Tā kā Erasma draugi izlēma kopīgi subsidēt viņu, tad rakstnieks tomēr vēl neatstāja Angliju. Zināmu laiku viņš Kembridžā mācīja grieķu valodu, taču nepieņēma piedāvājumu palikt tur par profesoru. Tolaik Anglijā un citās Eiropas zemēs sengrieķu vai senebreju valodas apguve nebija tikai gaumes lieta, jo tradicionālās teoloģijas paudēji nīda seno valodu pratējus, — tie varēja viegli pamanīt kā viņu vispārējo mazkulturālību, tā arī kļūdas tajos tekstos, ko viņi slavināja kā svētus. Anglijā kaislības attiecībā uz senajām valodām nonāca tiktāl, ka pat galma mācītājs savos sprediķos pilī raksturoja grieķu valodas apguvi ka bīstamu ķecerību, kas visus vedīšot postā, bet Henrijs VIII oficiāli pasludināja, ka ikvienam, kurš to vēlas, ir atļauts mācīt un mācīties grieķu valodu un nevienam nav tiesību izteikt par to nopēlumu.
Kādu laiku Erasms darbojās arī Dina Kolē zēnu skolā, kur viņiem abiem radās nopietnas domstarpības audzināšanas jautājumos. Kolē, pēc dabas būdams labsirdīgs, tomēr uzskatīja, ka zēnus var disciplinēt un izaudzināt par krietniem vīriem tikai ar pēršanas palīdzību. Erasms strikti iebilda un sarakstīja traktātu, kurā, balstoties uz
Deventeras skolas piemēriem un daudziem dažādu autoru darbiem, parādīja, ka ar laipnību var sasniegt daudz labākus rezultātus nekā ar pērienu, kas, pēc viņa domām, jālieto tikai ārkārtējās situācijās. «Ar sitieniem var dzīt vērsi jūgā, bet ar tiem nevar saprātīgu cilvēku vest pie tikuma.»
Viņš ieteica dažādus līdzekļus, kas bērniem varētu padarīt mācības interesantākas: cepumi un citi gardumi jāveido burtu un ciparu formā un sākumā bērni drīkst apēst zināmos, bet vēlāk tie jau pirms apēšanas jāsaliek kādās noteiktās kombinācijās; grieķu alfabēta burti jāizmanto kā mērķi loka šāvējiem, lai ikviens zēns tos daudzkārt uzlūkotu utt. XVI gs. tās bija jaunas domas par audzināšanu.
Domātāja draugi vairākkārt centās pārliecināt karali, lai tas piešķir Erasmam pietiekami lielu subsīdiju, neprasot regulāru pienākumu pildīšanu, jo, strādādams pēc savas gribas, viņš kultūras attīstīšanā veicot vairāk par jebkuru algotni. Henrijs VIII nepiekrita un Erasms atstāja Angliju, jo negribēja būt par nastu draugiem, taču nevēlējās arī jūtami mazināt savas ērtības un izdevumus. Turklāt Anglijas drēgnais klimats nebija visai labvēlīgs viņa veselībai.
Pēc tam rakstnieks uzturējās Francijā, Vācijā un Nīderlandē. Steinas klostera priekšnieks, ar kuru Erasms turpināja sarakstīties, aicināja viņu atgriezties klosteri, taču priekšlikums tika noraidīts — domātājs uzsvēra, ka viņam nav pa prātam nedz Holandes klimats, nedz dzīvesveids, turklāt viņš nevēlas pieredzēt sīku ļautiņu nicinājumu, jo ir pieradis pie valdnieku cieņas.
Kopš 1514. gada Erasms visbiežāk bija sastopams 1500. gadā dzimušā Habsburgu prinča Kārļa, vēlākā Spānijas karaļa un Vācijas ķeizara Kārļa V galmā. Princis tolaik sāka justies pietiekami pieaudzis, lai beigtu iekalt apnicīgās skolas gudrības, bet viņa kanclers Silvāžs, kurš lielā mērā bija arī Kārļa V audzinātājs, centās, lai princim būtu iespējams uzturēties tādu ļaužu sabiedrībā, kuru gudrība nebūtu garlaicīga.
Erasmam nodarbības bibliotēkā vai pie rakstāmgalda gan šķita daudz svarīgākas par valdnieka labvēlības iemantošanu, tomēr starp viņu un princi nodibinājās laba saprašanās. 1515. gadā domātājs pasniedza Kārlim rokasgrāmatu «Pamācība kristīgam valdniekam» (Institutio Principis Christiani), kurā, izmantodams Sokrāta sacerējumu par valdnieka darba aspektiem, minēja dažādas valdnieka rīcības iespējas un atgādināja par to atbildību, kas izriet no šā darba. Turpmākajos gados Erasms oficiāli bija valdnieka padomnieks, un, tā kā Kārļa politiskā ietekme Eiropā strauji auga, šāds amats pasargāja no sīku skauģu un nejēgu uzbrukumiem. Vienlaikus viņam bija pilnīga rīcības un pārvietošanās brīvība un pietiekama materiālā nodrošinātība. Darbojoties Kārla dienestā, rakstnieks vasaras parasti pavadīja galmā Briselē vai Lūvenā, dažreiz apmeklējot arī Angliju, bet par ziemas mītni un kopš 1521. gada arī par pastāvīgo dzīves vietu viņam kļuva Bāzele.
