gaitas beigs tur; pretējā gadījumā jūs būsiet vienīgi mazliet aizsteigušies priekšā notikumiem.
Viena no pirmajām programmām, ko iestudēju, bija veltīta primātiem, mūsu pērtiķu saimei, ar kuru mūsu zooloģiskais dārzs pamatoti lepojās. Pirmo reizi man radās iespēja parādīt milzīgajam Britānijas televīzijas skatītāju pulkam visu kolekciju — sākot ar sīciņajiem, lielacainajiem bušbēbijiem, turpinot ar lori un citiem Jaunās un Vecās pasaules pērtiķu sugu pārstāvjiem, līdz gorillām un šimpanzēm —, nobeigumā demonstrējot Homo sapiens manā personā. Nejutu ne mazāko bažu: visi pērtiķi bija ārkārtīgi rāmi un piejaucēti, bušbēbiji atradīsies būros ar stikla frontālo sienu, lori tiks novietoti uz vertikāliem zariem, kur tie, skaidri zināju, saritināsies un gulēs, līdz es tos demonstrējuma laikā pamodināšu. Vismaz tā visam vajadzēja norisēt, taču diemžēl es nebiju apsvēris, kādu iespaidu uz dzīvniekiem atstās cejojums, jo Džersijas sala atrodas vienas stundas lidojumā no Bristoles, kur bija jānotiek ierakstam. Kamēr dzīvnieki tika pārvietoti no krātiņiem kastēs, lidmašīnā aizvesti līdz Bristolei un nogādāti uz viņiem atvēlēto aktieru ģērbtuvi, viņi bija kļuvuši puslīdz histēriski. Es arī.
Tuvojās brīdis, kad bija jāsāk mēģinājums, un visus pērtiķus vajadzēja izvest no cejojuma būriem, aplikt viņiem jostas, pie kurām bija piestiprinātas saites vešanai, un pa vienam piesiet atsevišķos steliņģos miniatūrai kūtij līdzīgā telpā. Pērtiķiem, kas allaž bija rāmi, loti mierīgi un uzvedīgi, ieraugot šo kūti, uznāca kolektīva nervu lēkme. Tie ķērca, tie koda, tie plosījās; viens pārrāva savu saiti un pazuda aiz augstas dekorāciju kaudzes, no kurienes to, pilnā rīklē brēcošu un zirnekju tīkliem nojaukušos, izdevās izvilkt tikai pēc pusstundas ilga grūta cīniņa. Mēģinājums jau bija nokavēts par piecpadsmit minūtēm. Beidzot visi pērtiķi bija iekārtoti savās vietās un cik necik nomierināti. Atvainojos režisoram un apgalvoju, ka tūdaļ "viss būs kārtībā, atlika vairs vienīgi iesēdināt lori paredzētajos zaros, un tas ar šādiem letarģiskiem radījumiem ir paveicams vienā mirklī. Atvērām būra durtiņas, domādami, ka vajadzēs vilkt ārā pusaizmigušus lori, bot tie abi izdrāzās mums pretī kā sacīkšu zirgi, nikni zibsnī- gām acīm, sašutumā draudēdami kaķa balsī. Iekams kāds paspēja ko jēdzīgu uzsākt, tie jau bija nošļukuši lejā pa koku stumbriem un plaši ieplestām mutēm un acīm aizbrāzās pa studiju kā viesulis. Operatori vienā mirklī pašķīda uz visām pusēm, tikai daži visdrosmīgākie palika un izmantoja par ieročiem saritinātas avīžu lapas, lai abi bēgļi, tāpat kā pirmītējais, nepazustu dekorācijās. Pēc ilgas noņemšanās mums beidzot izdevās iesprostot lori atpakaļ būros, un dekorāciju darbnīcai nekavējoties tika dots rīkojums piestiprināt katra stumbra apakšējā galā kartona konusu tā, lai dzīvnieki netiktu uz grīdas. Mēģinājums bija nokavēts jau par veselu stundu. Pēdīgi varējām sākt, bet es pa to laiku biju kļuvis tik nervozs, ka viss gāja greizi vien; aizmirsu savu tekstu, lielāko daļu dzīvnieku nosaucu aplamos vārdos; pie mazākā troksnīša lēcu vai no ādas ārā, jo baidījos, ka atkal kāds ir izmucis; un, visbeidzot, lai sniegums būtu pilnīgs, šimpanze Lulu turpat man klēpī skaļi palaida bagātīgu urīna strūklu, pati izrādīdama dzīvu interesi par savu varoņdarbu. Kad devāmies ieturēt lenču, mums zem acīm bija zili loki, mūs mocīja mežonīgas galvas sāpes un ļaunas priekšnojautas. Režisors ar greizu smaidu centās apgalvot, ka viss norisēšot labi, un es, ēzdams kaut ko, kas man likās garšojam pēc ceptām zāģskaidām, viņam piekritu. Devāmies atpakaļ uz studiju, lai sāktu ierakstu.
