Trampijs bija palīdzējis pingvīniem iekārtoties, viņam tie ļoti iepatikās un viņš ieradās vizītē katru rītu; viņš nostājās ārpus stiepļu pinuma un izgrūda savu dīvaino, izlocīto kliedzienu, bet Dillijs un Dellija saslēja knābjus stāvus gaisā un brēca pret debesīm kā divi jukuši ēzeļi.
Es lāgā nezinu, kad un kāda iemesla dēļ radās plaisa šajā jaukajā draudzībā, bet vienu rītu ieraudzījām, ka Trampijs ielido pingvīnu nožogojumā un dodas negantā uzbrukumā Dillijam un Dellijai. Spārnus izpletis, spalvas sabozis, tas metās pingvīniem virsū knābdams un plēsdams, līdz tie (kaut arī bija divreiz lielāki par Trampiju) bija spiesti meklēt glābiņu dīķī. Trampijs nostājās dīķa malā un triumfāli klaigāja. Mēs izdzinām Trampiju no iežogojuma un pamatīgi izbārām; viņš bezrūpīgi saglauda spalvas un vienaldzīgi aizsoļoja. Pēc tam vajadzēja viņu cieši uzmanīt, jo viņš izmantoja jebkuru iespēju, lai pārlidotu stiepļu pinumam un uzbruktu Dillijam un Dellijai, kuri, tiklīdz viņu ieraudzīja, histēriski metās ūdenī. Taču vienu rītu mērs bija pilns. Trampijs bija aizlidojis pie pingvīniem ļoti agri, un tuvumā nebija neviena, kas varētu aizsargāt Dilliju un Delliju, taču pingvīniem mūžīgie uzbrukumi beidzot bija apnikuši, un tie devās pretofensīvā. Laikam vienam no tiem bija izdevies ar veiksmīgu knābienu izsist Trampiju no līdzsvara un iegrūst dīķī, no kura viņš ar savām samirkušajām spalvām nespēja izkulties. Bija pienācis pingvīnu triumfa brīdis, un, kad Trampijs bezpalīdzīgi pērās pa ūdeni, pingvīni riņķoja tam apkārt un nežēlīgi cirta ar asajiem knābjiem. Kad atradām Trampiju, viņš vēl joprojām peldēja dīķī, asiņodams no daudzām knābienu brūcēm un tik tikko spēdams noturēt galvu virs ūdens. Mēs steigšus aiznesām viņu uz mājām, nosausinājām un apkopām brūces, bet viņš tomēr bija ļoti slims un vārgs, un pār zooloģisko dārzu nolaidās drūma nomāktība, jo visi domāja, ka Trampijs mirs. Pārmaiņu nebija arī nākamajā dienā, un es uzskatīju, ka spēle zaudēta. Taču trešās dienas rītā, dzerdams tēju, pēkšņi, sev par lielu pārsteigumu, izdzirdu labi pazīstamo taures saucienu. Izlēcu no gultas un palūkojos pa logu. Pie lavandu dzīvžoga pagalmā stāvēja Trampijs, kaujā cietušais un izpluinītais taurētājs, kas gan vēl joprojām mazliet piekliboja, tomēr nebija zaudējis lepno izskatu, it kā visa šī valstība piederētu viņam. Es, uzsaucu Trampijam sveicienu, un viņš pameta spožu skatienu uz manu pusi. Tad viņš sapurināja izpluinīto spalvu rotu pēc sava prāta, skaļi, ķērcoši iesmējās un aizsoļoja kārtējā apgaitā uz zīdītājdzīv- nieku mītni.
