No kurienes tad rodas vīriešiem šis drausmīgais izskats, raupjā āda, bārdas mežs — kas viss, protams, ir vecuma pazīme, — ja ne no prāta ligas, turpretī sievietēm vaigi vienmēr gludi, balss allaž smalka, āda maiga, it kā tās būtu līdzīgas mūžīgai jaunībai.
Ko tad citu tās vēlas šajā dzīvē, ja ne iespējami vairāk patikt vīriešiem? Kādam gan citam nolūkam domāta visa šī greznošanās, šie krāsekļi, šī mazgāšanās, šīs frizūras, šīs ziedes, šīs smaržas, šie mākslīgie līdzekļi, kā izskaistināt un uzpost seju, izkrāsot uzacis un kopt ādu? Vai ar ko citu tas vairāk patīk vīriešiem nekā ar muļķību? Kas gan ir tas, ko viņi neatļauj sievietēm? Bet kas tad cits šos velk pie tam, ja ne baudkāre? Sievietes valdzina tikai ar savu muļķību. Šo patiesību nenoliegs neviens, kurš padomās, kādas nejēdzības sarunā vīrietis sievietei, kādas blēņas tas dara ikreiz, kad nodomājis baudīt mīlas priekus. Tagad jūs zināt, no kāda avota plūst pirmais un galvenākais dzīves iepriecinājums.
Bet ir ļaudis, it īpaši starp vecākiem vīriem, kuri mīl vairāk pudeli nekā sievieti un augstāko baudu saskata iedzeršanā. Lai citi spriež, vai var sarīkot tīkamas viesības, ja tajās nepiedalās sieviete, tomēr viena lieta paliek neapstrīdama — bez muļķības pavalga nekas nav patīkams. Šo apgalvojumu pierāda tas, ka, ja nav tāda, kurš ar īstu vai atdarinātu muļķību saceļ smieklus, tad pieaicina kādu jokdari par naudu vai ielūdz kādu liekēdi, kas ar smieklīgām, tas ir, muļķīgam asprātībām izkliedē dzīrotāju klusumu un garlaicību. Ko līdzētu pieblīvēt vēderu ar daždažādiem cepumiem, kārumiem un saldumiem, ja arī acis un ausis, ja viss gars nemielotos ar smiekliem, jokiem, atjautībām? Bet šāda veida desertiem es esmu vienīgā izrīkotāja. Visas šīs svinīgo dzīru paražas kā, piemēram, dzīru ķēniņa iecelšana, kauliņu mešana, tosti, veselības uzdzeršana, apdziedāšanās, rindas dziesmas, dejas, pantomīmas, ir izdomājuši nevis septiņi grieķu gudrie, bet es cilvēku labā. Visu šāda veida paražu būtība ir tā, ka, jo vairāk tām muļķības, jo vairāk tās noder cilvēku dzīvei. Ja mūsu dzīve būtu tikai raižu un rūpju pilna, tad to vispār nevarētu saukt par dzīvi. Bēdīga katrā ziņā būtu mūsu dzīve, ja šāda veida uzjautrinājumi neaizgaiņātu ar to kopā dzimušās rūpes un raizes.
Bet būs varbūt tādi, kuri noniecinās arī šo prieka veidu un radīs apmierinājumu draudzības jūtās un savstarpējās attiecībās. Draudzība — viņi saka — vērtējama augstāk par visu; tā ir tikpat nepieciešama kā gaiss, uguns un ūdens; tai ir tik daudz jaukumu, ka atņemt to dzīvei būtu tas pats kā atņemt tai sauli; beidzot, tā ir tik cienījama (ja tas attiecas uz lietu), ka pat paši filozofi nešaubās, to pieskaitīdami augstākajiem labumiem74. Bet ko jūs teiksiet, ja aizrādīšu, ka es esmu sākums un gals arī šim vērtīgajam labumam? Es to pierādīšu nevis ar «krokodila» slēdzieniem75, «sorītiem»76, «ragaiņu» sofismiem77 vai citām šāda veida dialektikas asprātībām, bet gan, kā saka, vienkārši un saprotami parādīšu gandrīz vai kā ar pirkstu.