Kaut kāda man nezināma iemesla dēļ montēt televīzijas ierakstus iznākot pārāk dārgi vai pārāk komplicēti. Tādēļ viss ir gluži kā tiešā pārraidē: katra kļūda paliek ierakstā. Tas, protams, nepalīdz stiprināt pašpārliecību; ja jāuzstājas kopā ar veselu baru tādu svešos apstākļos nonākušu, satrauktu dzīvnieku, kādi bija mani pērtiķi, cilvēkam jau pirms uzņemšanas sākuma nosirmo deniņi. Iedegās sarkana uguntiņa, valdīdams drebošās rokas, dziļi ievilku elpu, izmocīju vāru smaidu uz kameras pusi, it kā-es to mīlētu kā miesīgu māsu, un sāku. Man par brīnumu, pērtiķi uzvedās priekšzīmīgi. Sāku jau justies drošāk. Bušbēbiji bija brīnišķīgi, un manī atausa sīks cerības stariņš. Nonācām līdz lori, un tie bija lieliski. Balss man vairs nedrebēja, pašam likās, ka tā skan noteikti, vīrišķīgi, autoritatīvi. Jutos savā elementā. Un tieši tajā brīdī, kad es ar entuziasmu sāku izklāstīt poto pašaizsardzības refleksus, — ticat vai neticat — pie manis pienāca studijas direktors un paziņoja, ka uzņemšanas ierīcē kaut kas sabojājies un mums viss jāsāk no jauna.
Pēc šādiem piedzīvojumiem, protams, tikai vājprātīgais riskēs uzstāties televīzijā vēlreiz. Bet es uzstājos vēl piecas reizes. Jāatzīst gan, ka šīs pārējās piecas vairs nebija tik nogurdinošas kā raidījums par pērtiķiem, tomēr daži efektīgākie brīži vēl joprojām saglabājušies man atmiņā, jo reizēm es naktīs kliegdams pamostos un Džekijai mani jāmierina. Atceros, piemēram, atgadījumu ar putniem. Biju iecerējis aizvest uz studiju iespējami daudzu sugu putnus un parādīt, kā katra knābis piemērots putna dzīves veidam. Par «zvaigznēm» bija izraudzīti divi, kuri klausīja komandām. Viens no tiem bija kalnu kovārnis Dingls. Sis vārnu dzimtas pārstāvis mūsu dienās Lielbritānijā sastopams ļoti reti, un mēs bijām priecīgi, ka mums tāds pieder. Siem putniem ir pavisam melns spalvojums, bet sarkanas kājas un srarš, līks, sarkans knābis. Dingls bija audzis pie cilvēkiem un pilnīgi piejaucēts. Otra «zvaigzne» bija kakadu, kuru viņa iepriekšējais saimnieks ārkārtīgas oriģiralitātes uzplūdā bija nosaucis par Kokiju. Sis kakadu pēc komandas, skali iekliegdamies, izpleta lielisko cekulu — varens skats. Pārējiem putniem, kas piedalījās raidījumā, nebija jādara nekas: tiem tikai vajadzēja sēdēt savās vietās kā dzīviem eksponātiem. Mana vienīgā problēma bija Dingls un Kokijs, bet tiem abiem es pilnīgi uzticējos.