Bet ja nu tagad kāds gudrinieks, pēkšņi no debesīm nokritis, man paradītos un sāktu kliegt, ka tas, ko visi uzskata par dievu un kungu, nav pat cilvēks, jo viņš līdzīgi lopiem ir kaislību varā, ir viszemākais vergs, jo labprātīgi padodas tik daudziem un tik nekrietniem kungiem. Ko jūs teiktu, ja šis gudrinieks atkal citam, kas apraud savu mirušo tēvu, liktu priecāties tādēļ, ka, lūk, tikai tagad mirušais sācis dzīvot, jo līdzšinējā dzīve vispār neesot nekas cits kā nāve? Ko jūs vēl teiktu, ja šis gudrinieks, sastapis kādu citu, kurš dižojas ar savu ciltskoku, nosauktu to par vienkāršas kārtas cilvēku un ārlaulības dēlu, tādēļ ka tas stāvot tālu no tikuma, kas vienīgais esot dižciltības pamats, un ja tādā pašā kārtā viņš nozākātu arī visus citus? Tagad es vaicāju, vai par šādu rīcību visi neuzskatītu viņu par neprātīgu un traku. Kā nekas nav muļķīgāks par nevietā liktu saprātu, tā nekas nav negudrāks par ačgārnu gudrību. Jo ačgārni taču rīkojas katrs, kas nepielāgojas pašreizējiem apstākļiem, negrib nedz ņemt vērā laiku un vietu, nedz arī atcerēties šo dzīru likumu — vai nu dzer, vai aizvācies, — bet prasa, lai komēdija vairs nebūtu komēdija. Turpretī īsti prātīgs būs tas, kurš, būdams mirstīgais, nevelēsies zināt vairāk, kā mirstīgajam piederas, un līdz ar visu ļaužu vairumu vai nu labprāt piemiegs acis, vai arī kopā ar to nodosies tīkamiem maldiem. Bet tieši tā jau ir muļķība, teiks man šie gudrie. Nepavisam negribu to noliegt: tikai jums savukārt jāatzīst, ka tieši tā noris dzīves komēdija.
Nemirstīgie dievi, vai lai es runāju tālāk vai lai klusēju? Bet kādēļ gan lai es klusēju, ja tā ir tīrā patiesība? Tomēr varbūt būs ieteicamāk tik svarīgā lietā pieaicināt no Helikona mūzas113, kuras dzejnieki bieži mēdz piesaukt tīru nieku dēļ. Tad nu, Jupitera meitas, stāviet man klāt īsu brīdi, kamēr pierādu, ka nevienam nav iespējams aizsniegt šo diženo gudrību un laimības cietoksni, kā to sauc filozofi, ja priekšgalā neiet Muļķība. Vispirms nav noliedzams tas, ka visas kaislības pieder Muļķībai. Jo vienīgā izšķirība starp muļķi un saprātīgo taču ir tā, ka muļķi vada kaislības, saprātīgo — prāts. Tādēļ stoiķi nošķir no saprātīgā visus satraukumus kā slimības, bet īstenībā šīs kaislības ne vien aizstāj gādīga vadītāja vietu tiem, kas dodas uz saprātības ostu, bet arī mēdz būt klāt pie ikkatra morāles pienākuma it kā pieši vai dzenuļi, kas pamudina darīt labu. Taču to enerģiski apstrīd divkāršais stoiķis Seneka, kurš saprātīgajam pilnīgi noliedz jebkuru kaisli. Tomēr, tā rīkojoties, viņa gudrinieks vairs nemaz nav cilvēks, — tas drīzāk tiek pārveidots par kādu jaunu dievu, kāda nekur un nekad nav bijis un arī nebūs. Labāk sakot, lai teiktu atklāti, viņš rada cilvēka marmora tēlu, stulbu un visām cilvēka jūtām svešu. Tāpēc lai šie stoiķi auklē savu gudrinieku, kā viņiem tīk, lai viņi to mīl bez sāncenša, lai viņi iet dzīvot ar to kaut Platona valstī vai ideju novadā, ja tīk, vai Tantala dārzos114.
