Autors bieži izmanto vārdu spēles, sofismus un ekstravagantus piemērus, kas daudzos gadījumos nepalīdz noskaidrot iztirzājamo jautājumu, toties veido iecerēto zemtekstu un vispārējo noskaņu. Tā, piemēram, darbā konstatēts, ka sevis slavināšana un savu nopelnu reklamēšana vislabāk piedien Muļķībai, taču lasītājiem XVI gs. nebija noslēpums, ka neviens tik skaļi neklaigā par saviem nopelniem un dižajiem veikumiem kā katoļu baznīca.
Dažos sofismos ironija slēpta ļoti dziļi. Tā, piemēram, Muļķība, lai pieradītu savu derīgumu, min, ka dažu baznīcu sienas izrotātas ar svētveltēm, ko atnesuši tie ticīgie, kas pārliecināti, ka ar baznīcas palīdzību izglābušies no dažādam likstām, bet neviena svētvelte nav nesta par muļķības atvairīšanu. Secinājums, ka muļķība tātad ir ļoti derīga un patīkama, nav pārliecinošs, — te drīzāk rodas iespaids, ka pat ļoti ticīgi cilvēki neuzskata baznīcu par glābēju no muļķības. Tomēr no šā piemēra var izrietēt arī šāda doma: ja kāds ticis vaļā no muļķības, tad nav gan gaidāms, ka viņš dosies uz baznīcu ar svētveltēm.
Vietumis grāmatā jaušami viduslaiku folkloras elementi (piemēram, muļķim veicas labāk, nekā gudrajam), taču Erasma darba šīs tēmas risinātas tik koncentrēti un daudzdimensionali, ka neviļus rodas mudinājums meklēt šādas ačgārnības cēloni. Bet, kamēr cēlonis nav apzināts, Muļķība ar patiesiem vai patvaļīgi deformētiem argumentiem pierāda, ka dzeršanas un mīlas prieki ir īslaicīgi, toties muļķība dod priecīgu prātu visam mūžam; bērnus piemīlīgus dara to muļķība; ar muļķības gādību arī vecums top paciešams; laulības var noslēgt un uzturēt vienīgi muļķības dēļ; vīrs ir laimīgs, ja nezina par sievas neuzticību; muļķība kā Patmīlība visus dara laimīgus; tikai muļķība dara paciešamas cilvēku dzīves grūtības... Un autors ļoti nopietni izvirza dilemmu: vai nu labāk dzīvot ar muļķības palīdzību patīkami, vai arī meklēt zaru, kur pakārties.
Atsaukšanās brīžiem uz antīkajiem autoriem, brīžiem uz viduslaiku tekstiem, bet dažkārt arī uz tolaiku cilvēku pieredzi un veselo saprātu dod Muļķībai iespēju vairāk vai mazāk nopietni apgalvot, ka zinātnes vispār ir kaitīgas cilvēkiem. Izziņa nepadara dzīvi jaukāku, tā cilvēkus tikai garlaiko. Gudrības iegūšana attālina no laimības.
Filozofija sekmē novecošanos. Valstis, kuras valda filozofi, nav laimīgas. Zelta laikmetā (pagātnē) cilvēki pavisam iztikuši bez zinātnēm.
Muļķības dieviete agro kristietību, kurā dominē naids pret antīko kultūru, zinātni un filozofiju, konfrontē ar attīstītas feodālās sabiedrības garīgo dzīvi. Agrīno kristiešu tekstiem ir raksturīgs naids un nicinājums pret prātu. Tādēļ, balstoties uz kristietības pirmavotiem, Muļķība bez īpašām pūlēm var pierādīt, ka kristīgā reliģija ir muļķības radiniece. Kristietības dibinātāji bija zinātņu ienaidnieki. Apustuļiem nav ne mazākas jēgas par sholastisko teoloģiju. Apustulis Pavils noradīja, ka muļķi dievam tīkamāki. Tikai muļķības dēļ tiek piešķirta grēku piedošana. Arī dievs aizliedzis cilvēkiem baudīt atzīšanas koka augļus.
Vietumis Muļķības nostāja jūtama Renesanses perioda panteisma koncepciju ietekme. Saskaņa ar šo viedokli daba gluži labi iztiek bez [sholastiskas — V. Z.] gudrības. Zirgs nav nelaimīgs gramatikas nezināšanas dēļ un cilvēks — savas muļķības [no viduslaiku zinātnes viedokļa v. Z.] dēļ, jo tāda ir viņu daba. Atbilstoši šādam vērtējumam Muļķības jomā ietilpst arī jūtas un kaislības, jo sholastiskajā filozofijā un teoloģijā tam nav vietas. Līdz ar to tiek likta vienlīdzības zīme starp muļķību un kaislību, muļķību un baudu, muļķību un dabiskajiem instinktiem.
Pēc Muļķības ekstravagantās teorijas, muļķis ne tikai jūtas patīkamāk par gudro, — viņam arī labāk veicas dzīvē. Taču noteikti jāpiebilst, ka te par «gudrību» bieži vien tiek dēvēta abstrakti teorētiska prātošana un it īpaši sholastiskā teoloģija un filozofija, bet par «muļķību» — tautas pieredze. Izraugoties šādu pieeju, nav grūti pieradīt, ka gudrie ir nemākuļi visās lietās; gudros tauta neieredz un smejas par tiem; ļoti gudrs cilvēks, kurš visu zina, bet neko nepārdzīvo, nevienam nav patīkams; mīlestībā muļķiem veicas labāk nekā gudrajiem utt.
