Bet pietiks runāt par mirstīgajiem. Pārlaidiet skatienu par visām debesīm! Lai tad nopulgo manu vārdu, kas vien grib, ja tas tur atradīs kaut vienu laipnu un pievilcīgu dievu, ko nebūtu padarījusi tīkamu mana dievišķā vara! Kāpēc gan Bakhs vienmēr ir jauneklis un kupliem matiem? Tādēļ, ka tas neprātīgs un iereibis pavada visu savu dzīvi palaidnībās un dzīrēs, dejās un rotaļās un tam nav ne mazākās saskares ar Pallādu. Vārdu sakot, viņš nemaz neprasa, lai to uzskata par saprātīgu, jo izrāda prieku, ja viņu godina ar izsmieklu un palaidnībām. Tas neapvainojas arī tad, ja tautas paruna viņam piešķir vientiesīgā iesauku, proti: vientiesīgāks par Morihu57. Šis Moriha vārds tam radies tādēļ, ka viņa statuju, novietotu tempļa priekšā sēdošā pozā, izlaidīgie zemkopji mēdza notriept ar vīnogu sulu un svaigām vīģēm. Kādas tik zobgalības nav laidusi vaļā pret viņu vecā komēdija! «Lūk, muļķa dievs!» — tur tā saka. «Viņš tiešām tāds, jo piedzimis no ciskas!»58 Bet kas tad negribēs labāk būt par šo vientiesi un muļķi, vienmēr priecīgu, vienmēr jaunu, kas visiem allaž nes izpriecas un jautrību, nekā par šo viltīgo Jupiteru, kas visiem iedveš bailes, nekā par Panu, kas ar saviem pēkšņajiem satraukumiem ir visiem par apgrūtinājumu, nekā par Vulkānu, kas pārklāts sodrējiem un vienmēr netīrs pēc saviem kalves darbiem, nekā arī par pašu Pallādu, draudīgu ar savu Gorgonu59 un šķēpu, ar pastāvīgi drūmu skatienu. Kāpēc gan Kupidons60 aizvien ir bērnišķīgs? Kāpēc? Vai gan ne tādēļ, ka ir nelabojams draiskulis un neko prātīgu nedz domā, nedz dara? Kāpēc zeltainā Venera allaž ir pavasarīgi ziedoša? Katrā ziņā tāpēc, ka tā ir radniecīga man. Ar savu sejas krāsu tā atgādina manu tēvu, tāpēc jau arī Homērs to dēvē par zelta Afrodīti. Joprojām tā arvien smaida, ja ticam dzejniekiem un viņu sāncenšiem tēlniekiem. Kuru dievību gan romieši vairāk godināja nekā Floru61, visu prieku māti?
Bet, ja nu kāds rūpīgāk painteresēsies par Homēra un citu dzejnieku drūmo dievu dzīvi, tad tas atradīs, ka tā pārpārēm muļķības pilna. Neapstājoties pie citiem piemēriem, jums taču zināmas paša zibeņu metēja Jupitera nerātnības un mīlas dēkas. Vai šī nopietnā Diāna62, kas par spīti savam dzimumam nododas tikai medībām, nemīl neprātīgi Endimionu63? Es vēlētos labāk, lai par viņu nerātnībām pastāstītu Moms64, ko tie senatnē bieži mēdza uzklausīt. Bet nesen tie dusmās nogrūduši šo uz zemi kopā ar Āti65, tādēļ ka viņa saprātība bijusi traucējums dievu līksmībai. Arī neviens mirstīgais nedod izraidītajam mājas vietu; nav tam patvēruma arī valdnieku galmos, kuros tomēr pirmo vietu ieņem mana Glaimotāja, kura ar Momu saderas ne vairāk kā jērs ar vilkiem. Tādējādi pēc viņa padzīšanas dievi blēņojas daudz brīvāk un jaukāk, patiešām dzīvodami bez rūpēm, kā saka Homērs, acīm redzami bez jebkādas cenzora kontroles. Kādas tik asprātības tiem nesagādā šis vīģes koka dievs Priaps66? Kādus uzjautrinājumus ar savām blēdībām un krāpšanu sniedz tiem Merkurs67? Taču arī pats Vulkāns aizvien ir jokdaris dievu dzīrēs: brīžiem ar savu klibošanu, brīžiem ar savu zobgalību, brīžiem ar savām asprātībām viņš uzjautrina dzīrotājus. Tad arī Silēns68, šis iemīlējies večuks, dejo kordaku69, bet kopā ar Polifēmu — tretanelu70, ar nimfām — plikkāju deju. Pusāži satīri rauj vaļā atelliešu dejas71, Pans smīdina visus ar kādu aušīgu dziesmiņu, un dievi mīl labāk klausīties viņā nekā pašās mūzās, it īpaši tad, kad nektārs sakāpis galvās. Vai man teikt vēl tālāk, ko šie dievi, krietni sametušies, dara pēc dzīrēm? Herkuless man liecinieks! — tādas muļķības, ka es pati bieži vien nevaru atturēties no smiekliem! Bet labāk būs šajā ziņā atcerēties Harpokratu72 piesardzības dēļ, ka kāds korikaju73 dievs nenoklausās šādas sarunas, par kurām pat Moms saņēmis sodu.
