Tagad Erasma slava izplatījās visā Rietumeiropā un valdnieki, kā arī daudzas pilsētas aicināja viņu pie sevis, piedāvājot izdevīgus noteikumus. Henrijs VIII vairākkārt vilināja Erasmu atgriezties Anglijā, solot bagātīgu atalgojumu un neprasot regulāru pienākumu veikšanu. Francijas karalis Fransuā I aicināja domātāju uz savu galmu. Izdevīgus priekšlikumus izteica arī mazāku zemju valdnieki. Taču Erasms neticēja, ka šo monarhu labvēlība un vēlēšanās ziedot līdzekļus kultūras attīstībai varētu būt ilgstoša, tādēļ laipni, bet strikti noraidīja visus piedāvājumus. Turklāt jāņem vērā, ka ļoti labvēlīgi apstākļi viņam jau bija radīti Kārļa V kanclera Silvāža galmā. 1518. gadā Silvāžs nomira, bet arī nākamais kanclers Erasmam nodrošināja lielu rīcības brīvību. Vienīgi tad, kad Lutera darbības dēļ krasi saasinājās kristīgās reliģijas dažādo virzienu cīņa, Lūvenas katoļu garīdzniecības neiecietība pret Erasma indiferenci ticības lietās ieguva tādas formas, ka viņš 1521. gadā uzskatīja par saprātīgāku pārcelšanos uz daudz klusāko Bāzeli.
Katoļu baznīcas amatpersonām, kas ieteica Erasmam nosodīt Luteru un luterismu, viņš parasti atbildēja, ka laika trūkuma dēļ gandrīz nemaz neesot lasījis Lutera darbus, tādēļ nevarot par tiem neko teikt. Savukārt vēstulēs viņš atzina, ka reliģiskajos strīdos nevēlas nostāties nevienā pusē, jo tiklab luterāņi, kā pāvesta piekritēji tikai tīko uzlikt cilvēkiem jaunas važas.
Erasma vēstules rāda, ka viņš bija labi informēts par ticības strīdiem. 1519. gadā viņš nosūtīja Luteram vēstuli, kurā ieteica ievērot mērenību. Tad pat viņš iesniedza ķeizaram vairākus priekšlikumus, lai aizkavētu reliģisko domstarpību pāraugšanu asiņainās sadursmēs.
1520. gadā viņš Ķelnē tikās ar vairākiem lielajiem Vācijas feodāļiem (arī ar Lutera atbalstītāju Saksijas kūrfirstu Fridrihu) un aicināja viņus darboties reliģisko strīdu mīkstināšanā. Tomēr naidīgo grupējumu pārstāvji vēlējās nevis izlīgt, bet saasināt konfliktu. Vienlaikus nozīmīgākais Vācijas politiskais spēks — lielie feodāļi — centās stiprināt savu neatkarību no ķeizara varas un nekautrējās izlaupīt baznīcas īpašumus.
Redzēdams, ka nespēj ietekmēt notikumu gaitu, Erasms atteicās no aktīvas rīcības. Viņš kā ķeizara padomnieks bijā ielūgts piedalīties Vormsas koncila, kur 1521. gada tika iztirzāta Lutera radītā šķelšanas reliģijas jautājumos, taču Erasms Vormsā neieradās, aizbildinādamies,, ka baidoties tur saslimt ar mēri.
Luters, bez šaubām, zināja Erasma rakstus un daudzkārt izmantoja tos savā darbībā (tā, piemēram, Jauno derību vācu valodā Luters pārtulkoja no Erasma izdevuma). Tādēļ ir zināms pamats parunai, ka Luters tikai izperējis to olu, ko izdējis Erasms. Tomēr gan pirmajam, gan otrajam (plašākā nozīmē — baznīcas reformatoriem un humānistiem) bija gluži citāda garīgā ievirze.
Humānisti bija pārliecināti par prata varenību, reformatori — par tā niecību un daudz augstāk par pratu vērtēja ticību. Humānisti centās apgūt un popularizēt antīkās kultūras mantojumu, pie tam viņiem bija pretīgs jebkāds reliģiskais fanātisms. Reformatori galvenokārt centās balstīties uz Vecās derības tekstiem, Aurēliju Augustīnu un viduslaiku mistiķiem. Viņi aicināja cilvēkus, lai tie atsakās spriest un lemt un paļaujas vienīgi uz dieva žēlastību. Šāds pretstatījums gan var būt tikai relatīvs, jo daži reformatori (it īpaši Kalvins, Melanhtons un Cvinglijs) jaunībā bija aizrāvušies ar humānisma idejām, bet humānisti reformācijas sākumā ar simpātijām vēroja reformatoru cīņu pret katolicisma dogmām. Tomēr, lai gan reformatori nesa tautai vēl smagāku garīgo jūgu, jāatzīst, ka Luters ar savu antiintelektuālismu un mistiku, ar saviem lamu vārdiem un personisko cīņu pret velnu, ko viņš padzinis, sviezdams tintes pudeli, tolaiku tautas masām bija daudz tuvāks nekā Erasms, kurš zobojās par jebkuru māņticību.
