Tādēļ sagandējas un zūd visas dzīves balvas, visi jaukumi un pievilcība. Ko gan līdz jaunības daiļums, šī nemirstīgo dievu ārkārtīgā balva, ja tam ļauj pārklāties ar pelējuma kārtu? Ko līdz jaunība, ja to sagandē vecuma nopietnības raugs? Ko gan jūs galu galā varētu panākt visos dzīves uzdevumos vai nu savā, vai citu labā ar daiļumu, — daiļums taču ir galvenais likums ne vien mākslā, bet arī kurā katrā sabiedriskajā darbā, kad to veic prasmīgi, — ja te nepalīdzētu izveicīgā Patmīlība, kas man ir gluži kā īsta māsa? Tik veikli tā prot mani aizstāt it visās vietās! Kas ir muļķīgāk kā mīlēt sevi pašu un apbrīnot sevi pašu? Bet, savukārt, kur radīsies piemīlīgais, patīkamais, daiļais visā darbā, ko tu dari, ja tu būsi neapmierināts pats ar sevi? Atņem šo dzīves jaukumu, un tūdaļ kļūs gausāka oratora runa, nevienu neaizraus mūziķis ar saviem ritmiem, izsvilps aktiera spēli un tā izteiksmīgos žestus, smiesies par dzejnieku un viņa mūzu, mazvērtīgs ar savu otu šķitīs gleznotājs, cietīs badu ar savām zālēm ārsts. Galu galā Nīrejs tad liksies jums par Tersītu, Faons — par Nestoru84, Minerva — par cūku85, veiklais runātājs — par mazu bērnu, smalkais pilsētnieks — par rupju laucinieku. Ir ļoti svarīgi, ka ikviens paglaimo arī sev pašam un vispirms iepatīkas pats sev, iekām gaida aplausus no citiem. Ja jau nu beigu beigās augstākā laime ir tā, ka vēlies būt tas, kas tu esi, tad, protams, to visu pilnā mērā garantē mana laipnā Patmīlība, iekārtodama tā, ka neviens nav neapmierināts nedz ar savu seju, nedz ar savu prātu, nedz ar savu izcelšanos, nedz ar savu stāvokli, nedz ar dzīves veidu, nedz ar tēviju. Tādējādi ne īrs gribētu mainīties ar itālieti, ne irākietis — ar atēnieti, ne skits — ar Laimīgo salu iedzīvotāju. Cik apbrīnojama ir dabas gādība,, ka, pastāvot tādai dažādībai, tā pratusi nodibināt tādu vienlīdzību! Kur tā skopāk padalījusi savas dāvanas, tur tā piemetuši mazliet vairāk patmīlības. Lai gan tas, ko es saku, katrā ziņā ir muļķība, jo vislielākā dāvana taču ir patmīlība.
Es varu droši apgalvot, ka nav neviena teicami veikta darba, ko es neiedvesmotu, nav nevienas cildenas mākslas, kas nebūtu radusies pēc manas ierosmes. Vai gan visu slaveno varoņdarbu druva un avots nav karš? Kas tad savukārt ir muļķīgāk nekā nezin kādu ieganstu dēļ sākt cīņu, no kuras abām pusēm vienmēr ceļas vairāk ļauna nekā laba? Taču karā kritušos, tāpat kā megariešus, neviens neievēro86. Kad abās pusēs jau stāv bruņotas kaujas ierindas un visapkārt jau dobji atskan kara taures, kāda nozīme gan, lūdzu, ir tiem prātīgajiem, kas, paguruši ilgās studijās, ar savām šķidrajām un atdzisušajām asinīm tik tikko vairs velk dzīvību? Ir nepieciešami drukni un spēcīgi ļaudis, kuriem jo vairāk drosmes, toties jo mazāk prāta, protams, ja nedod priekšrocību tādiem karotājiem kā Dēmostens87, kurš, sekodams Arhiloha88 padomam, tiklīdz ieraudzījis ienaidnieku, tā nometis vairogu un bēdzis, būdams tikpat gļēvs kareivis, cik saprātīgs orators. Bet karā, man teiks, atjautība ir sevišķi svarīga. Gluži pareizi, bet vadonim. Taču tā ir karavīra, nevis filozofa atjautība. Vispār šai diženajai lietai nododas liekēži, savedēji, zagļi, laupītāji, mazizglītoti lauku ļaudis, stulbeņi, algotņi un tamlīdzīgas mirstīgo padibenes, nevis pie lampas gaismas modrīgie filozofi.
Šie pēdējie, kādi viņi ir, nav derīgi nevienai dzīves vajadzībai. Šim apgalvojumam par pierādījumu var būt pats Sokrāts, ko Apollona orākuls pavisam neprātīgi pasludinājis par pašu gudrāko; tas, mēģinādams uzstāties atklātībā nezin kādā tur lietā, bijis spiests atkāpties, vispārēju smieklu pavadīts. Taču šis vīrs šajā ziņā vienmēr bija tik prātīgs, ka noraidīja prātnieka iesauku, atstādams to pašam dievam un pamācīdams prātīgo nejaukties politiskajās lietās, lai gan būtu bijis labāk, ja ieteiktu atturēties no saprāta tam, kurš grib atrasties cilvēku vidū. Kas tad īsti cits noveda viņu uz apsūdzēto sola un piespieda tukšot indes kausu, ja ne saprāts? Kamēr viņš filozofēja par mākoņiem un idejām, kamēr mērīja blusu kājas un apbrīnoja odu balsi, tas nepaguva iemācīties to, kas vajadzīgs sadzīvei89. Un tad viņa skolnieks Platons, acīm redzot, lielisks aizstāvis, nāca palīgā savam skolotājam, kad tas, notiesāts uz nāvi, bet, pūļa trokšņa satraukts, paguva pateikt tik tikko pusi no sava runas perioda. Ko lai es saku par Teofrastu90, kurš, ieradies tautas sapulcē, piepeši palika kā uz mutes kritis, it kā vilku ieraudzījis? Vai tāds kara laukā varētu uzmundrināt kareivjus?
