Vēl būtu paciešams, ja šie gudrie būtu «ēzeļi pie liras» vienīgi sabiedriskajās lietās, ja viņi nebūtu pilnīgi nemākuļi arī it visās dzīves izdarībās. Pieaiciniet sapratīgo pie dzīru galda, viņš apgrūtinās viesus vai nu ar drūmu klusēšanu, vai arī ar uzmācīgiem jautājumiem, lūdziet viņu uz deju, un jūs teiksiet, ka dejo kamielis, aizvediet viņu uz kādu izrādi, tā āriene vien jau sagandēs ļaužu priekus, un godājamais Katons būs spiests atstāt teātri, jo nespēs izlīdzināt savu saraukto pieri. Ja viņš iejauksies kādā sarunā, tad piepeši satrauks visus ka vilks fabulā. Ja ir kas pērkams vai norunājams, īsi sakot, ja ir kas kārtojams, bez kā nav iespējams iztikt ikdienišķā dzīvē, — tad jūs šajā gudriniekā ieraudzīsiet drīzāk īstu aitasgalvu, ne cilvēku. Viņš nevar būt noderīgs nekur, — ne sev, ne tēvijai, ne savējiem, jo neapjēdz pat visvienkāršākās lietas, stāv tālu no tautas ieskatiem un ļaužu paražām. Šī nesamierināmā dažādība dzīves uzskatos un izjūtā nenovēršami saceļ naidu pret viņu. Vai tad starp mirstīgajiem ir kāda lieta, kas nebūtu muļķības pilna? Visu dara muļķi un muļķu priekšā. Ja atgadītos kāds, kas gribētu viens pārkliegt visus, es tam ieteiktu rīkoties kā Tīmonam97 — doties uz kādu tuksnesi un tur vienatnē baudīt savu gudrību.
Bet atgriezīsimies pie sava temata. Kāda vara saistīja sabiedrībā šos rupjos alu un mežu cilvēkus? Tikai pievilcība. Amfiona un Orfeja98 mākslai nav citas nozīmes. Kas tad nodibināja mieru un saprašanos, kad Romas plebeji draudēja sagraut republiku? Vai filozofiskas runas? Nē. Gluži otrādi, tā bija smieklīgā un bērnišķīgā pasaciņa par vēderu un pārējām ķermeņa daļām99. Līdzīga ietekme bija arī Temistokla pasaciņai par lapsu un ezi100. Kāda prātnieka runa būtu varējusi gūt tikpat daudz panākumu kā Sertorija izdomātā stirna101 vai zināmā lakonieša102 mēģinājumi ar diviem suņiem un jau minētā Sertorija smieklīgais izdomājums par to, kā izraut astrus no zirga astes103? Es neko neteikšu par Mīnoju104 un Numu105, kas abi ar pasakainiem izgudrojumiem valdīja pār muļķīgo pūli. Ar šādām blēņām ir paskubināms milzīgais un daudzgalvainais nezvērs, ko sauc par tautu.
Bet kura valsts savukārt jebkad pieņēmusi Platona vai Aristoteļa likumus vai Sokrāta pamācības? Kas pārliecināja Decijus labprātīgi ziedot sevi pazemes dieviem?106 Kas paskubināja Kurciju107 mesties plaisā, ja ne tukša slavas kāre, šī pievilcīgā sirēna (Sirēna sengrieķu mitoloģija ir pusputns, pussieviete, kas ar savu dziedāšanu ievilina jūrniekus nāvē. — Red.), ko gudrie tā nosoda? Kas var būt muļķīgāk, viņi saka, kā kandidātam108 padevīgi glaimot tautai? Kas gan ir vientiesīgāk, kā ar dāvanām pirkt tās labvēlību, dzīties pēc daudzu muļķu aplausiem, labvēlīgi uzņemt to uzgavilēšanu, likt sevi vadāt apkārt triumfā it kā kādu elku tautas apbrīnošanai vai stāvēt kā bronzas statujai pilsētas laukumā? Te vēl pievienojiet vārdu un iesauku piesavināšanos. Te vēl pievienojiet dievišķos godinājumus, kas parādīti niecīgiem cilvēciņiem, pievienojiet atklātās svinībās līdz dieviem paceltos pat visnegantākos tirānus109. Viss minētais ir īsta muļķība, un tās izsmiešanai nepietiek ar Dēmokritu110 vien. Kas to noliedz? Bet vai gan no šā avota nav radušies dižo varoņu cēlie darbi, ko daudzi daiļrunīgi vīri savos rakstos ceļ līdz debesīm? Šī muļķība rada valstis, uz tās balstās vara, valdība, reliģija, varas lēmumi, tiesas, vārdu sakot, cilvēku dzīve nav nekas cits kā muļķības rotaļa.
Tagad pievērsīsimies mākslām un zinātnēm. Kas gan īsti mudina mirstīgo dabu izdomāt un atstāt pēcniekiem tik daudz, kā visi apgalvo, teicamu zinātņu, ja ne slāpes pēc slavas? Ar tik daudzām bezmiega naktīm, ar tik daudziem sviedriem patiešām muļķīgie cilvēki nodomājuši nopirkt nezin kādu tur slavu, par ko nekas nevar būt nenozīmīgāks. Toties tajā pašā laikā jums jāpateicas muļķībai par tik daudzām jaukām dzīves ērtībām, un, kas vēl daudz patīkamāk, jūs izmantojat citu ļaužu neprātu.