Kurš gan nevairīsies šausmās no tamlīdzīga cilvēka vai izdzimteņa jeb spoka, kas paliek kurls pret visām dabiskām jūtam, kam nav nedz kādas kaisles, nedz mīlas, ko nekāda žēlsirdība neaizkustina vairāk kā cieto kramu vai Marpesas klinti115, kam nekas nepaslīd garām, kas nekad neviļas, it ka kāds Linkejs116 visam redz cauri, kas visu it sevišķi precīzi apsver, kas ne pret ko nav iecietīgs, kas ir apmierināts tikai ar sevi pašu, tikai viens pats bagāts, tikai viens pats prātīgs, viens pats ķēniņš, viens pats brīvs, vardu sakot, kas viens ir viss, bet tikai savā iedomā? Draugi tādam nepavisam nerūp, tāpēc arī pašam nav neviena drauga. Tāds iedrošinās pat dieviem piedāvāt cilpu, visu dzīvē nosoda un apsmej kā nejēdzību. Tieši tāds radījums taču ir šis neierobežotais gudrinieks. Teiciet man, lūdzu, — ja lieta būtu izšķirama ar balsošanu tautas sapulcē, tad kāda gan valsts vēlētos sev tādu valdnieku vai kāds karaspēks izraudzītos tādu karavadoni? Teikšu pat vairāk. Kura sieviete vēlētos sev tādu vīru, kurš dzīru rīkotājs uzaicinātu šādu viesi, kurš kalps gribētu šāda īgna rakstura kungu? Kas negribētu labāk dot priekšroku ikvienam muļķim no vienkāršās tautas, kurš spējīgs muļķiem pavēlēt un muļķiem paklausīt? Tāds muļķis ir patīkams visiem, kas viņam līdzīgi, tas ir, gandrīz visai cilvēcei, tāds ir laipns pret savu sievu, jauks pret draugiem, jautrs galda biedrs, saticīgs mājas draugs, beidzot, tam «nekas cilvēcisks nav svešs».117 Bet man jau sen riebjas tālāk runāt par gudrinieku. Tāpēc lai pārceļam savu runu uz interesantākam ērtībām, ko sniedz Muļķība.
Ja kāds it kā no augstas vērotavas noskatās, — kā dzejnieki to bieži liek darīt Jupiteram, — cik daudziem ļaunumiem pakļauta cilvēku dzīve, cik nožēlojama un riebīga ir viņu dzimšana, cik grūta ir audzināšana, cik pārestību jāpārcieš bērnībā, cik lielas pūles sagādā jaunība, cik smags ir vecuma slogs, cik barga ir nenovēršamā nāve, cik daudz smagu slimību uzbrūk, cik neskaitāmu nelaimes gadījumu apdraud, cik neērtību jāpārcieš. Nav prieka, ko nesagandē rūpju un raižu žults. Es te tālāk neatgādināšu, cik daudz ciešanu sagādā cilvēks cilvēkam, ka, piemēram, nabadzību, cietumu, neslavu, apkaunojumu, spīdzināšanu, intrigas, nodevību, zaimus, tiesu prāvas, krāpšanu. Bet es jau te patiesi sāku skaitīt jūrmalas smiltis. Nav patlaban mans pienākums to pateikt, par kādiem pārkāpumiem cilvēki izpelnījušies visu minēto, kāds saniknots dievs tiem licis piedzimt šajās rūpēs un raizēs. Bet, ja par to visu padomātu pie sevis, vai gan nebūtu jāatzīst Miletas jaunavu paraugs118, kaut arī tas būtu jo nožēlojams? Bet galvenokārt kuri tad dzīves apnikuma dēļ meklējuši sev galu? Vai gan ne tie, kuri tuvi radi gudrībai? Nerunājot nemaz par Diogeniem119, Ksenokratiem120, Katoniem, Kasijiem un Brufiem, es jums šeit atgādināšu Hīronu121, kas labprātīgi devās nāvē, kaut gan tam piedāvāja nemirstību. Es