Bāzelē Erasms ieradās pirmo reizi, lai pārlūkotu, kā iespiedējam Frobenam veicas ar viņa sagatavoto sv. Hierenima vēstuļu un dažu oriģināldarbu izdošanu. Turklāt viņš vēlējās noskaidrot, vai te būtu iespējams laist klajā grieķu valodā Jauno derību, kuras jauno tekstu viņš veidoja jau ilgus gadus, salīdzinādams dažādus rokrakstu eksemplārus un pēc iespējas attīrīdams tos no pārrakstītāju kļūdām.
Tomēr šim nodomam ceļā stājās tūkstošgadīgā baznīcas tradīcija. Kristīgās reliģijas pamatteksts (Bībele) sastāv no Vecās un Jaunās derības. Vecā derība sākotnēji bija senebreju valodā un satur nostāstus par ebreju pagātni jūdisma priesteru interpretācijā. Jaunā derība sākumā izplatījās galvenokārt sengrieķu valodā un lielākoties vēstī par Kristu un apustuļiem. Daži Bībeles fragmenti latīņu valodā tika pārtulkoti jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos, bet visu Bībeles tekstu autoritatīvi tulkoja un rediģēja latīņu valodā sv. Hieronims (IV—V gs.). Viņa veidotais Bībeles teksts viduslaikos tika uzskatīts par autentiskiem «dievvārdiem», kam piemīt pārpasaulīga gudrība un autoritāte. Balstoties uz šo tekstu, savas teorijas attīstīja Rietumeiropas viduslaiku teologi, kuri neprata nedz grieķu, nedz ebreju valodu. Daudzi garīdznieki šī teksta fragmentus vienkārši iekala no galvas.
Taču Renesanses periodā daži zinātnieki — sengrieķu un senebreju valodu pratēji — konstatēja, ka Hieroninia veikums (Vulgāta) gan ir dzejisks, bet vietumis neatbilst oriģinālam un dažos gadījumos ir pat pretējs tam. Strīdi par «Vulgātas» autentiskumu tālu pārauga filoloģijas ietvarus, jo doma, ka tās teksts nav precīzs un tam vajadzīgi labojumi, veda pie tās dievišķības nolieguma.
Tādēļ ikviens mēģinājums pārbaudīt «Vulgatas» tekstu, salīdzinot to ar oriģināliem tekstiem, garīdznieku un mūku aprindās tika uzņemts ļoti naidīgi. Šo naidu jau bija iepazinis Erasma paziņa, ievērojamais Vācijas humānists Johans Reihlins (1455—1522).
Sniegdams iespējamo palīdzību Reihlinam (piemēram, rakstot vēstules pāvestam un sev draudzīgajiem kardināliem un aicinot nepieļaut izrēķināšanos ar viņu), Erasms vienlaikus lēni, toties sistemātiski veica priekšdarbus Jaunās derības grieķu teksta un tās jauna latīņu tulkojuma publicēšanai. Minētais teksts tika gatavots, izmantojot četrus savstarpēji diezgan neatkarīgus rokrakstus un daudzus īsākus fragmentus no dažādu autoru citējumiem kā grieķu, tā latīņu valodā. Izdevums nāca klajā 1516. gadā ar daudzām iespiedkļūdām, toties nākamie četri izdevumi Erasma dzīves laikā kļuva aizvien precīzāki.
Lai gan katoļu baznīcas visaugstākās aprindas neiebilda pret Erasma rīcību un Leo X pat uzrakstīja īsu priekšvārdu Jaunās derības 1519. gada izdevumam, plašākās garīdzniecības aprindas bija noskaņotas naidīgi. Tā kā Erasma jaunajā tulkojumā citādi tika formulēta tēvreize, slavinājums jaunavai Marijai un citi fragmenti,, ko pat mazāk izglītotie garīdznieki bija iegaumējuši no galvas, Erasmam pārmeta lepnības nāves grēku un vēršanos pret vispāratzītām patiesībām, kā arī dēvēja viņu par luterieti, antikristu utt., u.t.jpr.
Pret Erasma Jaunās derības tekstu visniknāk vērsās spāņu garīdznieks Stunika, kurš pats pārvaldīja senās valodas un bija izvirzījis priekšlikumus «Vulgātas» precizēšanai. Erasma darbības rezultātā viņa ilgie pūliņi izrādījās veltīgi. Skaudības dzīts, Stunika pēla Erasma veikumu, apgalvojot, ka Erasma tulkojums esot Hieronima apvainojums, jo tajā augstāk vērtēti šķeltnieku — grieķu pareizticīgo popu uzskati, nekā katoļu tradīcija. Vienlaikus jāatzīst, ka Stunika pamanīja vairākas kļūdas un neprecizitātes, kuras tika izlabotas vēlākos izdevumos. Taču te galvenais bija tas, ka Erasms zinātnisko pieeju atzina par augstāku principu nekā baznīcas autoritāti un viņa darbības rezultātā kristietības reliģiskie teksti un kristietības mācība vispār parādījās bez pārpasaulīga svētuma oreola kā viens no antīkās pasaules garīgajiem strāvojumiem, kas daudz aizguvis no seno stoiķu, platonistu un citu autoru mācībām. Šāda nostāja gausi, bet nenovēršami grāva kristīgo dogmatiku no iekšpuses, radot nosacījumus prāta autoritātes pamatošanai un zinātnes attīstībai.