Ko gan jūs teiktu, ja es, kad esmu cildinājusi savu spēku un uzcītību, tagad gribētu slavināt arī savu gudrību? Bet varbūt kāds iebildīs, ka tad, šādi pūloties, es gribu jaukt uguni ar ūdeni. Taču es domāju, ka panākšu arī to, ja jūs kā līdz šim dāvāsiet man visu savu uzmanību.
Ja jau nu gudrība vispirms izpaužas pareizā pieejā praktiskajai dzīvei, kam tad vairāk pienākas prātīga cilvēka gods — vai tam, kas pa daļai liekas kautrības, pa daļai rakstura bikluma dēļ neko neiedrošinās uzsākt, vai muļķim, ko neattur nedz kautrība — jo tādas viņam nav, — nedz arī briesmas, jo tas nemaz nepazīst tādas? Gudrais iedziļinās seno rakstnieku darbos un no tiem iemācās tikai tīras asprātības. Muļķis turpretī, iedams tieši pretim visām sadzīves grūtībām, tverdams tās ar drošu roku, gūst, ja nemaldos, īsto gudrību. Homērs, lai gan bija akls, šķiet, tieši to redzēja, teikdams: «To, kas ir noticis, arī muļķis saprot.» Divi visgalvenie šķēršļi stāv ceļā tam, ko vajag pareizi darīt: kauns, kas mulsina prātu, un bailes, kas, rodoties briesmām, atrunā ķerties pie drošas rīcības. Bet muļķībai tas lieliski izdodas. Tikai daži mirstīgie saprot, cik daudz labuma rodas, ja nekad nekaunas un visu iedrošinās. Ja gudrību saskata pareizā lietu novērtēšana, tad, lūdzu, paklausieties, cik tālu no tšs ir tie, kuri plātās ar šo slaveno vārdu.
Vispirms jākonstatē, ka visām cilvēciskajām lietām, tāpat ka Alkibiāda silēniem111, ir divas sejas, pilnīgi nevienādas. Tik nevienādas, ka tas, kas no ārienes liekas nāve, ieskatoties iekšienē, ir dzīvība; arī otrādi, kas dzīvība, ir nāve, kas skaists, ir neglīts, kas bagāts — nabags, kas kaunpilns — slavens, kas mācīts — nemācīts, kas spēcīgs — nespēcīgs, kas augstsirdīgs — zemsirdīgs, kas priecīgs — bēdīgs, kas laimīgs — nelaimīgs, kas draudzīgs — naidīgs, kas veselīgs — kaitīgs, vardu sakot, jūs visu atradīsiet pilnīgi pretēju, ja atvērsiet silēnu. Ja kādam šis apcerējums varbūt šķitīs pārāk filozofisks, tad es paskaidrošu to rupjākā stilā un runāšu, kā mēdz sacīt, vienkāršākā valodā.
Kas neatzīs ķēniņu par bagātu un varenu valdnieku? Bet, ja viņš nav apveltīts gara dāvanām, ja viņš ne ar ko nevar apmierināt savu prātu, tad acīm redzami ir nabadzīgāks par kuru katru nabagu. Ja viņa prāts ir piesātināts ar daudziem un dažādiem netikumiem, tad viņš klust par nožēlojamu vergu. Līdzīgā veidā vajag spriest arī par visu pārējo.Bet lai nu pietiek ar šo piemēru vien!
Varbūt kāds jautās, kam tas vajadzīgs. Klausieties, ko es ar to gribu teikt! Ja kāds aktieriem, kas tēlo uz skatuves savas lomas, iedomātos noraut maskas un parādīt skatītājiem īstās un dabiskās sejas, vai tāds nesabojātu visu izrādi un nepelnītu, ka viņu iztrenc no teātra ar akmeņiem kā prātā jukušu? Piepeši visām lietām rastos jauns izskats: kas nupat bija sieviete, tagad ir vīrietis, kas bija jaunietis — tagad vecis, kas iepriekš bija ķēniņš — negaidot top skrandās tērpies Dama112, bet dievs pēkšņi izradās pavisam niecīgs cilvēciņš. Patiešām, atsegt šos maldus nozīmē izjaukt visu izradi. Taču šis veidojums un šī maldināšana bija tie, kas pievilka skatītāju acis! Nu, palūkojiet vien, kas tad ir tālāk visa cilvēku dzīve, ja ne kāda komēdija, kurā visi, segti ar dažādām aizgūtām maskām, tēlo katrs savu lomu, kamēr izrādes vadītājs tos nenoved no skatuves? Tas bieži liek vienam un tam pašam uzstāties dažādos tērpos, tā ka tas, kas nupat bija purpurā tērpta ķēniņa lomā, tagad uzstājas kā nodriskāts vergs. Ja, viss ir maskēts, bet citādi šī komēdija nav rādāma.