domāju, jūs sapratīsiet, kas notiktu, ja it visur cilvēki būtu gudri; droši vien vajadzētu jaunu mālu un jaunu māla veidotāju — Prometeju122. Tiesa gan, ņemot palīgā pa daļai nevīžību, pa daļai neapdomību, bieži vien ļaunumu aizmiršanu, reizēm cerību labākai nākotnei, brīžiem ar lāsīti medus apslacītu baudkāri, es novēršu tiem tik daudz rūpju un raižu, ka cilvēki negrib atstāt dzīvi pat tad, kad likteņa dieves parkas jau izvērpušas visu dzīves pavedienu un pati dzīve tos jau atstāj labu laiku. Jo mazāk pamata palikt dzīvē, jo vairāk patīk dzīvot: tik maz tie sajūt dzīves apnikumu! Tikai mans nopelns ir tas, ka jūs visur redzat šos vecos Nesterus, kam vairs nav pat cilvēka izskata: svepstētājus, plānprātiņus, bezzobjus, sirmgalvjus, plikgalvjus vai — runājot Aristofana vārdiem — aprepējušus, sakņupušus, gaudenus, grumbainus, plikpaurainus, bezzobainus un zaudējušus savu vīrišķību. Tie tā mīl dzīvi, tā vēlas būt «jauneklīgi», ka cits krāso savus sirmos matus, cits ar neīstiem matiem slēpj savu pliko galvu, cits ieliek zobus, patapinātus varbūt no kāda sivēna žokļa, cits vēl kaislīgi mīl kādu skuķi, pārspēdams savā mīlas aušībā pat katru zaļoksnēju jaunekli. Ka šie nāves parādnieki, īsti veci kraķi, vēl kapa malā apņem par sievu kādu jaunu meičiņu, kas bez pūra un nākotnē noderēs citiem, ir tik daudzkārtīgi vērojama parādība, ka to jau gandrīz sāk atzīt par labu. Ir arī vēl jautrāki skati. Var redzēt vecīgas sievietes, tik sabrukušas un līķiem līdzīgas, ka šķiet, tas atgriezušās no viņpasaules, bet joprojām tām uz lūpām — «manu gaišumiņ!», joprojām tās deg kaislē vai, kā grieķi mēdz teikt, lakstojas kā āži, kad dārgi samaksā un ar lielām pūlēm pavedina kādu Faonu, noklāj seju rūpīgi krāsekļiem, nekad nenovēršas no spoguļa, izravē matus no slepenām vietām, rāda jau sarukušas un nokārušās krūtis, ar trīcošā balsī dziedātu dziesmiņu modina iesnaudušos kaisli, pamatīgi iedzer, iejaucas jaunu meiteņu dejās, raksta mīlas vēstulītes. Visi par to smejas, uzskatot šādu rīcību par vislielāko muļķību, bet viņas pašas ir apmierinātas ar sevi, bauda vispilnīgāko labsajūtu un dzīvo laimīgas, it kā ar medu iesvaidītas, jo visu minēto, acīm redzot, es viņām sagādāju. Lai nu tālāk tie, kam šādas lietas liekas smieklīgas, apsver, kas ir labāk — vai aizvadīt patīkamu dzīvi tā ar Muļķības palīdzību, vai meklēt, kā saka, koka zaru, kur pakārties. Tagad tālāk tas, ko vispār sauc par negodu, maniem muļķiem nemaz neeksistē, jo viņi šo ļaunumu vai nu nejūt, vai arī, ja jūt, tad viegli ar to prot samierināties. Ja nu tiem akmens uzkristu uz galvas, tad tā tiešam būtu liela nelaime. Starp citu, kauns, negods, neslava un ļaunas valodas viņiem kaitīgas tikai tiktāl, ciktāl tās sajūt. Kam šīs sajūtas nav, tam viss minētais nav nekāds ļaunums. Kas par to, ka visa tauta tevi izsvilpj, ja vien tu pats sev aplaudē! Bet, lai tas būtu tā, par to gādā vienīgi Muļķība.