Vēl viens jaunpienācējs, kas mums sagādāja diezgan daudz šādu un tādu raižu, bija Delila, liela cekulotā Āfrikas dzeloņcūka. No lidostas tā atceļoja pie mums kastē, kurā, šķiet, varētu ievietot divus degunradžus. Kādēļ viņa iesprostota tādā milzu lādē, mums kļuva skaidrs, kad tur ielūkojāmies un ieraudzījām, ka pat īsajā lidojuma laikā viņa ar lielajiem, dzeltenajiem zobiem paspējusi bezmaz sagrauzt vienu kastes sānu. Kad Delila pamanīja, ka mēs skatāmies, viņa nobēra veselu virkni tik drausmīgu rēcienu un urkšķienu, it kā lādē būtu bars izbadējušos lauvu. Dzeloņcūka nikni stampājās ar kājām pa krātiņa grīdu un žvadzināja garās, melnbaltās adatas; to radītais troksnis atgādināja muskešu viesuļuguni. Skaidrs, ka Delila būs personība, ar kuru vajadzēs rēķināties.
Kad atgriezāmies zooloģiskajā dārzā, mums vajadzēja pārvākt Delilu no kastes, ko tā straujos tempos ārdīja, pagaidu krātiņā, jo viņas īstā mītne patlaban vel nebija gatava. Sās procedūras laikā viņa paspēja parādīt laipnību vismaz vienam no kalpotājiem, atmuguriski iegrūzdamās tam lielos. Kad jums lielos saduras vairāki simti ārkārtīgi aso dzeloņcūkas adatu, sajūta nebūt nav patīkama. Pa to laiku, kamēr Delilu novietoja pagaidu būrī, gadījās vēl vairāki citi incidenti, un visa zeme bija nobārstīta ar dzeloņiem, jo Delila, tāpat kā visas dzeloņcūkas, mētāja tos uz visām pusēm, tiklīdz radās kaut niecīgākais ierosinājums.
Vecais nostāsts, ka dzeloņcūkas varot ar dzeloņiem šaut kā ar bultām, ir blēņas. īstenībā viss notiek šādi. Dzeloņi, kuru garums dažkārt sasniedz četrpadsmit collu, iestiprināti muguras ādā ļoti vaļīgi. Ja uzbrūk ienaidnieks, dzeloņcūka žigli apsviežas apkārt (jo visi dzeloņi pavērsti atpakaļ), iegrūž tos, cik dziļi spēdama, uzbrucēja miesā un pati raujas uz priekšu. Dzeloņi tiek ne tikai iegrūsti ienaidnieka miesā, bet arī viegli izrauti pašai dzeloņcūkai no muguras, tā ka cīņas beigās uzbrucējs izskatās pēc adatu spilventiņa. Šī akcija notiek tik strauji, ka cīņas karstumā neviļus tiešām rodas iespaids — dzeloņcūka savu ienaidnieku sašāvusi pilnu ar asajām adatām. Delila šai jaukajai nodarbībai nodevās ļoti bieži, tādēļ, barojot viņu vai tīrot viņas krātiņu, allaž vajadzēja būt gatavam vienā mirklī pamest visu un lēkt, cik augstu un tālu vien iespējams.
Dzeloņcūkas, protams, ir grauzēji, un milzīgās ceku- lotās dzeloņcūkas, kas no Āfrikas izplatījušās arī Eiropā, tiek uzskatītas šeit par lielākajiem grauzējiem, jo augumā pārsniedz pat bebru. Tās ir arī lielākās dzeloņcūkas vispār: kaut gan pasaulē to sugu ir visai daudz, neviena tomēr augumā nespēj mēroties ar cekuloto dzeloņcūku. Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā vairākums dzeloņcūku dzīvo kokos, un Dienvidamerikas dzeloņcūkām pat ir tvērējastes, lai vieglāk būtu rāpaļāt pa kokiem. Pārējām Āfrikas un Āzijas dzeloņcūkām, kas ir samērā mazas un dzīvo uz zemes, ir pagaras astes, kam galā mīkstu dzeloņu pušķis — kā saru ota —, kuru tās satraukuma brīžos sparīgi žvadzina. Cekulotā dzeloņcūka, bez šaubām, ir ne tikai lielākā, bet arī reprezentatīvākā un skaistākā savas sugas pārstāve.