Luters jau 1517. gadā sūrojās, ka Erasms zināšanas vērtē daudz augstāk par Kristu un dieva žēlastību; cilvēcīgo vērtē augstāk par dievišķo, pārāk mazu lomu atvēl iedzimtajam grēkam. Vēlāk Luters arvien krasāk uzstājās pret prātu un zinātni, pauda domu, ka cilvēks jāpakļauj stiprai varai, jo pēc Ādama un Ievas grēkā krišanas cilvēki no brīvas gribas darot tikai ļaunu.
Šāds viedoklis bija tik pretējs Erasma humānistiskajiem uzskatiem, ka viņš neizturēja un sarakstīja apceri «Par gribas brīvību» (1524), kas formas ziņā ir teoloģiska un galvenokārt atsaucas uz Bībeli un citiem kristīgās reliģijas tekstiem. Tā formāli vēršas pret luterismu, bet faktiski nosoda ikvienu reliģiskā fanātisma veidu. Erasms te parāda, ka cilvēks pēc savas gribas spējīgs tiekties kā pēc ļaunā, tā pēc labā un tieši tādēļ ir svarīgi viņu labi audzināt un izglītot, lai tieksme pēc labā gūtu virsroku. Ja tas tā nebūtu, visi Bībeles aicinājumi vairīties no ļaunā un darīt labu būtu muļķīgi un nejēdzīgi. Kritizēdams luterismu, Erasms tomēr sargājās pārāk tuvoties katoļu augstākajai vadībai. Kad pāvests Adrians VI ļoti neatlaidīgi aicināja viņu uz Romu, Erasms no Bāzeles devās turp, taču Konstancē viņam uznāca tik asas nieru sāpes, ka nācās atgriezties Bāzelē. Grūti spriest, vai šī slimība bija «diplomātiska» vai reāla, taču ir zināms, ka visur, kur Erasms vēlējās ierasties, viņš nokļuva par spīti visām slimībām, bet Romā viņš vairs nekad neieradās.
Erasms nevilcinājās saraut draudzības saites arī ar U. fon Hutenu, kad tas iesaistījās bruņinieku sacelšanās organizēšanā, lai atjaunotu un nostiprinātu vācu bruņniecības privilēģijas uz pārējo iedzīvotāju slāņu rēķina. Bruņinieku karapulkus 1522. gadā sakāva Vācijas lielie firsti. Kad fon Hutens, bēgdams no vajātājiem un smagi slims ar sifilisu, ieradās Bāzelē vervēt jaunus karotājus, Erasms nesniedza viņam atbalstu. Starp abiem izraisījās asa un netaktiska polemika, kas kļuva plaši zināma un beidzas tikai pēc fon Hutena nāves.
Līdzās teoloģiska rakstura apcerēm Erasms Bāzelē publicēja vairākus darbus par dažādiem reālās pasaules jautājumiem. To vidū nozīmīgākais bija «Mājas sarunas» (1519) — īsu dialogu krājums, kurā iztirzāti jautājumi, vai mūžs jāpavada ceļojumos, vai raušot mantu, vai mierīgā dzīvē; kā panākt saskaņu ģimenē; vai ir labi, ja jaunie skūpstās pirms salaulāšanās utt. Taču te skartas arī citas problēmas, piemēram, kā aizkavēt sifilisa izplatīšanos, kas XVI gs. Rietumeiropā bija kļuvusi ļoti aktuāla.
Tā ka «Sarunu» tēmas veda projām no reliģiskās dogmatikas un to zemtekstā bija jūtama ironiska attieksme pret mūkiem un aprobežotiem garīdzniekiem, klīda baumas, ka šo darbu baznīcas iestādes aizliegs un izņems no apgrozības, tādēļ daudzi steidzās to iegādāties un spiestuvju īpašnieki, to pavairodami, labi nopelnīja. «Mājas sarunas» dažu gadu laikā pārtulkoja un daudztūkstošu metienos iespieda arī spāņu, franču, vācu un itāļu valodās, bet oficiālais katoļu baznīcas aizliegums tika pasludināts tikai 1542. gada.