairāki savstarpēji pazīstami cilvēki. Pirmā pilsēta Itālijā, kur Erasms apmetās uz dažiem mēnešiem, bija Turīna. Vietējās universitātes zinātnieki viņu uzņēma sirsnīgi un piešķīra viņam teoloģijas zinātņu doktora grādu, kam toreiz bija liela vērtība, jo vienīgi tas deva formālās tiesības iztirzāt kristīgās reliģijas tekstus. Diezgan ilgi Erasms uzturējās Boloņā, kur sastapa lieliskus grieķu valodas speciālistus. Pēc tam Venēcijā viņu labi uzņēma viens no to laiku izcilākajiem grāmatu izdevējiem — Alds Manūcijs.
Manūcija spiestuve bija labi iekārtota kā tehniskajā, tā arī grāmatu rediģēšanas ziņā, jo Alds centās iesaistīt kvalificētus darbiniekus un arī pats bija prasmīgs meistars. Viņa tipogrāfija bija viena no pirmajām, kas līdzās sava laika autoru darbiem un kristīgās teoloģijas tekstiem sāka plaši izdot antīko autoru darbus tiklab latīņu, kā sengrieķu valodā. Šo darbību ar simpātijām vēroja Itālijas un citu zemju humānisti. Daudzi zinātnieki sūtīja Manūcijam seno autoru rokrakstus, tādējādi izveidojot bibliotēku, kurā teksti bija rodami vairākās rokrakstu kopijās, kas tapušas savstarpēji tālās zemēs un tādēļ bija ar atšķirīgām kļūdām. Līdz ar to Manūcijam bija iespējams izvērtēt pārrakstītāju veikumu un koriģēt to. Šāds uzdevums, protams, prasīja daudz darba un tajā uz laiku iekļāvās arī Erasms.
Viņš nav izteicies par to, kādu izdevumu gatavošanā tieši piedalījies, un pat noliedzis savu līdzdalību šādu uzdevumu veikšanā, jo līdzīgi daudziem tā laika humānistiem un feodāļiem uzskatīja par negodu atrasties algota darbinieka atkarībā no kāda cita cilvēka, it īpaši tad, ja tas nav valdnieks. Tomēr pastāv uzskats, ka Erasms te gatavojis izdošanai Terencija un Pļauta komēdijas, dažus Senekas darbus un vairāku sengrieķu autoru lugas. Lai kā būtu, darbs Manūcija rokrakstu bibliotēkā Erasmam ļāva paplašināt jau minēto sentenču krājumu, kā arī iepazīt līdz šim neredzētus Hieronima vēstuļu un Jaunās derības rokrakstus.
No Venēcijas Erasms devās uz Paduju, kur darbojās vairāki izcili filologi, turklāt dažiem no viņiem dzimtā bija grieķu valoda. Te viņš mācīja latīņu valodu un antīko kultūru arhibīskapam Aleksandram, kas varēja bagātīgi atlīdzināt sava skolotāja pūles. Pēc tam Erasms ieradās Romā, kur viņu viesmīlīgi uzņēma vairāki kardināli, arī (Jānis) Mediči, kas vēlāk kļuva par pāvestu Leo X. Ar pāvestu Jūliju II viņam neveidojās laba saprašanās, jo tas gandrīz nepārtraukti karoja, bet Erasms neslēpa savus iebildumus pret militārismu. Tomēr pāvesta nepatikai pret Erasma nostāju nebija nevēlamu seku. Gluži otrādi. Vairāki augsti Vatikāna darbinieki aicināja Erasmu palikt Romā un piedāvāja tādu baznīcas amatu, kas nākotnē varētu pavērt ceļu uz kardināla rangu.
Tomēr viņu nevilināja garīdznieka karjera. Tieši ceļojuma laikā uz Itāliju viņš iesniedza pāvestam lūgumu par atbrīvošanu no mūka solījuma, ko akceptēja nākamais pāvests Leo X. Tam gan pārsvarā bija formāla nozīme, jo pēc atbrīvošanas viņam nevarēja pārmest mūka tērpa nevalkāšanu. Personiskajā dzīvē Erasms vienmēr bija samērā askētisks.