Sakiet, lūdzu, — piemiegt acis, maldīties, stulbt, neredzēt draugu netikumus, pat mīlēt un apbrīnot dažus viņu izcilus netikumus kā teicamas īpašības, — vai tas nav tuvu muļķībai? Ja kāds kavalieris skūpsta savas draudzenes dzimumzīmi, ja kāds cits jūsmo par savas izredzētās Hagnas kārpu, ja kāds tēvs savu šķielējošo dēlu dēvē par skaistaci78, — vai tas viss — es prasu, — nav tīrā muļķība? Lai to skaļā balsī trīskārt un četrkārt sauc par muļķību, tomēr šī muļķība ir vienīgā, kas saista draugus un uztur draudzības saites79. Es runāju par vienkāršajiem mirstīgajiem, kuru vidū neviens nedzimst bez trūkumiem un kuru vidū pats labākais ir tas, kam to vismazāk80. Starp šiem dieviem līdzīgajiem prātniekiem vai nu vispār nesakņojas nekāda draudzība, vai arī tā ir kāda smaga un nepatīkama saistība, kas nospiež nedaudzus, lai neteiktu — nevienu. Taču lielum lielais vairums cilvēku ir neprātīgi, labāk sakot, nav neviena paša, kas nebūtu pastrādājis kaut kādu muļķību, bet ciešas draudzības saites var pastāvēt tikai starp līdzīgiem. Bet, ja kādreiz starp šiem nopietnajiem izveidojas savstarpēja labvēlība, tā tomēr, protams, nekādā ziņā nevar būt stabila un visai ilgstoša starp šiem nelaipnajiem un pārāk redzīgajiem, kuri uztver savu draugu netikumus ar tik asu skatienu kā ērglis vai Epidauras čūska81. Bet cik tie ir akli pret saviem netikumiem, un kā tie neredz savas pārmetamās somas mugurpusi! Taču ļaudīm ir tāda daba, ka viņu vidū nav neviena, kas nebūtu pakļauts lieliem trūkumiem. Te vēl jāpievieno lielā gadu un tieksmju dažādība, aplamie secinājumi, kļūdas un neveiksmes šajā dzīvē un tad jājautā, kā gan šie Argi82 varētu baudīt draudzību kaut vienu stundu, ja nepievienotos tas, ko grieķi sauc tik brīnišķīgi jaukā vārdā — par labsirdību. Saucat jūs to kaut par muļķību vai par rakstura vājību, ka gribat. Bet kā? Vai tad Kupidons, šis visu draudzības saišu ierosinātājs un radītājs, nav pilnīgi neredzīgs? Kā viņam tas, kas nav skaists, liekas skaists, tā viņš izrīkojas arī ar jums, proti, lai ikvienam savējais izliktos skaists, lai vecais allaž mīlētu savu veco, tāpat kā jaunais savu jauno. Šīs lietas notiek it visur, un par tām smejas, tomēr šis smieklīgais paradums veido jautru dzīvi un saista kopā sabiedrību.
Tas, ko es tikko teicu par draudzību, daudz vairāk vēl attiecināms uz laulību, kas nav nekas cits kā divu personu saistība uz visu mūžu. Mūžīgais dievs! Cik daudz laulības šķiršanu un vēl sliktāku lietu nekā šķiršanas notiktu it visur, ja vīru un sievu mājas dzīvi nebalstītu un neietekmētu glaimi, joki, vieglprātība, maldi, izlikšanās — visi mani uzticīgie pavadoņi? Ak vai! Cik maz būtu laulību, ja līgavainis prātīgi papētītu, kādas nerātnības paspējusi izdarīt šī, liekas, maigā un kautrīgā meiča jau ilgi pirms kāzām? Cik maz pēc tām turētos kopā jau noslēgtās, ja vīru nevērības vai stulbuma dēļ sievu rīcība pa lielākai daļai nepaliktu nezināma! To visu pilnīgi dibināti piedēvē Muļķībai, bet tieši Muļķība panāk to, ka vīram patīk sieva un sievai — vīrs, ka mājā valda miers un kopdzīve turpinās. Ļaudis smejas par dzegužiem, ragnešiem un kā viņus visus sauc, kad tie ar savām lūpām nosusina neuzticīgās sievas asaras. Bet vai gan nav labāk kļūdīties šajā ziņā nekā nomocīties ar pārmērīgu greizsirdību un ņemt visu traģiski?
Tādējādi neviena sabiedrība, neviena dzīves saistība bez manis nevar būt nedz patīkama, nedz droša. Drīz vien nedz tauta paciestu savu valdnieku, nedz kalps — savu kungu, nedz kalpone — savu kundzi, nedz skolnieks — savu skolotāju, nedz draugs — draugu, nedz vīrs — sievu, nedz īrnieks — saimnieku, nedz biedrs — biedru, nedz viesis — mājastēvu, ja tie savstarpēji neapmānītos, neglaimotu, nepiemiegtu prātīgi acis, neapziestu sevi drusciņ ar muļķības medu. Es zinu, jau tas jums liekas par daudz, bet te būs vēl vairāk.
Sakiet jel, — vai tas, kurš ienīst sevi pašu, var mīlēt kādu citu? Vai tas, kurš nav apmierināts pats ar sevi, sapratīsies ar citu? Vai tas, kurš ir par slogu un apgrūtinājumu sev pašam, sagādās prieku citam? To, es domāju, neapgalvos neviens, ja tas nav muļķīgāks par pašu Muļķību. Bet, ja jūs no manis norobežosieties, tad kuram katram ne vien citi būs nepanesami, — arī pats tas jutīs riebumu pret sevi, pret savu likteni, ienīdīs pats sevi. Daba, kas daudzās lietās ir vairāk pamāte nekā māte, iedēstījusi cilvēku raksturā, it īpaši mazāk saprātīgo, aplamību, kas tiem liek būt nemierā ar sevi un apbrīnot citus.