Līdztekus «Sarunām» Erasms laida klajā apceri «Par vēstuļu rakstīšanas mākslu» (1522), rakstu «Ciceronietis» (1528), kur aicināja rakstītājus neaizrauties ar valodas stila skaistumu, bet vairāk uzmanības veltīt saturam, ka arī daudzus citus darbus. Līdz mūsdienām saglabājušas arī Erasma dzejas latīņu un grieķu valodā, kas lielākoties veltītas noteiktiem cilvēkiem, notikumiem utt. Tās sarakstītas ļoti labā valodā, taču tajās nav tik daudz problēmu kā sacerējumos prozā.
Erasms sarakstīja arī padomus, ka jaunam cilvēkam jāuzvedas pie galda: gaļas gabals jāņem ar trim pirkstiem, nevis ar visu sauju (dakšiņas tolaik bija vienīgi Itālijā); jāēd un jādzer vienīgi tik daudz, lai remdētu izsalkumu un slāpes; maltītes laikā nav jāieskā galva un nav jārotaļājas ar nazi; nav jāvēro, cik daudz citi apēd un izdzer; nav jāskatās tikai uz vienu galda biedru; nav jānopaļā neviens ēdiens, ko pasniedz utt.
XVI gs. divdesmitajos gados Bāzelē pie varas nāca protestanti. Lai gan Erasma nevēlēšanās pievienoties protestantismam bija zināma, pilsētā viņš bija labi ieredzēts un varas iestādes netraucēja viņu. Tomēr, baidīdamies reliģisko sadursmju gadījumā nonākt starp divām ugunīm, Erasms 1529. gadā atstāja Bāzeli un pārcēlās uz Freiburgu, kur nodzīvoja līdz 1535. gadam. Freiburgas periodā rakstnieks bieži slimoja, maz bija arī draugu un ilgstošu paziņu. Te viņš sagatavoja savu darbu izlabotus un papildinātus izdevumus, kā arī vairākus antīko autoru darbus, daudz laika veltīja filoloģiska rakstura jautājumiem, it īpaši grieķu vārdu izrunai.
Mūža pēdējo gadu, ko aptumšoja vēsts par Mora mocekļa nāvi Anglijā, Erasms atkal pavadīja Bāzelē. Drīz vien pēc domātāja nāves katoļu baznīca citu pēc cita nosodīja viņa darbus un aizliedza tos lasīt katoļiem, bet visus darbus kopumā tā nosodīja Tridentas (Trientas) koncilā. Kopš 1559. gada visi Erasma sacerējumi bija aizliegti, tos izņēma no apgrozības un iznīcināja, turklāt protestantu valstis Erasma un citu humānistu rakstu likvidēšanā parasti neatpalika no katoliciskajām zemēm. Taču baznīcas mēģinājumi pagriezt atpakaļ vēstures ratu bija veltīgi. Tipogrāfijas bija pavairojušas un izplatījušas progresīvo autoru darbus tā, ka tos vairs nevarēja pilnīgi izskaust, un tiklīdz apstākļi kļuva labvēlīgāki, nāca klajā jauni izdevumi. Tāpēc Erasma darbu ietekme uz sabiedrisko domu nekad nav zudusi, kaut gan daudzi no tiem laika gaitā zaudējuši aktualitāti.
* * *
XX gs. visvairāk lasītie Erasma darbi ir «Mājas sarunas» un «Muļķības slavinājums», kura nozīmīgākais izdevums Erasma dzīves laikā iznāca Bāzelē 1515. vai 1516. gadā. To ilustrējis gleznotājs Hanss Holbeins (jaunākais), bet paskaidrojumus un piezīmes sarakstījis Gerhards Listrins.