Erasms nevēlējās palikt Romā arī tāpēc, ka Anglijas draugi aicināja viņu pie sevis. 1509. gadā nomira alkatīgais un skopais karalis Henrijs VII un tronī nāca viņa dēls Henrijs VIII, ar kuru Anglijas humānisti saistīja lielas cerības. Jaunais karalis bija otrais dēls, tādēļ bērnībā tika gatavots baznīcas karjerai, saņēma labu filoloģisko izglītību un labi orientējās reliģiskajos tekstos. Taču vecākais brālis nomira jau tēva dzīves laikā. Henrijs pazina Anglijas ievērojamākos humānistus un, nācis tronī, neskopojās ar solījumiem un dažkārt arī ar naudu kultūras dzīves veicināšanai, jo bija mantojis pilnu valsts kasi. Pamatojoties uz to, Erasma draugi uzskatīja, ka rakstnieka apmešanās Anglijā var nest tai daudz svētības, bet viņam pašam būs vislabvēlīgākie dzīves un darba apstākļi. Šādu apsvērumu vadīti, viņi nosūtīja Erasmam bagātīgu ceļa naudu un pavēstīja, ka pats karalis izteicis vēlēšanos uzturēties domātāja sabiedrībā.
Erasms nesteidzīgi pabeidza iesāktos darbus Itālijā un posās uz Angliju. Jau ceļojuma laikā viņam iešāvās prātā doma aizvest kādu improvizāciju kā ciemakukuli savam draugam Tomasam Moram, kura mājā viņš daudzkārt bija viesojies un pie kura bija iecerējis apmesties pēc ierašanās Anglijā. Tā tapa «Muļķības slavinājums».
Sākotnēji Erasms nebija paredzējis iespiest šo darbu, jo uzskatīja to vienīgi par joku, kurā viegli apspēlēta Mora uzvārda līdzība ar grieķu vārdu «Moria» (muļķība), par ko vērts pasmieties jautrā sabiedrībā. Taču klausītāju sajūsma par šo sacerējumu un viņu vēlēšanās to lasīt un pārlasīt pamudināja Erasmu piekrist grāmatas izdošanai, it īpaši tāpēc, ka tas jau strauji izplatījās rokrakstu veidā.
«Muļķības slavinājums» pirmo reizi nāca klajā Parīzē 1511. gadā (gan ar daudzām kļūdām). To ar sajūsmu lasīja arī zinātnieki un valdnieki, lai gan kā par vieniem, tā par otriem tajā pateiktas daudzas rūgtas patiesības. Patiesi sašutuši bija tikai daudzi mazizglītoti zemākie garīdznieki, toties pāvests Leo X, to lasīdams, tikai smējās. Tādēļ sākumā Erasmam nācās pieredzēt lielākoties sīku un apbrobežotu ienaidnieku uzbrukumus.
Erasma cerības rast Anglijā labus apstākļus drīz zuda. Henrijs VIII bieži aicināja viņu uz pieņemšanām un karaliene izteica vēlēšanos viņa vadībā apgūt senās valodas, taču materiālais stāvoklis netika nodrošināts un nācās dzīvot uz draugu rēķina.
Viens no Erasma draugiem, Kenterberijas arhibīskaps Varhams, piedāvāja viņam citu pēc cita vairākus baznīcas amatus, taču Erasms neprata angļu valodu, nevēlējās to mācīties un nevarēja izmantot šos piedāvājumus. Viņš nevēlējās uzņemties arī valsts amatus, kas būtu saistīti ar regulāru ierašanos darbā un noteiktu pienākumu veikšanu, jo tad būtu jāatsakās no nopietna zinātniskā darba. Tāpēc tika atsākta sarakste ar Romas kardināliem par iespējām atgriezties Itālijā, jo tur apstākļi un klimats tomēr bija labāki.