Vispirms, kurš tad nezina, ka cilvēku pirmie dzīves gadi ir visjaukākie un patīkamākie? Kas īsti ir bērniem tas, kādēļ mēs tos skūpstām, apkampjam, apmīļojam? Kādēļ pat ienaidnieks iežēlojas par tiem? Vai muļķība tiem nav uzspiedusi savu zīmogu? Tālredzīgā daba ar nodomu to piešķīrusi jaundzimušajiem, lai tie spētu it kā ar prieka algu atlīdzināt audzinātāju pūliņus un iegūt viņu labvēlību. Pēc bērnības seko jaunība. Kam gan tā nav mīļa? Vai gan visi to neapsveic? Vai gan visi nerāda tai ceļu uz priekšu? Vai gan tai izpalīdzīgi nesniedz roku? Bet es vaicāju, no kurienes tad šai jaunatnei tāds pievilcības spēks? No kurienes gan, ja ne no manis? Manis dēļ tā maz sajēdz un tāpēc dzīvo bezrūpīgi. Es meloju, ja tā nav patiesība, ka jaunie ļaudis, pieaugot un attīstoties mācībā, top vīrišķīgāki, un tūdaļ nozied to ārējais skaistums, žirgtums atslābst, atjautība kļūst smagnējāka, spars mazinās. Jo vairāk tie attālinās no manis, jo mazāk un mazāk gūst no dzīves, līdz iestājas gausais vecums, nīstams ne vien citiem, bet arī sev pašiem. Vārdu sakot, neviens no mirstīgajiem to nevarētu paciest, ja es atkal izpalīdzīgi nepiesteigtos, iežēlodamās par tik daudzām likstām, un ja es, līdzīgi dzejnieku dieviem, kuri mēdz ar kādu pārvērtību sniegt palīdzību briesmu brīdī, neatgrieztu atkal bērnībā, cik ilgi vien iespējams, tos, kas jau tuvu kapa malai. Tādēļ nav nevietā, ja ļaudis paraduši dēvēt vecumu par otro bērnību.
Ja kāds savukārt grib zināt, kā izdaru šo pārvērtību, es to nekādā ziņā neslēpšu. Es novedu šos vecīšus pie savas Lētes46, kas iztek no Laimīgo salām, — tā tek pa pazemi tikai kā maza upīte, — lai viņi, dzerdami ilgu aizmirstību, aizskalotu pamazām visas savas rūpes un justos atkal jauni. Bet par tādiem saka: viņi jau melš niekus un runā neprātīgi. Tā, protams, ir. Bet tas taču nozīmē atkal kļūt par bērnu. Runāt neprātīgi, melst niekus — vai tas nav bērnišķīgi? Vai tas nav saprāta trūkums, kas visvairāk patīk bērnā? Kas neuzlūkotu kā izdzimteni bērnu ar pieaugušā saprātu un neuztrauktos par to? Šo pilnīgi apstiprina ļaužu paruna: «Es nīstu bērnu, kam priekšlaicīgs saprāts.» Kas gan gribētu draudzēties un saieties ar tādu sirmgalvi, kas plašajai dzīves pieredzei pievienotu līdzīgu gara spraigumu un spriedumu asumu? Tātad sirmgalvis ar manu gādību neturas prātā. Bet mans neprātīgais ir brīvs no visām rūpēm un raizēm, ar kādam nomokās saprātīgais. Taču viņš vēl ir omulīgs pie glāzītes. Viņš nejūt dzīves apnikumu, ko stiprākais pacieš ar grūtībām. Brīžiem viņš, kā Pļauta sirmgalvis, atgriežas pie trim burtiem47, un būtu nožēlojams, ja viņš turklāt būtu pie pilna prāta. Taču dažubrīd, ievērojot manu labvēlību, viņš ir laimīgs, patīkams saviem draugiem un dažubrīd ir pat atjautīgs tērzētājs. Arī Homēra vārdi, kas plūst no Nestora mutes, ir saldāki par medu, turpretī no Ahilleja dzirdami rūgtuma pilni; un tā paša Homēra sirmgalvji, kas sasēdušies uz vaļņiem, runā maiguma pilnās48 balsīs. Šajā ziņā sirmgalvjiem dodama priekšroka salīdzinājumā ar maziem bērniņiem, kas gan ir piemīlīgi, bet mēmi, un kam tādēļ trūkst galvenākā dzīves iepriecinājuma, proti, pļāpīguma. Vēl atzīmējams, ka sirmgalvji visnotaļ priecājas par bērniem un bērni savukārt jūsmo par sirmgalvjiem, jo «līdzīgus līdzīgiem tuvina dievs»49. Vai gan nav starp viņiem vienīgi tā atšķirība, ka vienam ir vairāk grumbu un vairāk dzimšanas dienu? Citādi — baltie mati, bezzobu mute, neizskatīgais ķermenis, tieksme uz pienu, stostīšanās, pļāpīgums, niekošanās, aizmāršība, neapdomība — vārdu sakot, viss pārējais saskan. Jo ļaudis vairāk noveco, jo vairāk tie tuvojas bērnībai, līdz beidzot kā īsti bērni aiziet no šīs pasaules bez dzīves apnikuma un bez bailēm no nāves.