Tēlojot Muļķību kā universālu spēku, kas dominē it visur, autors parāda, cik daudzveidīgi tās vara izpaužas feodālās sabiedrības dzīvē: tā ir dažu lepnība par saviem radurakstiem, zinātnieku slavaskāre, filozofu uzpūtība, karošana, kurai visvairāk nododas liekēži, zagļi, stulbeņi, algotņi un tamlīdzīgas padibenes u. tml.
XVI gs. nebija pieejamas tādas kulturālas laika pavadīšanas formas kā futbola un hokeja līdzjušana, Sportloto un televīzija, tādēļ tas tika pavadīts mazvērtīgās un muļķīgās nodarbēs. Muļķība to vidū min medības, haotisku būvēšanos, alķīmiķu un kauliņu spēlētāju izdarības, dažādas bezjēdzīgas izrīcības viesībās un dzīrēs, došanos svētceļojumos, dievu tēlu pielūgšanu, cerību ar psalmu skaitīšanu iemantot debesu valstību un vēlmi ar indulgenču palīdzību atbrīvoties no grēkiem.
Plašu tautas masu, it īpaši zemnieku un amatnieku stāvoklis darbā nav tēlots detalizēti, toties sīki iztirzāta inteliģentu, it īpaši zinātnieku un skolotāju dzīve. To vidū gramatiķi vienmēr ir izsalkuši un netīri, fiziķis trīc aiz aukstuma, astrologus zobo, dialektiķus atstāj neievērotus un pat teologs, kas izokšķerējis visas dievības noliktavas, grauž lupinu un ved nebeidzamu karu pret blaktīm un utīm.
Laimīgāks nav arī radošās inteliģences liktenis. īsti literāti netaupa nedz savu nomodu, nedz miegu, zaudē veselību un redzi, taču iegūst vienīgi dažu tādu pašu pusaklu lietpratēju atzinību, bet pūlis tajā pašā laikā dod priekšroku seklu un paviršu rakstītāju sacerējumiem. Arī visapdāvinātākie mākslinieki, kuri turklāt mēdz būt kautrīgi, tiek maz ievēroti, turpretī lielākie neprašas ir visvairāk apmierināti ar sevi un visvairāk citu apbrīnoti.
Pastāvošo kārtību sabiedrībā un valstī Muļķība vērtē kā ļoti sliktu un konstatē, ka tā turas vienīgi muļķības dēļ. Ja tās nebūtu, nedz tauta paciestu savu valdnieku, nedz kalps — savu kungu, nedz kalpone — savu kundzi... Valdniekam, ja viņš gribētu godam veikt savus pienākumus, pieklātos rūpēties nevis par savām, bet gan tikai par sabiedrības interesēm. Viņš ir atbildīgs par visu valstsvīru un ierēdņu godīgumu un sava augstā stāvokļa dēļ ir tik redzamā vietā, ka vismazākā novirze no godīguma tūdaļ izplatās kā mēris uz visiem viņa pavalstniekiem. Bet, ja valdnieki to visu ņemtu vērā, viņi nevarētu nedz mierīgi gulēt, nedz vakariņot. Tādēļ Muļķība ir parūpējusies, lai valdnieki domātu, ka izpildījuši savus pienākumus pret tautu jau ar to vien, ka bieži rīko medības, audzē sugas zirgus un izdomā arvien jaunas metodes, kā piesavināties savu pilsoņu īpašumu.
Pavisam nožēlojami ir valdnieku galminieki: neviens nav tik padevīgs, pakalpīgs, banāls un nievājams kā lielāka daļa no tiem, bet tie par spīti visam grib izlikties par citiem pārāki.
«Muļķības slavinājumā» parādīts, ka tikpat neatbilstoša veselajam saprātam, labiem tikumiem un sabiedrības reālajām vajadzībām ir feodālisma galvenā garīgā balstītāja — katoļu baznīca. Teologu un citu baznīcas darbinieku rīcība grāmatā pielīdzināta tirgus klaigātāju amatam, tomēr Muļķības gādības dēļ viņi atrod atsaucīgus un pat sajūsminātus klausītājus. Teoloģijas teorijas noved pie nejēdzīgiem secinājumiem, jo no tam, piemēram, izriet, ka mazāks grēks ir nokaut tūkstošiem cilvēku, nekā svētdienā salāpīt nabagam kurpi. Teologi tik sīki un pamatīgi apraksta elli, it kā paši tur būtu ilgi uzturējušies. Interpretējot reliģiskos tekstus, viņi bieži nonāk pie absurda. Tomēr Muļķība, būdama pēc savas dabas praktiska, atzīst, ka viņa labprātāk vēlas sekot lielajiem, resnajiem, taukajiem, visur godātajiem teologiem, ar kuriem vairums mācīto vīru labāk grib kopā maldīties, nekā būt kopā ar zinātniekiem «trīsvalodniekiem» uz pareizā ceļa.