Sokrāts91 rakstura kautrības dēļ nekad neiedrošinājās atplest muti. Pat Marks Tullijs Cicerons, romiešu daiļrunības tēvs, vienmēr uzsāka savas runas nepatīkami trīcošā, it kā šņukstoša bērna balsī. Fabijs92 šajā apstāklī saskatījis pierādījumu, ka šis krietnais un saprātīgais orators apzinājies stāvokļa nopietnību. Bet, ja viņš tā apgalvo, vai tad ar to netiek klaji atzīts, ka saprāts kaitē sabiedrisko lietu labai kārtošanai? Ko gan darīs ar ieročiem rokā šie ļaudis, kas mirst aiz bailēm, kad cīņa notiek tikai ar kailiem vārdiem? Un lai tad nu vēl cildina, ja dieviem tīk, šo Platona slaveno prātulu: «Laimīgas būtu tās valstis, kuras vai nu filozofi būtu pavēlnieki, vai arī pavēlnieki — filozofi.» Gluži otrādi! Apjautājieties pie vēsturniekiem un jūs droši vien atradīsiet, ka nekas nav bijis posta pilnāks tai valstij, kuras valdnieki nokļuvuši filozofu vai literātu ietekmē. To, manuprāt, vislabāk pierāda abi Katoni93, no kuriem viens traucēja mieru republikā ar savām neprātīgajām sūdzībām, bet otrs, aizstāvēdams pārgudri romiešu tautas brīvību, sagrāva to pašos pamatos. Pievienojiet tiem vēl Brutus, Kasijus, Grakhus94 un arī pašu Ciceronu, kas romiešu republikai bija ne mazāk kaitīgs ka Dēmonstens — atēniešu. Tālāk es pievienojos atziņai, ka Marks Antonīns95 bijis labs valdnieks, lai gan es to varētu apstrīdēt, jo viņš tādēļ vien kļuva par smagu slogu un pilsoņi viņu ienīda, ka bija tik lielā mērā filozofs. Tomēr pieņemsim, ka viņš bija labs, kaut gan viņš nodarījis valstij vairāk ļaunuma, atstādams tādu dēlu96, nekā atnesis tai labumu ar savu valdīšanu. Ja šie ļaudis, kas nodevušies gudrību studēšanai, mēdz būt visnelaimīgākie gan visur citur, gan it īpaši savos bērnos, tad es domāju, ka daba negrib, lai šī gudrības sērga plašāk izplatītos starp mirstīgajiem. Ir zināms, ka Cicerona dēls bijis īsts izdzimtenis. Gudrajam Sokrātam bijuši bērni, vairāk līdzīgi mātei nekā tēvam, ka to tieši atzīmējis kāds rakstnieks, tas ir, tie bijuši muļķi.
Vēl būtu paciešams, ja šie gudrie būtu «ēzeļi pie liras» vienīgi sabiedriskajās lietās, ja viņi nebūtu pilnīgi nemākuļi arī it visās dzīves izdarībās. Pieaiciniet sapratīgo pie dzīru galda, viņš apgrūtinās viesus vai nu ar drūmu klusēšanu, vai arī ar uzmācīgiem jautājumiem, lūdziet viņu uz deju, un jūs teiksiet, ka dejo kamielis, aizvediet viņu uz kādu izrādi, tā āriene vien jau sagandēs ļaužu priekus, un godājamais Katons būs spiests atstāt teātri, jo nespēs izlīdzināt savu saraukto pieri. Ja viņš iejauksies kādā sarunā, tad piepeši satrauks visus ka vilks fabulā. Ja ir kas pērkams vai norunājams, īsi sakot, ja ir kas kārtojams, bez kā nav iespējams iztikt ikdienišķā dzīvē, — tad jūs šajā gudriniekā ieraudzīsiet drīzāk īstu aitasgalvu, ne cilvēku. Viņš nevar būt noderīgs nekur, — ne sev, ne tēvijai, ne savējiem, jo neapjēdz pat visvienkāršākās lietas, stāv tālu no tautas ieskatiem un ļaužu paražām. Šī nesamierināmā dažādība dzīves uzskatos un izjūtā nenovēršami saceļ naidu pret viņu. Vai tad starp mirstīgajiem ir kāda lieta, kas nebūtu muļķības pilna? Visu dara muļķi un muļķu priekšā. Ja atgadītos kāds, kas gribētu viens pārkliegt visus, es tam ieteiktu rīkoties kā Tīmonam97 — doties uz kādu tuksnesi un tur vienatnē baudīt savu gudrību.