Taču ir jau laiks pēc Homēra parauga atstāt debesu iemītniekus un nolaisties atkal uz zemes, kur mēs novērosim, ka bez manas labvēlības nav nekāda prieka un laimes. Vispirms jūs redzēsiet, ar kādu gādību daba, cilvēku dzimuma māte un aizgādne, ir rūpējusies, lai nekur netrūktu muļķības aizdara. Saskaņā ar stoiķu definīcijām dzīves gudrība nav nekas cits kā pakļaušanās saprāta vadībai, bet muļķība ir pakļaušanās kaislību varai. Taču, lai dzīve cilvēkiem nebūtu gauži bēdīga un drūma, Jupiters tiem piešķīris daudz vairāk kaislību nekā saprāta, proti, samērā kā pusunce pret mārciņu. Turklāt viņš saprātu vēl nobīdījis mazā galvas kaktiņā, atstādams visu pārējo ķermeni kaislību varā. Tālāk, viņš vienam saprātam nostādījis pretim it kā divus visvarmācīgākos tirānus: dusmas, kuru cietoksnis ir krūšu dobums, tātad pats dzīves avots — sirds, un kaislības, kuru plaša valstība stiepjas līdz pat vēdera galam. Ko spēj saprāts pret abām šīm varām, to pietiekami rada visa cilvēku dzīve. Tas vienīgi var līdz aizsmakumam izkliegt savu neapmierinātību un atgādināt godīguma noteikumus. Bet tās atlaiž slazda valgu savam valdniekam, kliedz daudz skaļāk, līdz beidzot tas, paguris no cīņas, labprātīgi piekāpjas un padodas.
Bet, tā kā vīrs, kura pienākums ir vadīt sabiedriskas lietas, bija jāapveltī drusku vairāk nekā ar vienu uncīti prāta, tad, lai nāktu pretim vīra vajadzībām, Jupiters, kā parasts, vērsās pie manis pēc padoma. Es šo padomu, manis cienīgu, tūliņ devu, proti, piesaistīt vīram sievu — radījumu acīm redzami muļķīgu un aplamu, toties jautru un patīkamu, kas mājas saskarsmē ar savu muļķību mīkstinātu un saldinātu vīra nelāgo garastāvokli. Ja jau nu Platons, kā šķiet, šaubījās, kurā kategorija ieskaitīt sievieti, saprātīgos vai nesaprātīgos radījumos, tad viņš ar to gan negribēja neko citu kā tikai norādīt uz tās dzimuma izcilo muļķību.
Bet, ja nu kāda sieviete vēlas, lai viņu uzskata par prātīgu, tad tā paveic tikai to, ka kļūst divkārt muļķīga; tas būtu tāpat, it kā kāds par spīti Minervai, ka saka, vērsi vestu uz cīkstēšanās vietu. Savus trūkumus divkāršo tas, kurš pretēji dabai uzziež tikuma krāsekli un sagroza savu raksturu. Kā saskaņā ar grieķu izteicienu «pērtiķis paliek pērtiķis, kaut arī to ietērptu purpurā», tā sieviete paliek sieviete, t. i., muļķe, lai kādu masku tā uzliktu.
Es tomēr neieskatu sieviešu dzimumu par tik muļķīgu, ka tas dusmosies uz mani par to, ka es tam piedēvēju muļķību, pati būdama sieviete un pie tam Muļķība. Patiešām, ja aplūkosim lietu pamatīgāk, tad izrādīsies, ka tieši šās muļķības dēļ sievietes daudzējādā ziņā ir laimīgākas par vīriešiem. Vispirms tām ir skaistuma priekšrocība, ko tās ar pilnām tiesībām vērtē augstāk par visu un kas tām dod iespēju pat tiranizēt arī pašus tirānus.