«Muļķības slavinājums» autora literārajā mantojumā ieņem nelielu vietu. Lai gan tas sagādāja autoram lielu ievērību, taču nenesa gandrīz nekādus ienākumus un turklāt radīja ne mazumu nepatikšanu. Tomēr dzīves laikā Erasms šā darba dēļ netika vajāts, jo viņam bija spēcīgi aizstāvji, pie tam XVI gs. pirmajā trešdaļā baznīcas un valsts augstākās iestādes bargi vērsās tikai pret tiešiem uzbrukumiem pastāvošajai kārtībai. Jāņem vērā arī tas, ka te nav aizskartas konkrētas personas, ja neskaita dažus Erasma draugus. Eiropā bija daudz valdnieku, un tiem adresētos pārmetumus katrs varēja attiecināt uz visiem pārējiem. Pāvests gan bija tikai viens, taču Jūlijs II, kam adresēti galvenie Muļķības pārmetumi, drīz nomira, bet par pāvestu kļuva no ļoti inteliģentās Mediči dzimtas nākušais Leo X, kurš pats bija audzis humānisma ideju garā un, izlasījis «Muļķības slavinājumu», tikai noteica: «Man prieks, ka arī mūsu Erasms spējīgs pamuļķoties.» Pa īstam sašutuši par šo darbu bija vienīgi zemāko rangu garīdznieki un mūki, bet viņiem nebija reālas varas un viņi varēja tikai rīdīt pret autoru mazkulturālos dievlūdzējus savos sprediķos Lūvenā un citās Erasma dzīves vietās, rakstīt par domātāju neskaitāmas sūdzības dažādām instancēm utt. Jau minētais spāņu teologs Stunika norādīja, ka «Muļķības slavinājums» ir tāda grāmata, par kuru var domāt, ka to diktējis pats velns. Vairāki nopietni zinātnieki, kuri visumā bija draudzīgi pret Erasmu, pat nožēloja, ka tik apdāvināts un izglītots cilvēks tērē laiku un talantu blēņām. Laika ritumā tomēr izrādījās, ka šis nelielais un it kā nenopietnais sacerējums nākamajām paaudzēm ir visnotaļ vajadzīgs, jo tam ir liela nozīme viduslaicīgi dogmatiskas un trulas domāšanas pārvarēšanā un jauno laiku uzskatu tapšanā.
Erasma «Muļķība» nebija pirmā, kas Rietumeiropā guva lielu ievērību. 1494. gadā Bāzelē vācu valodā iznāca Sebastiana Branta sacerējums «Muļķu kuģis», kurā 112 didaktiskos dzejojumos parādīti dažādi muļķu tipi: mantrausis, ķildnieks, pļāpa, sliņķis, laulības pārkāpējs,, iedomīgais, varaskārais, tas, kurš precas mantas dēļ, kurš slikti audzina bērnus, skauģis, skandālists, spēlmanis utt. Tas 1497. gadā iznāca arī latīņu valodā un izplatījās visā Eiropā. Erasms, bez šaubām, to labi zināja.
Taču, ja atmetam nelielu ārēju līdzību dažu netikumu attēlojumā, «Muļķības slavinājumam» ir gluži citāds raksturs kā «Muļķu kuģim». Tas pauž nevis viena novada birģeru, bet gan Rietumeiropas pilsētu buržuāzijas visprogresīvākās un visizglītotākās daļas noskaņas. XV—XVI gs. mijā šāda sociāla grupa tālāk par ļoti agru attīstības līmeni bija pavirzījusies tikai Itālijā, turklāt arī tur katras pilsētas buržujiem bija citādas intereses un ikvienā pilsētā pastāvēja savstarpēji naidīgi grupējumi. Pilsētu inteliģencei plašākā mērogā vēl nebija skaidri formulētu mērķu un ideālu. Tā labi zināja, ko nevēlas, bet, kā jau tas gadās, nezināja, ko tā vēlas, ja, protams, neskaram atsevišķu indivīdu un šauru grupējumu egoistiskās intereses.
Līdz ar to Erasma «Muļķības slavinājumā» parādīti daudzi tā laika sabiedrībā reāli pastāvoši trūkumi, nejēdzīgas tradīcijas, absurdas situācijas, bet autors nerāda un varbūt pat neredz izeju no tām. Toties viņa darbā skartie jautājumi un to risinājumi vairs nav ietilpināmi feodālās iekārtas garīgās dzīves ietvaros.
Saskaņā ar «Muļķības slavinājuma» autora koncepciju cilvēku rīcību un likteni nosaka nevis dievišķā predestinācija, kā to māca oficiālā baznīcas ideoloģija, bet gan muļķība, — vai nu tā ir «Muļķības dieviete», vai personiskā... Cilvēku laimes avots ir nevis dieva žēlastība, bet viņu pašu vai citu cilvēku muļķība. Savukārt arī neveiksmēs un dažādās nebūšanās vainīgais nav velns vai citi pārpasaulīgi spēki, bet tā pati muļķība. Tuvāk iepazīstoties, jākonstatē, ka šī «Muļķības dieviete» ir ļoti sarežģīta būtne. Tai piemīt tādi cilvēciski netikumi kā, piemēram, iedomība, augstprātība un slavaskāre, taču tā ir ļoti gudra Muļķība un, neraugoties uz tās sofismiem un retoriskajiem trikiem, lasītājam nākas atzīt, ka te runā pati reālā dzīve savā pretrunīgumā un daudzveidībā.
Ārēji darbs šķiet kā improvizācija par antīkās mitoloģijas, Senās Grieķijas un Romas vēstures motīviem. Līdz ar to jāuzsver, ka, runājot par it kā abstraktiem, visām tautām un visiem laikmetiem piemītošiem netikumiem un maldiem, Muļķība piemērus galvenokārt min no seno laiku vēstures, tādēļ neatkarīgi no autora ieceres šis sacerējums veic arī blakusuzdevumu — bagātina lasītāja zināšanas antīkajā kultūrā.