Tagad lai salīdzina, kurš grib, šos manus pakalpojumus ar citu dievu veiktajām pārvērtībām. Es atstāšu neminētu to, ko tie izdara dusmās. Bet tos, pret kuriem šie dievi ir sevišķi labvēlīgi, viņi mēdz pārvērst par kokiem, putniem, cikādēm vai pat par čūskām: it kā patiesi tas nemaz nenozīmētu nomiršanu, ja top par ko citu! Es turpretī šim pašam cilvēkam ļauju atgriezties labākajā un laimīgākajā dzīves posmā.
Bet, ja cilvēki pilnīgi pārtrauktu jebkādus sakarus ar gudrību un mūžīgi dzīvotu ar mani, tad nebūtu nekāda vecuma un tie laimīgi baudītu mūžīgu jaunību!
Vai tad jūs neredzat, ka šie drūmie cilvēki, kas nodevušies filozofijas studijām vai nopietniem un grūtiem darbiem, pa lielākai daļai noveco, vēl nekļuvuši jaunekļi, tādēļ ka rūpes un nepārtraukts gara sasprindzinājums pamazām iznīcinājis to dzīvības dvašu un spēku? Tur pretī mani taukie, spožie, labi koptie muļķīši, īstie Akarnānijas sivēni50, nekad nebūtu jutuši nekādu vecuma slogu, ja vien tos nesaindētu, kā tas atgadās, saskare ar prātīgajiem. Tā, lūk, cilvēku dzīvē nekad nav pilnīgas laimes. Turklāt šeit vēl pievienojas svarīga ļaužu parunas liecība, kas māca, ka Muļķība ir vienīgā, kas attur citādi steidzīgo jaunību un tālu atvaira nekrietno vecumu. Tā ka savs pamats ir ļaužu teicienam par brabantiešiem51: «Citi ļaudis ar gadiem top prātīgāki, bet brabantieši, jo tuvāk vecumam, jo muļķīgāki un muļķīgāki.» Un patiešām, nav citas tādas tautas, kas vispārīgajās dzīves gaitās būtu jautrāka vai mazāk izjustu vecuma slogu. Mani holandieši viņiem ir tuvu tiklab pēc dzīves vietas, kā arī pēc dzīves veida. Kādēļ lai es tos nedēvētu par «maniem holandiešiem», ja tie ir tik lielā mērā mani pagodinājuši, ka tādēļ izpelnījušies pienācīgu iesauku? Par to viņi nekaunas, ar to viņi pat sevišķi lepojas.
Lai nu tagad muļķīgie mirstīgie vēršas pie Mēdejām, Kirkēm, Venerām, Aurorām52 un pie kādiem tur nezināmiem avotiem, meklējot, ar ko atgūt sev jaunību, kad vienīgi es to varu dot un dodu! Pie manis atrodas tas brīnišķīgais dzēriens, ar ko Memnona53 meita savam vectēvam Tītonam54 pagarināja jaunību. Es esmu tā Venera, ar kuras labvēlību atguva jaunību Faons55, tā ka Sapfo56 tik ļoti to iemīlēja. Man ir tādas zāles, ja vispār tādas ir, man ir burvestības vārdi, man ir tāds avots, kas ne vien atgriež atpakaļ izgaisušo jaunību, bet arī — kas vēl veļamāks — mūžam to saglabā. Ja jūs visi būsiet tajās domas, ka nekas nav jaukāks par jaunību un nekas nav pretīgāks par vecumu, tad, domāju, jūs sapratīsiet, cik daudz jums jāpateicas man par to, ka es saglabāju tādu labumu un novēršu tādu ļaunumu.